Pote vēsturiskajai atmiņai
Kur pazuda valsts – tik lakonisks un kodolīgs ir jautājums, ko uzdod Dailes teātra pirmais šīgada jauniestudējums – Matīsa Gricmaņa sarakstītais un Toma Treiņa iestudētais dokumentālais detektīvs.
Jaunā izrāde “Kur pazuda valsts” pēta, kas 1939. – 1940. gadā notika ar Latvijas valstiskumu, kāda bija Eiropas lielvaru un pašmāju līderu loma vēstures krustpunktos, kuri izmainīja mūsu valsts virzību uz daudziem gadu desmitiem. Iestudējums ir jēgpilns mākslas fakts vairākos aspektos.
Pirmais no tiem nenoliedzami ir tēmas nozīmīgums. Apstākļos, kad Krievija sākusi karu Ukrainā, dramatiskā 1940. gada vasara, Latvijas okupācija un retrospektīvā ielūkošanās tās priekšvēstnešos – 1939. gada notikumos, fakti un interpretācijas ar neviennozīmīgo Kārļa Ulmaņa personību centrā iegūst vairāk nekā aktuālu kontekstu. Šodienas karā tiek izmantotas no vēstures viedokļa atpazīstamas stratēģijas, shēmas un retorika, kur paralēles ar vēsturisko Baltijas valstu okupāciju ir acīmredzamas. Piemēram, Krievijas naratīvi par nepieciešamību “atbrīvot” un “denacificēt” Ukrainu, par “brīvu” vēlēšanu organizēšanu, īpašajām Krievijas vērtībām u. tml. ir mākslīgi izveidoti un aktīvi tiražēti visos līmeņos – no varas pārstāvju agresīvajiem vēstījumiem līdz privātām izpausmēm publiskajā telpā 9. maija rautos Pārdaugavā un citur.
Otrs vērā ņemams jaunā darba aspekts ir tēmas izpētes pamatīgums, ko veicis dramaturgs Matīss Gricmanis un iestudējuma radošā komanda. Šis ir Dailes teātra trešais piegājiens rakstnieka un gleznotāja Raimonda Staprāna lugu versijās aizsāktajai Kārļa Ulmaņa personības tēmai. Īpaši iezīmīgs ir Staprāna lugas “Četras dienas jūnijā” iestudējums, ko 1989. gadā režisori Kārlis Auškāps un Varis Vētra ievietoja autentiskā vidē – bijušajā prezidenta kabinetā Rīgas pilī. Šajā izrādē, kas tapa uz nacionālās Atmodas viļņa un izraisīja ārkārtīgi lielu skatītāju interesi, kā arī emocionālo rezonansi, Staprāna kritiskā attieksme pret Ulmaņa rīcību valstij izšķirīgajā brīdī neatklājās, bet akcentējās Ulda Vazdika monumentāli tēlotā vadoņa traģisms vēstures griežos. Arī 2011. gadā veidotais “Gūsteknis pilī” Auškāpa režijā iezīmēja tikai dažas no strīdīgās Ulmaņa personības šķautnēm. Jauniestudējumā “Kur pazuda valsts” iekļautas vairākas tematiskās līnijas un epizodes no abām šīm lugām, un viena no tā vērtībām ir rūpīgais dokumentu izpētes darbs. Dramaturgs Matīss Gricmanis mērķtiecīgi izurbies cauri apjomīgam vēsturisko materiālu klāstam, apzinot arhīvu liecības – ziņojumus, rīkojumus, Ministru kabineta sēžu protokolus utt. – un sasaistot tās grodā, jēdzieniski piesātinātā tekstā.
Kristapa Kramiņa lakoniskajā scenogrāfijā darbība notiek arhīva telpās, uz skatuves atrodas galds, daži krēsli, dokumentu skapji. Darbības gaitā telpa neuzkrītoši transformējas Ulmaņa darba kabinetā. Izrāde sākas ar to, ka arhīvā ierodas jauns cilvēks, lūdz izsniegt interesējošos dokumentus un nosauc savu vārdu: Kārlis Ulmanis, uz ko kāds lodziņa otrā pusē, saērcināts par šādu joku, aizcērt lodziņu puisim deguna priekšā. Arī turpinājumā tas, ka uz skatuves darbojas divi Kārļi Ulmaņi, ienes pa kādam komiskam akcentam. Mūsdienu Kārlī Ulmanī viegli atpazīt dramaturga alter ego, kurš, raugoties uz pagātni no mūsdienu skatupunkta, tā laika personāžiem uzdod neērtus jautājumus par viņu rīcības motīviem un izvēlēm.
