Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Šekspīrs muižas teātrī

22. jūlija vakarā Ziemeru muižā Ziemeļvidzemē pirmizrādi piedzīvoja muzikāla izrāde “Sapnis vasaras naktī”, kas ir režisores Ditas Balčus iecerētā muižas teātra projekta aizsākums.

Pārlaicīga poētiska mistērija

Nav, protams, tā, ka par muižas teātri Latvijā nekas nav dzirdēts. Izsenis dzimtas, kam ir piederējušas muižas vai pilis, ir rīkojušas tur teātra izrādes un koncertus, visbiežāk sakarā ar kāda dzimtas locekļa jubileju vai kādu citu īpašu notikumu. Tās ir rīkojusi arī no Ziemeriem netālās Alūksnes pils īpašnieku Fītinghofu dzimta, kuras pārstāvis Oto Hermanis fon Fītinghofs ir Latvijā pirmā stacionārā profesionālā teātra – Rīgas Pilsētas (Vācu) teātra – dibinātājs (1782). Arī mūsdienās atjaunotajās pilīs un muižās tiek rīkoti gan koncerti, gan izrādes un festivāli. Tajā pašā vakarā netālajā Ērmaņmuižā norisa komponista un mūziķa Uģa Prauliņa organizētā etnomūzikas nakts.

Tomēr režisores Ditas Balčus izlolotais muižas teātra projekts ir pirmreizējs, jo tas paredz regulāru un pastāvīgu teātra izrāžu un koncertu rīkošanu, uzaicinot profesionālus māksliniekus, jaunus talantus, vieskolektīvus, u. tml. Mērķis ir aktivizēt un padarīt krāsaināku vietējās kopienas dzīvi, izveidot jaunu kultūras telpu, kura piesaista ne tikai ar atjaunoto senatnīgo interjeru, bet arī ar radošām idejām un garīgo enerģiju. Lai gan arī mākslinieciski atjaunotajai Ziemeru muižas videi ar īpaši piemeklētām mēbelēm, senatnīgiem svečturiem, gleznām, grāmatām, gobelēniem, teātra kostīmiem un rekvizītiem, kas atjautīgi izvietoti visās muižas telpās, ir liela nozīme īpašas atmosfēras radīšanā.

Šādai videi un muižas zālei, kur uz nelielās skatuvītes izvietojušies mūziķi, no sienas raugās izgaismotas teātra maskas un skatītājiem ir iespēja sēdēt ne tikai tradicionālos krēslos, bet arī uz mīkstiem, omulīgiem senatnīgiem dīvāniņiem un atzveltņiem, ir īsti piemēroti gan Šekspīra soneti, gan izrādei izvēlētais muzikāli plastiskais risinājums. Režisore izrādes žanru nodēvējusi par poētisku mistēriju, jo te vienkopus saplūst Šekspīra dzeja aktiera Ivo Martinsona interpretācijā, Mārtiņa Brauna un Elizabetes Balčus mūzika pašas Elizabetes un vēl divu mūziķu izpildījumā, kā arī deja topošās balerīnas, Rīgas Baleta skolas audzēknes Dārtas Balodes sniegumā.

Ko balerīna dara Šekspīra sonetos?

Jāteic, ka braucu uz izrādi ar bažām, jo nevarēju īsti iedomāties, kā balerīna varētu ierakstīties izrādē, kas balstās uz Šekspīra sonetiem. M. Brauna mūzika – protams, jo atcerējos komponista lielisko oriģinālmūziku Ditas Balčus mākslas telpā “Trīs māsas” veidotajam iestudējumam “Būt... Šekspīram” pēc Barda sonetiem un lugu fragmentiem (2014), kur Ivo Martinsons iejutās Āksta, Andris Gross – Šekspīra, bet Egija Silāre – Dāmas lomās. Elizabetes Balčus oriģinālā, transcendentālā mūzika un tās poētiskais izpildījums – protams. Bet balerīna? Drīzāk kā koša rota izrādes kopējā sajūtu un emociju buķetē?

Taču izrādes realitāte pamazām aizmēza projām visas manas bažas. Krāšņi un oriģināli tērptās Elizabetes Balčus rāmā, meditatīvā muzicēšana, flautas skanējums un vokalīzes, kam izrādes gaitā pievienojās Emīla Dārziņa mūzikas skolas Stīgu nodaļas audzēknes Martas Marijas Silāres jūtīgā muzicēšana uz čella un Rīgas Doma kora skolas kordiriģēšanas specialitātes audzēknes Līvas Egles pārvaldīto ērģeļu skaņas, iedibināja patiesi īpašu, pārlaicīgu noskaņu un atmosfēru. Ivo Martinsons, kurš jau četrus gadus ir Valmieras teātra ārštata aktieris, patlaban ir lieliskā radošā formā. Viņa atturīgi eleganti baltā kreklā, melnā stilizētā Šekspīra laika samta žaketē-jakā un melnās biksēs tērptais varonis, kurš skatītājus sagaidīja, nogūlies uz melna podesta spēles laukuma centrā, šķita mostamies no kāda sapņa un sonetus runāja tā, it kā autors tieši viņam tos “tajā pašā dienā ap brokastlaiku būtu atsūtījis” (Eiropā slavenā režisora Ivo van Hoves apzīmējums-novērtējums mūsdienīgai, organiskai klasikas tekstu interpretācijai).

