Atmiņu mirdzējums
Kad decembra vidū pacelšanās no Rīgas lidostas puteņa dēļ aizkavējās, sniegs klāja arī Francijas galvaspilsētas lidlauku un ielas. Faktiski gaisa temperatūra Parīzē atšķīrās tikai par dažiem grādiem. Dabas stihijas tomēr netraucēja plānoto kultūras baudījumu un režisora Ivo van Hoves iestudējuma “Stikla zvērnīca” (La Ménagerie de verre) apmeklējumu Odeona teātrī.
Par Tenesija Viljamsa lugas “Stikla zvērnīca” mākslinieciskām interpretācijām uz pasaules skatuvēm būtu jāizvēršas plaši, arī par to latviskojumiem Valmieras, Liepājas, Dailes, JRT teātru repertuāros. Amerikāņu drāmas vērtību un mūsu mākslinieku neizsīkstošo interesi apliecina jaunākās afišas, piemēram, teātra ĢIT sezonas apritē ir iestudējums “Stiklotā svētnīca”, kas veidots pēc lugas motīviem, un kopš janvāra pati jaunākā versija skatāma Ausekļa Limbažu amatieru teātrī. Par to, iespējams, citreiz.
Pa ceļam uz Odeona teātri (Odéon-Théâtre de l'Europe), kas ir viens no sešiem Francijas nacionālajiem teātriem ar specifisku repertuāru, ir laiks padomāt par klasiskas dramaturģijas ietilpīgumu, ko lugas “Stikla zvērnīca” gadījumā režisori izvērš tik pārsteidzoši dažādi – tā iestudēta kā sociāls dažādu paaudžu protests, kā intelektuāli analītisks vecāku – bērnu attiecību rēbuss un vēl citādi. Bet beļģu izcelsmes režisors Ivo van Hove Viljamsa lugu, šķiet, izvēlējies tās smalkā jutekliskuma dēļ. Personāžu attiecībās strāvo vārdos neizteiktas dziņas, kaislības, tā, piemēram, apskāvienos starp brāli un māsu nepārprotami valda erotisks lādiņš. Izsmalcinātās franču publikas sajūsma par van Hovi, kuram šis ir trešais darbs Odeona teātrī, ļauj minēt, ka jūtīgums un sensualitāte ir pieprasītas vērtības. Publikas atsaucība ir vērā ņemama, un tiek uzskatīts, ka Odeona teātris ir viens no ievērojamākiem eiropiešu gaumes orientieriem. Uz divām teātra skatuvēm izrāda izcilākos eiropiešu mākslinieku iestudējumus, šo principu 2016. gadā iedibinājusi un arī turpinās kopt (līgums pagarināts līdz 2024. gadam) mākslinieciskā vadība ar Stefanu Braunšveigu (Stéphane Braunschweig) galvenajā postenī. Par teātra moto kalpo itāļu režijas klasiķa Džordžo Strēlera postulāts “Eiropiešu kultūras identitāte ir daudzveidīga, sarežģīta, pretrunīga –– un tomēr tikpat atpazīstama kā mūsu vēstures kopīgais pavediens.” [1]
Pauzes
Lugu “Stikla zvērnīca”, kurā ir dramaturga dzīves autobiogrāfiskas atsauces, van Hove uzskata par būtiskāko no Viljamsa darbiem. Sižets aptver tikai dažas amerikāņu ģimenes sadzīves ainas, kuru centrā ir bez vīra palikusī divu pieaugušu bērnu māte Amanda. Viņa pūlas meitai Laurai sagādāt nodrošinātu nākotni un ar dēla Toma palīdzību iesaista tajā dēla darba kolēģi Džimu. Saskaņā ar dramaturga norādi, luga ir atmiņu reminiscence, tādēļ akcents pārceļas uz stāstnieka Toma pleciem, kuram tas nozīmē vainas apziņu, atceroties savu aiziešanu no mājām. Attiecības ar māti un māsu ģimenes vienīgajam pelnītājam ir bijušas sarežģītas, tomēr intonācijas, ar kādu Toms atklāj auditorijai atmiņu tēlus, ir nostalģijas un maiguma pilnas.