Skatuves arhīva telpā strādā vēl četri vīrieši, starp viņiem sākas diskusija, un pamazām tie kā spēlējoties pārtop pirmskara Latvijas valstsvīros. Un tad no arhīva dokumentu skapja, tērpies parādes formā, iznirst prezidents Kārlis Ulmanis ar paziņojumu: parakstīts savstarpējās palīdzības pakts starp Latviju un Padomju Savienību. Zīmīgi, ka izrādē vienīgi prezidenta atveidotājam Imantam Stradam izveidots grims un kostīms ar portretisku līdzību. Prezidents šķiet izkāpis no skatuves dibenplānā demonstrētajām videohronikām un parādās kā tautas kolektīvajā vēsturiskajā atmiņā ikonizēta figūra. Savukārt citu personāžu grims un tērpi, ko veidojusi kostīmu māksliniece Marta Treine, ir mūsdienīgi, bez uzsvērtām norādēm par piederību noteiktam laikam.
Izrādē pārklājas mūsdienu un vēsturiskā laiktelpa, diskusijā kā darbīgu tēlu režisors Toms Treinis izmanto videomateriālus, kurā mijas pagātnes un mūsdienu personāži un simboli. Ainām raiti nomainot citai citu (līdzīgi izteiksmes līdzekļi vērojami arī dažkārt iepriekš Matīsa Gricmaņa darbos), iespējams ar neatslābstošu interesi sekot dažādu viedokļu sadursmēm, kurās soli pa solim tiek izsekoti 1939./1940. gada politiskie līkloči – mērķi un līdzekļi to sasniegšanai, valstu un personiskās ambīcijas, kas nereti lej ūdeni uz ienaidnieka dzirnavām, “lienošā okupācija, kad Latvijas neatkarība tika atdota pa daļām,” kā vienā no intervijām norāda Matīss Gricmanis.
Radošā grupa sekmīgi uztaustījusi teksta iekšējās darbības atsperi, kas notiekošo vērš patiešām aizraujošā dokumentāli politiskā detektīvā. Režisors un aktieri iet cieši līdzās vēstures personāžiem, neslēpjot spēles klātesamību, tajā pašā laikā iezīmējot ietekmes, apstākļus, intrigas, kuru rezultātā Latvija zaudēja neatkarību. Izrādes dinamiskais ritms publiku burtiski ierauj informācijas un interpretāciju virpulī. Šeit nekas nav pašmērķīgi dekonstruēts vai glorificēts, izrādes veidotāju skatījums uz tā laika notikumiem un to paralēlēm ar mūsdienām ir trāpīgs un godīgs.
Aktieri izveidojuši gana apjomīgus tēlus, caur tiem ne tikai paužot dažādus politiskos viedokļus un motivācijas, bet arī ieskicējot vēsturisko personāžu cilvēciski neviennozīmīgās īpašības. Šeit Kaspara Dumbura atveidā rosās reālpolitiķis, sabiedrisko lietu ministrs un faktiski otrais cilvēks valstī aiz Ulmaņa – Alfrēds Bērziņš, ko vēsturnieki joprojām uzskata par vienu no pirmskara Latvijas varas noslēpumainākajām personībām (ņemot vērā Bērziņa tālredzību un politiskā aprēķina spējas, nedaudz izbrīna epizode, kurā viņš lūdz Ulmanim palīdzēt ar piekļuvi ārzemju kontiem, jo viņam neesot iekrājumu valūtā, lai dzīvotu arzemēs). Tepat arī gan izveicīgais Andra Buļa ārlietu ministrs Vilhelms Munters, kurš izrādes nobeigumā atzīst, ka nodevis Latvijas valsti, gan Jura Bartkeviča tēlotais visu šķiru Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris ģenerālis Jānis Balodis, gan Mārtiņa Upenieka apvaldīti iekšupvērstais Ulmaņa privātsekretārs Jānis Rudums, par kuru atklātībā joprojām ir visai maz informācijas.
