Ilze Kļaviņa

Teātra kritiķe

Iesaistot mazos skatītājus

Skatoties teātru sezonas aktuālos iestudējumus jaunākajai auditorijai, uzkrītoši, ka bērniem domātās izrādes pēdējā laikā nav iedomājama bez viņu iesaistīšanas.

Gribam to vai ne, mazo skatītāju uzvedība atšķiras – vai ar skaļām replikām nepiemērotos brīžos, ierāpšanos mammas klēpī, ja kļūst bailīgi, pielēkšanu kājās, sevišķi saspringtos brīžos, vai ar čalām un skatīšanos telefonos, kad redzamais garlaiko. Mākslinieki to ievēro un, šķiet, pēdējā laikā aktīvāk tādā vai citādā veidā iesaista auditoriju. Iesaistīšana kā kopīgā identificējamā zīme raksturo gan Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Pinokio piedzīvojumi”, gan Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra iestudējumu “Trīs sivēntiņi un vilks”, gan “Willa teātra” piedāvājumu jaunākajai auditorijai – izrādi “Augusts, zupas neēdājs…”.

Pa pēdām Pinokio

LNT lielās zāles iestudējuma radošā komanda ar plašu māksliniecisko jaudu uzbur jaunu versiju vispārzināmajam klasiskajam stāstam par koka lelli, ko no pagales izgrebj galdnieks un kas atdzīvojas, lai patstāvīgi dotos pasaulē. Ar atpazīstamu spēļu momentiem, ar nepaklausīgo, bet simpātisko galvenā varoņa raksturu un jo ar īpaši iestudējuma valodas dinamiku un krāsainību izrāde uzrunā bērnus. Viņi atsaucas ar emocionālām replikām un padomiem, aktīvi piedaloties norisēs. Piemēram, auditorija atbild aktieru uzdotiem jautājumiem, kur dabūt ābeci, kur ierakt piecus naudas gabalus, u.c. Neaizmirstama ir kādas meitenītes skaļā balss, izpalīdzīgi atbildot Pinokio jautājumam, kur palika tēta Džepeto kamzolis: “Kamzolis palika mašīnā!”  Itāļu pasakas autors Karlo Kollodi 1883. gadā par šo repliku būtu brīnījies, bet tā raksturo 2022. gadā tapušās izrādes dzīvīgo sasaukšanos ar šodienu. Nacionālā teātra inscenējumā, starp citu, tieši kamzolis būs viens no caurviju elementiem, pierādot Džepeto nesavtīgo mīlestību. Tēma par dēla un tēva attiecībām pavadīs mazo lellēnu pārbaudījumu ceļā, lai finālā atrisinātos emocionāli silta strāvojuma piepildītā satikšanās ainā.

Gaismu kustīgās līnijas ir simbols gan dinamikai, gan vieglumam, ko Reinis Suhanovs kā režisors realizē gandrīz visu izrādes laiku. Tikai viena – noslēpumainā epizode ar mirušo laumiņu jeb Skaisto meiteni ar zilajiem matiem – ir slēpta tumsā, un, šķiet, tāds ir bijis gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa meistarīgi precīzais nodoms, proti – kontrastēt šo citām krāsainas gaismas akcentu pārpildītām ainām. Epizode paliek kā iestrēgusi nekustīgā smagumā, neraugoties uz laumiņas kustīgajiem matiem.