No 154 Šekspīra sonetiem izrādē ir izvēlēta neliela sonetu kompozīcija, kas pauž autora pārliecību par to, ka šajā pasaulē, kur viss ir Laika varā, mīlestība nav “laika nerrs”. Tomēr, kā atzīst Ivo Martinsona varonis, kurš šajā kompozīcijā jēdzieniski un emocionāli piesātināti izdzīvo gan mīlestības sajūsmu un sāpes, gan patmīlas kritizēšanu sevī un mīļotajā, gan rāmas filozofiskas pārdomas un dziļu izmisumu, arī  mīlestība ir pakļauta Laika ritējumam, Nāvei un iznīcībai.

“Ir manas mīļās acīs saules maz” (Šekspīrs)

Šekspirologs Stīvens Grīnblats savā eseju krājumā “Šekspīra brīvība” norāda, ka viens no pazīstamākajiem Šekspīra sonetiem, kas sākas ar vārdiem “Ir manas mīļās acīs saules maz”, parodē to, kā Elizabetes laika dzejnieki apjūsmoja savas mīlas objektus – mati kā zelts, mirdzošas acis kā dimanti u. tml. [1] Taču jaunajā muižas teātra izrādē nav parodijas, vien brīžiem viegla, smalka galvenā varoņa ironija pašam par savu pārlieku lielo aizrautību un atdošanos mīļotās rokās. Šī soneta izpildījums – duets, līdzās Ivo Martinsonam iesaistoties Elizabetei Balčus ar melodisku, ekspresīvu dziedājumu, izvēršas par sava veida izrādes kulmināciju un apliecinājumu ne tikai liriskā varoņa iemīļotās retajam un neparastajam, nestandarta skaistumam, bet arī neikdienišķai, nestandarta personībai. Jo šķiet, ka tikai tādas sievietes valdzinājumam spētu ļauties aktiera gudrais, izsmalcinātais varonis. Elizabete Balčus ar savu efektīgo ārējo veidolu, īpatno, pārlaicīgo muzicēšanas un dziedāšanas stilu un ķermenisko valodu rada iespaidu par šādas neparastas sievietes tēlu, sapni, vīziju.

Taču par izrādes vizuālo kulmināciju neapšaubāmi kļūst jaunās balerīnas deja. Ja savā pirmajā uznācienā Dārta Balode klasiskā baltā balerīnas ietērpā izdejoja sonetu varoņa Baltā tēla, baltās ēnas sapni un vīziju, tad otrajā dejā viņa parādās kā mīlestības kaisles un neprāta tēls – temperamentīgi virpuļojoša klaidā izlaistiem matiem un “lāzercimdiem” rokās, kas tumšajā telpā met kustīgus sarkanus gaismas punktiņus un kūļus, radot absolūti fascinējošu, elpu aizraujošu iespaidu kā dzīvs mīlestības un kaislības dēmons. Kā sveiciens no 21. gadsimta Viljama Šekspīra tēvam – Strefordas cimdu meistaram, kā atgādinājums, ka mīlestības kaisle arī šodien spēj būt gan bīstama, gan trakojoša un iznīcinoša, kā būtisks ne tikai izrādes formizveides, bet arī vēstījuma elements.

Šķiet, ka arī Ivo Martinsona varonis izrādes finālā top nāves un iznīcības apziņas pievarēts. Taču nē! Atskan Mārtiņa Brauna komponētās džigas melodija, un izrāde beidzas kā Šekspīra laikā – ar šo deju, ko tolaik dejoja gan aktieri, gan skatītāji.

Pārdomātā un sabalansētā izrāde, kur līdzās pazīstamiem māksliniekiem precīzi un pārliecinoši darbojas topoši talanti, kuri tikai uzsāk savu ceļu mākslā, ir veiksmīgs pieteikums režisores Ditas Balčus jaunajam teātra modelim, kas sniegs savu nozīmīgu artavu reģionālās kultūrvides attīstībā, un ne tikai. Vietējā pašvaldība to jau ir atbalstījusi, un pārpildītā Ziemeru muižas zāle un skatītāju atsaucība apliecināja tā nepieciešamību.