Izrāde sākas, zāles pirmajā rindā pieceļoties aktierim, kurš ar replikām vēršas pie skatītājiem: “Jā, es protu dažus fokusus, taču tie nav domāti estrādei. Triki rāda patiesības ilūziju.” Viņš demonstrē priekšnesumu ar mezgliem, kas izrādās viegli atraisāmi, tad aktieris kāpj uz skatuvi, lai atgrieztos sava tēla Toma pagātnē. Iestudējuma dziļāko slāni raksturo atslēgas vārdi jūtīgums, atmiņas, noslēpums, un tie vēsta par pagātnē iestrēgušu cilvēku iekšējām sajūtām. Atsvešinājuma “stāsts stāstā” efektu paspilgtina vēl trīs brīži izrādes laikā, kad visi varoņi aptuveni uz minūti sastingst, lai pēc tam bez izskaidrojuma turpinātu darbību, it kā nekas nebūtu bijis.
Kukaiņu kolekcija
Katrs lomas atveidotājs – Izabella Ipēra (Amanda), Justīne Bašeleta (Laura), Sirils Geī (Džims), Antuāns Reinarcs (Toms) – psiholoģiski pārliecinoši izdzīvo četru varoņu dzīves nogriezni. Tomēr aktieru spēle ir izteiksmīgāka, nekā tas būtu reālpsiholoģiskā tagadnes laika notikumā. Caur Toma atmiņu prizmu skatītie notikumi katrā no četriem raksturiem izceļ aiz vārdiem paslēpto daļu. Lauras tēlā pasvītrota nepilnvērtība, un tas ir kā garīgs, nevis fizisks traucējums (domājams, ka līdzīgi bipolāri traucējumi kā dramaturga Viljamsa māsai, pēc kuras veidots tēls). Jaunā sieviete staigā basām kājām, guļ uz zemes, apsedzoties ar ādām, aktrises psihoplastikā dominē saraustīti žesti. Tēla emocionālā atvēršanas notiek tikai ainā ar Džimu, kurš negaidīti izrādās viņas bijušais klusās apbrīnas objekts un skolas biedrs. Tumsnējā Džima afroamerikāniskam temperamentam un atraisītajai grācijai, kas iešūpo abu kopīgo deju, pamazām ļaujas arī Laura. Caur sveču gaismu uz tumšās skatuves redzamas intensīvas nospriegotas kustības, un tajās vairāk par disko deju soļiem pulsē dzīvnieciskais kods.
Šis ir vienīgais izrādes moments, kad Laura atklāj slepeno stikla zvēriņu kolekciju. Glabāta aiz sienas atvilktnē, tā apžilbina ar maksimālu spožumu. Īsais gaismas koncentrāta mirklis ielaužas tumšajā skatuves telpā un pazūd, kad Džims atklāj, ka ir saderinājies, un līdz ar šo nodziest arī Lauras cerība izlauzties no sastingušā stāvokļa. Jāpiezīmē, ka aktrise nenoiet no skatuves, bet pazūd savā stūrītī, apsedzoties ar ādām. Pie viņas bieži patvērumu meklē brālis Toms.
Scenogrāfa Jana Fersveifelda (Jan Versweyveld) iekārtotais mājoklis ar brūnganos toņos ieturētu rūsas krāsas ādas tapsējumu atgādina mitekli kā alu ar ieapaļiem izejas durvju, logu ailēm sienās. Uz sienām projicējas ar vienu līniju pirmatnējā zīmējuma tehnikā izpildīts sejas profils – vīrieša seja, kas pēc lugas norādēm ir aizgājušā tēva portrets. Sadzīves mēbeļu nav, tikai virtuves darba virsma, kas dažkārt kalpo kā galds un citkārt kā sēdeklis.