Sava veida prokurora loma šajā cīniņā iekritusi viesim no nākotnes – Toma Veličko dedzīgajam pētniekam Kārlim Ulmanim, kurš brīžam uzbrūkoši, brīžam izmisīgi cenšas rast skaidrojumu, kāpēc tika pieņemti tieši tādi lēmumi, norādīdams, ka Latvijas valsts lielā mērā pazuda varas elites bezdarbībā un bezatbildībā, nekā nedarīšanā, jo tā ir ērtāk. Kāpēc, piemēram, valdība nepretojās t.s. bāzu līgumam jeb Latvijas un PSRS savstarpējās palīdzības paktam, kas paredzēja šeit izvietot lielu sarkanās armijas kontingentu un iezīmēja faktisko okupācijas sākumu? Kāpēc Ulmanis uzskatīja, ka lielākas briesmas draud no vāciešiem, nevis no krieviem, kaut ziņas par represijām Padomju Savienībā Latvijas valstij bija zināmas? Ar mūsdienu Kārli Ulmani viegli identificēties, jo jautājumi tiek uzdoti no šodienas redzespunkta ar pašreizējo pieredzi. Atsevišķa vērtība ir izrādes programmas grāmatiņa, kurā sniegts būtiskāko darbā minēto faktu, dokumentu un fotomateriālu apkopojums.
Prezidenta Ulmaņa lomas stafeti no Dailes teātra Ulmaņiem Ulda Vazdika un Jura Kalniņa pārņēmis Imants Strads, un tas nenoliedzami nav viegls uzdevums. Ulmaņa personība joprojām raisa visdažādākos vērtējumus un emocijas. Imants Strads Ulmani rāda kā šajā laika posmā fiziski un jo īpaši garīgi nogurušu, apjukušu vīru, kurš labprāt domās jau kavētos pie mierīgām vecumdienām, bet viņam iekrīt liktenīgā loma pieņemt valstij svarīgākos un smagākos lēmumus. Viņš dzīvo visai noslēgtā vidē, kurai nav daudz saskares ar realitāti, piemēram, pēc sarkanās armijas ienākšanas naivi brīnās, kāpēc krievu ielikteņu valdības kabinets viņu ignorē. Ulmanis cer izdzīvot ar diplomātiju, līdzīgi kā savulaik hercogs Jēkabs Kurzemes hercogistē, kur ražoja lielgabalus, ko pārdeva, nevis izmantoja savai aizsardzībai.
Daiļrunīga ir epizode, kurā vadonis sacer labskanīgu runu Latgales Dziesmu svētkiem idilliskā ainā ar videostirniņām fonā brīdī, kad padomju tanki jau tuvojas, kas raisa divējādas izjūtas, – gan ar skumji absurdo nevēlēšanos skatīties patiesībai acīs un atteikšanos redzēt, ka pasaule ir mainījusies, gan ar iespējamo dramatisko apjausmu par notiekošā nenovēršamību. Tāds zināmā veidā labs miera laika virsaitis, kurš izrādās bezspēcīgs ārkārtas apstākļos, gan objektīvās situācijas, gan personīgo īpatnību ierobežots.
Izrādē starp rindām izskan vēstījums, ka Latvijai diemžēl pietrūcis patiesi liela mēroga politisko figūru, kāds tajā laikā, piemēram, somiem bija maršals Mannerheims, kurš komandēja Somijas armiju Ziemas karā, aizstāvoties pret PSRS karaspēku, un kura vadībā Somija nosargāja savu brīvību. Izrādes beigās jau klusināti traģiskā tonalitātē izskan Ulmaņa monologs, kurā viņš atzīst, ka mēģinājis radīt ideālās Latvijas tēlu, bet nākotne būs tā, kas tiesās mūsu centienus un kļūdas.
Lieliska ideja bija vēsturnieku diskusija, ko teātris organizēja pirms pirmizrādes un kas piešķīra papildu dimensiju izrādē skartajiem jautājumiem, ja brīžam varētu apsvērt zināmo skatījuma vienpusību, un būtu labi domu apmaiņu par vēstures peripetijām, kas tik ļoti sabalsojas ar mūsdienām, turpināt. Iestudējums izvirza jautājumus, uz kuriem nereti nav skaidru atbilžu, un tādas sniegt arī nav bijis radošās komandas mērķis, bet tas aktivizē kopējo vēsturisko atmiņu, atgādinot, ka sava valsts, brīvība, neatkarība nav pašsaprotami un garantēti lielumi, bet to imperatīvs jāuztur katrai paaudzei no jauna.
Rakstīt atsauksmi