Klusināts svētku maršs vai jautra bēru deja?
Dailes teātra jauniestudējuma “Kaukāziešu krīta aplis” centrā ir uzmanīga attieksme pret detaļām estetizētā sajūtu pasaulē.
Data Tavadze, Eiropā pazīstams jaunās paaudzes režisors, Dailes teātrī iestudējis Bertolta Brehta lugu “Kaukāziešu krīta aplis”. Tā ir klasisks episkā teātra piemērs. Skatītāji ir atsvešināti no lugas notikumiem, vērojot skatuvi uz skatuves, un stāsta teicēja lomu pilda Artūrs Skrastiņš. Brehts Latvijas teātros īpaši bieži iestudēts netiek – šī ir arī mana pirmā saskarsme ar viņa darbu uz skatuves –, tāpēc šis gadījums piedāvā iespēju ielūkoties citādā spēles veidā. Tas ir, izrāde pavisam noteikti nav jāskatās kā reālpsihologiskais teātris (pie kura esam visnotaļ pieraduši), bet jāļaujās pārspīlējumiem un teatrialitātei, kas brīžiem atkāpjas no realitātes un rāda sajūtas, izmantojot aktierus, to ķermeņus un sejas izteiksmes kā vienlīdzīgu izteiksmes līdzekli visam pārējam, piemēram, scenogrāfijai vai skaņām. Atsakoties no identificēšanās ar konkrētu tēlu, parādās iespēja visu, kas notiek uz skatuves, uztvert kā vienotu audiovizuālu pieredzi.
Veiksmīgi lomām izvēlēti jaunie aktieri Milēna Miškēviča kā galvenā varone Gruše un Kārlis Arnolds Avots kā Simons. Miškēvičas Gruše ir jauna, spēcīga, laipna un patiesa, taču nelokāma. Jau kopš pirmajām ainām viņa spēj “nozagt šovu” [1], pievēršot skatītāju uzmanību tieši sev. Niklāvs Kurpnieks, darbojoties dažādos tēlos, pierāda sevi kā ekspresīvu komēdiju aktieri, un jāpiemin arī viens no Ilzes Ķuzules-Skrastiņas un Mārtiņa Upenieka atveidotajiem duo – absurdi vientiesīgais augstmaņu pāris Giorgiju un Natellu. Viņi ir tik atslābuši un slinki, tik pārņemti ar bezrūpīgās dzīves baudīšanu, ka, sākoties jukām un pilsoņu karam, nav spējīgi adekvāti reaģēt, kas tikai paspilgtina situācijas absurdumu. Otrajā cēlienā teju par galveno varoni kļūst Vitas Vārpiņas atveidotais tiesnesis Azdaks – cinisks, pašpārliecināts, bet vienlaikus saprotams un pat mīlams.
Datam Tavadzem piemīt gleznieciska mizanscēnu un kompozīcijas sajūta. Izteikts ritmiskums. Lielā skatuve tiek piepildīta ar tēlainām metaforām – hiperbolizējot tēlu emocijas, kopējo noskaņu un veidojot vienotu skatuvisko zīmējumu. Kā izrādē Simons saka Grušei – “labam strīdam ir vajadzīgs laiks” –, tā arī labai izrādei tāds ir nepieciešams. Pirmais cēliens ir garš, temps brīžiem ir ļoti ātrs, brīžiem pavisam lēns, izrādes tēliem kustoties palēninājumā vai vairākas reizes atkārtojot vienu un to pašu sarunu. Taču, ieskatoties detaļās, laiks paskrien nemanot, un ir pat grūti uztvert un absorbēt visu, kas paralēli notiek uz skatuves.
Arī pārējā radošā komanda veiksmīgi strādā ar materiālu – Nika Pasuri skaņu pasaule sniedz gan trauslumu, gan spēku, un tās izpildītāji atrodas uz skatuves. Arī komponists, tāpat kā režisors un scenogrāfe, nāk no Sakartvelo, un tas ir jūtams mūzikā. Smeldzīgas stīgu instrumentu partitūras, enerģiska emocionalitāte un ne tikai instrumentāli skaņdarbi – izrādē visnotaļ daudz tiek arī dziedāts.
Kristīnes Pasternakas kostīmi asprātīgi sintezē dažādu laikmetu iezīmes, vienlaikus apvienojot eleganci, vienkāršību un gaumīgu karikatūru. Savukārt Ketevanas Nadibaidzes daudzveidīgā scenogrāfija vērojama uz veselām divām skatuvēm. Priekšējā plānā ir tukša kultūras nama zāle ar greznu lustru virs tās un vairākām durvīm abos sānos, aizmugurējā – vēl viena skatuve, bet otrajā cēlienā parādās instalatīvi pakarināts koka zars ar gaismas elementiem (uzsverot vārdu pakarināts, jo otrā cēliena pēckara tiesāšanā tiek ironiski apspēlēta vārdu spēle, kas rodas starp vārdiem pakārt un pakaramais).
Galvenās lugas tēmas iezīmējas skaidri – taisnīgums (pretnostatīts likumam) jānovērtē visaugstāk; nojaucot monarhijas un asinsradniecības robežas, jāprot saredzēt un atzīt laipnību, mīlestību, nesavtību. Izvēles jāveic katram pašam, tomēr sarežģītās situācijās svarīgi atcerēties, ka patiesa mīlestība ir īstais ceļš, un to nevar notēlot. Žans-Luks Godārs savā 1962. gada filmā “Dzīvo savu dzīvi” skaidro, ko nozīmē mīlestība un kas to atšķir no mirklīga sajūtu uzplaiksnījuma: “Tavs “es mīlu” ir netīrs. Lai cilvēks kļūtu pilnīgi vienots ar to, ko mīl, ir nepieciešams briedums, un tas nozīmē meklējumus.” Lai gan Natella, bērna īstā māte, ir vecāka, Gruše pavisam noteikti ir vairāk nobriedusi; bērnu audzinot, viņas mīlestība pret to ir kļuvusi īstāka, dziļāka un patiesāka.
Kādā īpaši ironiskā izrādes brīdī – kāzās un bērēs, kas notiek reizē, – izskan jautājums par to, vai būtu jāspēlē klusināts svētku maršs vai jautra bēru deja. Lieki neatklājot izrādes sižetu, gribas teikt, ka šis jautājums kodolīgi raksturo arī pašu iestudējumu – pēc formas tik ritmisku, ka tas gandrīz kļūst par deju. Un, lai gan notikumi, kā jau karā, ir visnotaļ drūmi, tajos ir pārsteidzošs, paradoksāls vieglums un laime. Spēja pieņemt pasaules haosu tā taisnīgajā balansā.
Rakstīt atsauksmi