Mūzika pastiprina nostalģiju, ar jūtīgu intonāciju pasvītrojot maigumu. Ainas pavada Džordža Dauva (George Dhauw) veidotais muzikālais fons, piešķirot katrai epizodei īpašu emocionālu nokrāsu. Klausoties, piemēram, muzikālās frāzes no Arcade Fire dziesmas Neighborhood #1 (Tunnels) ainā, kurā Laura un Džims dejo, uzvēdī kaut kas dzirdēts un sentimentāli gruzdošs. Arī fragments no franču dziedātājas Barbaras dziesmas L'Aigle Noir (dédié à Laurence) brīdī, kad Laura atklāj sajūtas pēc tam, kad uzzina par Džima līgavu, ir precīzs. Citu ainu maiņās skan Kloda Debisī “Mēnesnīcas sonāte” un Astora Pjacollas “Libertango”, kas, šķiet, savā popularitātē ir pazaudējušas svaigumu, kļuvušas it kā novalkātas, tomēr izrādē nes nepieciešamo sentimenta strāvojumu.
Piekrītu recenzentam [2], kas savā vērtējumā Ipēras spēli sauc par romantisku grotesku. Uzlādēta, spilgta, viņas atveidotā varone mēģina iestudēt bērnu dzīves pēc labākajiem savu iedomu scenārijiem. Pretrunīgās attiecības ar bērniem viņai ir slogs un vienlaikus vienīgais dzīves piepildījums.
Skatīties aktrises Izabellas Ipēras spēli nozīmē baudīt precīzu un emocionāli uzlādētu tēlu. Viņa ir skaista un nežēlīga pret bērniem tāpēc, ka dzīvo atmiņās, iztēlē, iespējamībās. Ārējo iespaidu par taureni vai kūniņu pasvītro kostīmu kolekcijas krāsa (siltos zemes toņos no zaļas līdz oranži brūnai), arī piegriezumi un visas tērpu detaļas. Piemēram, platais burzīta auduma lietusmētelis, atspiežoties pret sienu, ļauj aktrises figūrai saplūst ar krāsu tonī līdzīgo sienu. Savukārt šifona tērps, ko papildina augstpapēžu kurpju pāris, kādā Amanda rosās pa virtuvi, ar asiem cirtieniem kapājot dārzeņus un slaikā metienā lidinot nesadalītu vistu katlā, it kā tas būtu basketbola grozs, iezīmē darbības un būtības neatbilstību. Tikai divās epizodēs Amanda noslīgst uz zemes – sarunājoties ar meitu par viņas pirmo randiņu ar Lauras tēvu un finālā, aizejot dēlam. Beigu kliedziens, kad Amanda Tomu nosauc par savtīgu patmīli, skan kā priekšnesums, kura autore un izpildītāja ir viņa pati. “Karsta un auksta vienlaikus,” tik maģisks un sajūtams “Stikla zvērnīcā” ir režisora Roberta Vilsona dotais izcilās aktrises raksturojums [3], viņai spējot pārliecināt ar pretrunīgu un aizkustinošu tēlu.
Kamerstila intonācija patiesi ir tik trausla kā stikla figūriņa, un tāpēc saprotams japāņu skatītāju kritiskais komentārs par vietas izvēli – gandrīz tūkstoš skatītāju pilnais Nacionālais stadions, kur izrāde viesojās 2022. gada Tokijas mākslas festivāla laikā [4].
Ivo van Hoves režija intriģē un aicina sekot nākamajiem iestudējumiem. Martā divos Londonas teātros būs redzams viņa jaunais skatuves darbs, kas tapis pēc Hanjas Janagiharas romāna “Mazliet dzīvības” (A Little Life) [5].
Rakstīt atsauksmi