Bet vēl mirkli pirms priekškara atvēršanās avanscēnā izskrien milzu koks, kas runā un kustas, un čalojošie skolas bērni piepeši apklust, jo tādā veidā jau pirmajā epizodē, vērotājiem vēl nezinot, sevi pieteicis galvenais varonis. Uzreiz skaidri top arī šī leļļu – objektu inscenējuma spēles noteikumi, kur būs daudz rotaļīguma un lielas formas nosacīti atveidoti tēli (apsveicams objektu speciālista Matīsa Budovska un leļļu/kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas mērķtiecīgais kopdarbs). Turpmāk visi galvenie personāži būs objekti aktieru rokās. Un spēles psiholoģijas ticamības slānim tas netraucēs, gluži pretēji – piešķirs maģiju nedaudzajiem cilvēciskas apskaušanas brīžiem un īpaši fināla ainā attiecībām starp tēvu un Pinokio. Ar precīziem īsiem akcentiem ātri nospēlētā bibliskā tēma par pazudušā dēla atgriešanos uzmirdz oriģinālā interpretācijā, kur īpaša vieta atvēlēta aktiera Jura Hirša (Džepeto) pārliecinoši nospēlētajam nedaudz sentimentālajam varonim. Aktiera balss toņos skanēs siltums, cerība un mīlestība. Ko no tēmas dziļuma uztvers katrs skatītājs, ir neatbildami, bet tā nenoliedzami izskan.

Tēva lomā ierakstīto didaktiku aktieris papildina ar balansējošu humoru, piemēram, pieticības tikumu ainā ironizējot par Pinokio bumbiera mizas “nipanisamibu”. Tomēr vienkāršotā pamācošā formula labais – ļaunais parādās dažās citu varoņu ainās, arī, kad nešpetnais direktors sadedzināšanai nolemtajam Pinokio atbild pēc leļļu puikas gatavības un vēlmes doties ugunī Arlekīna vietā. Ļoti ātri un formāli seko apžēlojums un atziņa: “Tu esi krietns puika!” Šajā gadījumā viegluma principa vārdā darbība pārslīd pāri attiecību niansētai būtībai.

Viduslaiku laukuma teātra meti

Otru paralēlo līniju spēlē epizodisku tēlu grupa, Pinokio stāstam uzburot dzīvu darbības fonu. Izfantazētās mazās intermēdijas, kas atsevišķos brīžos varbūt kļūst pašmērķīgas, pārsteidz ar asprātību. Trīsgalvains circenis, Circeņa ēna, Milzu balodis, Ugunrīlis, 100 dzeņi – tās ir tikai dažas no epizodiskajām lomām, ko attēlo lielisks aktieru četrinieks – Mārtiņš Brūvers, Raimonds Celms, Arturs Krūzkops un Jānis Āmanis. Vietā teiciens, ka nav mazu lomu, jo artistiskā  kopiena, kas apdzīvo skatuves mainīgo vidi – māju, mežu vai okeānu, spēj pārtapt par visu – par priekšmetiem, kukaiņiem, būtnēm un parādībām. Valda labs ritms, atjautīgi triki, kustību enerģija. Te vienā mirklī top pulkstenis, kas nākamā brīdī lūzt, te cirvji, kas iztēš koka lelli, te uguns, kas negrib degt, te jānospēlē kaprači, kad Pinokio atsakās dzert medicīniskas zāles, te varoņa baiļu ritms, kur der ātra pārrāpošana pāri skatuvei bezvārda lomā, utt. Jāpiezīmē, ka ilustrējošo spēli atsaucīgi vēro arī mazie skatītāji, pat ja atsevišķas detaļas, kā, piemēram, strīķēšana uz koka veļas dēļa, apzīmējot Pinokio bada sajūtu, pieļauju, kādam nav saprotamas.

Kāds komentārs teātra mājaslapā pauž nožēlu par šīs izrādes neestētisku plastikāta maisu izmantojumu un leļļu shematisko attēlojumu – virves, kāti, maisi, lentes. Piekrītu, ka šoreiz nekas no tērpu cēluma un brokātu mirdzuma. Spēles stilistika līdzinās viduslaiku teātra ceļojošo histrionu un ākstu estētikai, kur ir vairāk dinamikas, mazāk dekoratīvisma, vairāk būtības – azarts, iztēle, kopdarbība un mazāk itāļu masku sastingušo vaibstu. Pat kautiņš, strīds un salīgšana, pat apsaukāšanās šeit ir rotaļīgi viegla spēle, tā, piemēram, aktiera Voldemāra Šoriņa izpildījumā rupjie vārdi (“āzis”, “stulbā vista”) izsauc smieklus un netraucē ne sižeta, bet arī vēstījuma loģikai.

Pats Pinokio

Paslēpes, ķerenes, pēdu dzīšana, vārda došana spēle vēl un vēlreiz caurvij darbību, un tām kopsaucēju piešķir Kristīnes Brīniņas kustību horeogrāfija. Īpaši galveno varoni izceļ rūpīgi izstrādāta ķermeņa plastika. Aktiera Kārļa Reijera (otrā sastāvā šajā lomā Igors Šelegovskis) atveidotais varonis, tikko iztēsts no koka, metas skriet, viņa kājas nesas pašas (“es nevaru apstāties”), un ir nepārprotami, ka steiga novedīs pie kādas kataklizmas. Pinokio tēlā pārliecinoši saskaņotas divas puses – fiziskā ar precīzām konstruktīvām kustībām un psiholoģiskā puse, kas ietver nepaklausīgo, sākotnēji teju ļauno raksturu, kas spilgti izpaužas, piemēram, brīdī, kad viņš nomaitā circenīti, nejuzdams žēluma. Tēls mainās, parādās citas spilgtas īpašības, arī attapība – ko vērta ir lelles atbilde, kas attaisno viņa lasītneprasmi un slinkumu iet skolā: “Man šodien negribas lasīt.” Īpaši pateicoties Pinokio vizuālajam it kā robotveidīgajam tēlam (izcils atradums ir sadegušās kājas, ko no jauna izdodas “iztēst ko koka”) un patstāvību meklējošam raksturam varonis trāpa mūsdienīguma sajūtā, ko ar aktīvu līdzjušanu novērtē arī auditorija.

Augusts, zupas neēdājs jeb “melnā pedagoģija”

Mazos skatītājus un viņu pieaugušos pavadoņus aicina “Willa teātra” (adrese Stabu ielā 18c) jaunais, teātra stilistiskas ziņā oriģinālais iestudējums, kas tapis pēc Heinriha Hofmaņa darbu motīviem. Iestudējuma “Augusts, zupas neēdājs…” režisore Anta Priedīte kopā ar aktieriem Ingu Alsiņu-Lasmani un Gati Gāgu būvē skatuves darbību uz 19. gadsimta literatūras un morāles pamatiem.

Izrādes tēli atceļojuši no 1845. gadā izdotās grāmatas, un tā vien šķiet, ka Frederiks, Sofija, Augusts, Minnija, Džonijs, Fēbe, Viljams un Harieta ir brālēni un māsīcas Hermaņa Buša Maksam un Moricam (1865), vismaz nebēdnību, uzņēmības un drosmes ziņā. Ja Buša klasisko stāstu par briesmīgo nedarbu duetu pazīstam arī mēs, latviešu lasītāji un skatītāji, tad vāciski runājošajās valstīs tas laika gaitā ir kļuvis par kultūras kodu. Hofmaņa varoņi ir mazāk zināmi, iespējams, dēļ to interpretācijām, saistot varoņu uzvedību ar bērnu garīgajām slimībām. Tomēr plašu popularitāti tiem piešķīris mūzikas grupas “The Tiger Lillies” uzvedums [1] un albums, kura muzikālas atsauces skan arī “Willa teātra” izrādē.

Izrādes autori uzskata, ka bērni pirms pusotra gadsimta darīja to pašu, ko šodien – plēš mantas, apskauž māsas un brāļus, apsaukā viens otru, ākstās pie galda, spēlējas ar uguni, neskatās zem kājām un slepus ēd saldumus. Un nedaudz didaktikas arī vecvecākiem, vecākiem un viņu atvasēm var palīdzēt. “Mainās pedagoģiskie uzstādījumi, bet intuitīvie nepatikšanu virzieni (..) nemainās. Neliela deva melna humora, manuprāt, ir viens no labākajiem veidiem, kā vecākiem saglabāt veselo saprātu ikdienas rūpēs par bērniem,” [2] uzskata režisore.

Lai gan teātris teksta autoru sauc par dramaturgu, tomēr Hofmaņa tā dēvētās “melnās pedagoģijas” rāmis ir ietverts desmit ilustrētu atskaņu stāstos. Katram ir skaidra morāle, kas pārspīlē nepareizas rīcības postošās sekas, piemēram, “Stāsts par ļauno Frederiku” veltīts vardarbīgam zēnam, kurš terorizē dzīvniekus un cilvēkus. Galu galā viņu sakož suns, turpinot ēst zēna ēdienu, kamēr Frederiks ir piesiets pie gultas. Stāsta “Meitene ar sērkociņiem spēlējas” varone nejauši aizdegas, bet stāsta par zupas Augustu centrā ir veselīgs, stiprs zēns, kurš piepeši paziņo, ka vairs neēdīs savu zupu. Nākamo piecu dienu laikā viņš pazūd un vēlāk ņem bēdīgu galu. Tā var turpināt, un, ja vien ierosmes avots būtu jāuztver burtiski, stāstos vieta humoram neatrastos.

Tieši šeit un tagad

Izrādes interpretācija iet citu ceļu un izspēlē stāstus ar krāšņu teatrālu stilizāciju, kur mijas kaut kas no klaunādes un kabarē žanra, kaut kas no groteskas un fiziskā teātra tradīcijām. Tekstam šoreiz artistisko etīžu virknējumā faktiski ir neliela sižetu papildus skaidrojoša nozīme. Muzikālie un mikro dramaturģijas notikumi izaug no attiecību spēles, radot patiesas klātbūtnes sajūtu, ka notiekošais ir tikai šeit un vienīgi tagad. Scenogrāfa Aigara Ozoliņa piedāvājums ir minimālistisks – nedaudz priekšmetu, tērpu elementu, rekvizītu, nelielās telpas centrā galds, kas kalpo arī kā darbības platforma.

Aktieri skrupulozi precīzu uzmanību velta detaļām, tā vien šķiet, ka negaršīgo zupu mēs, skatītāji, izgaršojam caur aktiera izteiksmīgi nospēlētām sajūtām, mēs redzam tos maizes drupačas knābājošos putnus, ko attiecīgā bezpriekšmeta etīdē baro aktieris. Katra nākamā detaļa, ritms, attiecību notikums izaug no iepriekšējā. Cits pēc cita virknējas skatuviski iztēloti un attēloti notikumi, neļaujot uzmanībai atslābt ne sekundi. Pietuvinātā distancē iespējams sekot plastikai, mīmikai ar pārsteidzoši dzīvu iekšējo mainīgumu un lielisku savstarpējo partnerību. Brīžiem skatītājiem tiek kāda ūdens lāse, kādā momentā starp krēslu rindām pazūd aktiera apspēlēta pele, atmosfēra raisa it kā vienotu skatuves un zāles telpisko jutoņu.

Hofmaņa stāstu varoņu dīvainības dod materiālu spilgtu raksturu būvei, ko aktieri iedzīvina ar labu stila izjūtu. Vienīgi jāpiebilst, ka dažbrīd, īpaši otrajā daļā, fona skaņa konkurē ar aktieru balsīm un izteiksmīgumu, liekot jautāt, vai tik spilgta teatrāla mūzika ir izrādei īsti vietā.

Tas ir arī stāsts par talantīgu aktieru bagātīgām izteiksmēm piepildītu spēli, kas kāpj pāri mākslinieciskiem standartiem. Ja vien “Willa teātris” varētu atļauties programmiņas ar papildinošu informāciju, varbūt stilistiskām vizuālām norādēm, karikatūrām, tas būtu izcili.

“Trīs sivēntiņi un vilks”. Vilka versija

M. Čehova Rīgas Krievu teātra kamerskatuves iestudējuma dramaturģijas autore Linda Rudene atsaucas uz nevienam nezināmu stāstu par visiem zināmo sižetu pēc angļu tautas pasakas motīviem. Izrāde, kā vēsta programmiņa, paredz palūkoties uz to no šausmīgā vilka puses. Režisore Paula Pļavniece raksturo ieceri: “Vilks apgalvo, ka nekad nav darījis pāri nedz Sarkangalvītei, nedz Vecmāmiņai, nedz kazlēniem vai sivēntiņiem. Tāpēc kopā ar ruksīšiem ir gatavs izskaidrot, no kurienes cēlies neveiksmīgais pārpratums.” [3]

Izrāde ir kā draudzīga saruna ar skatītājiem, kuras galvenais stāstnieks ir Vilks, un atgādina mājas teātri vairākām kopā sanākušām ģimenēm, lai kopā saturīgi pavadītu laiku, stāstam vienlaikus kļūstot par spēli ar rotaļāšanās elementiem. Mākslinieces Sintijas Jēkabsones iekārtotā skatuve ar tajā pieejamajiem sadzīviskajiem priekšmetiem nemainīgi paliek reālā laika un telpas norises vieta, un arī atmosfēra ir veidota tā, lai ne vienu mirkli nebūtu jābaidās no jebkādiem dramatiskiem notikumiem.

Izrāde sākas ar galvenās lomas izpildītāja aktiera Konstantīna Ņikuļina uznācienu, viņš ietērpts pagarā brūnā lietusmētelī, gaišā šallē un cepurē ar palielām ausīm, kaut kādā ziņā līdzīgs ikdienā sastaptam garāmgājējam. Vienīgi sejas vidusdaļu aizsedz tumši brūns purns, ievērts gumijās, līdzīgi klaunu sarkanajiem deguniem. Viņš ir laipns, mierīgs un draudzīgs, iepazīstina ar sevi un aicina bērnus izpētīt sivēntiņu uzvedību un brāļu un māsas attiecības, kā arī padomāt, vai viņi paši nav vainīgi pie sižeta notikumiem. Vilka uzdevums ir pārbaudīt, ko sivēntiņi domā par tuvojošās ziemas apstākļiem, vai viņi ir tālredzīgi māju būvniecībā, vai nav pārāk aizņemti savās sīkajās ķildās. Un galu galā viņam izrādās taisnība, sivēntiņi atskārš savas kļūdas un nolemj laboties.

Sivēntiņu ģimenes locekļus iemieso trīs dažādu raksturu tēli: māsas lomā aktrise Nataļja Smirnova, vecākais brālis – aktieris Ņikita Osipovs, jaunākais brālis – aktieri Volodimirs Gorislavecs vai Vladislavs Janušenoks. Viņu fizisko līdzību sivēntiņiem raksturo polsterēta vēdera daļa un, līdzīgi kā Vilkam, sejas vidusdaļu aizsedz šņukurs. No vienas puses, tas tomēr mazina aktieru seju individuālo izteiksmīgumu, no otras, šajā izrādes iecerē sivēntiņi ir tikai stāsta izpildītāji, būtībā svarīgākā ir morāle par kļūdām un to labošanu.

Tēli šajā izrādē darbojās noslēgta stāsta formā [4], kas paredz bērnu skatītāju verbālu (mutvārdu) līdzdalību. Aktieri vaicā bērniem palīdzību vai padomu, ieklausās skatītājos, un viņiem ir izvēle [5] starp to, kam sekot, uz ko reaģēt, uz ko ne. Piemēram, bērni tiek iesaistīti mājas būvniecībā, lai atrastu īsto vietu, kādam no skatītājiem tiek arī celtnieka ķivere, kas kalpo par iemeslu draudzīgam atgādinājumam būt piesardzīgiem ikdienā.

Palūkoties uz trīs sivēntiņu pasakas motīvu no pretējās, šajā gadījumā – vilka, puses ir aicinājums arī plašākā nozīmē pārdomāt to, vai ārēji redzamais vienmēr ir tas, pēc kā izskatās, un izrādes autori vaicā – vai esat pārliecināti, ka zināt patiesību?