Signija Joce

LMA Scenogrāfijas BSP studente

Laimīgu pasaules galu!

Recenzija par koncertizrādi “Atkapusvētki” Mārča Broka režijā (producents “Neonorma”)

Ko darītu jūs, ja uzzinātu, ka ir pienācis pēdējais vakars pirms pasaules gala? Režisors Mārcis Broks kopā ar dramaturgu Jāni Golubovu piedāvā savu redzējumu – jautru koncertvakaru bārā. “Atkapusvētki” mudina apstāties un izklaidējošā kompānijā pavadīt pāris stundas pirms pasaules gala. Izrāde sastāv no nelielām solo etīdēm, kurās katrs varonis tiek aicināts parādīt sagatavoto priekšnesumu – pašsacerētu mūziku vai dzejas rindas. Bāra un vakara vadītājas Spīganas loma uzticēta Dārtai Cīrulei, bet ar talantiem pārsteidz dažādi mākslinieki, aktieri, dzejnieki: Guntis Kursišs, Antons Grauds, Jurģis Lūsis, Sandija Dovgāne un Māra Ulme. Tēlos ir daļa mitoloģijas – pasaule, kuras galu gaidām, nav gluži mūsējā, jo to apdzīvo mošķīši – un daļa no pašu aktieru personībām.

“Atkapusvētki” sevī ietver gala, nāves svinēšanu. Un nāve ir ļoti komplekss jēdziens, kam pievērsties, mūsdienās veidojot dramatiskā teātra izrādi. Traģēdijas žanrs veido teātra pamatu (jau no Senās Grieķijas laika), un galu galā šobrīd pasaulē – īpaši mūsu ģeopolitiskajā kontekstā – nāve ir ļoti klātesoša, tāpat kā bailes par to, ka pasaulei jebkurā brīdī varētu pienākt beigas. Labākais ierocis pret bailēm ir smiekli, prieks; zināmā mērā arī pieņemšana. Dramaturgs Jānis Golubovs, personificējot Sandijas Dovgānes atveidoto Nāvi, sniedz tai iespēju pastāstīt arī par gadījumiem, kad tā nākusi kā svētā, atbrīvojot cilvēkus no mokām. Tāpat daļa no izrādes mitoloģijas noteikumiem ir – ja dvēsele nevēlas atdoties Nāvei, tad iesprūst savādā starpstāvoklī (kā viens no izrādes varoņiem – Lietuvēns). Vieglai un jautrai koncertizrādei tā ir visnotaļ nepieciešama piesaiste realitātei. Pieņemt un sagaidīt Nāvi ar cieņu. Jāpiebilst, ka arī muzikālā vakara noslēdzošais, Nāves priekšnesums, ir nostrādāts, vienlaikus cinisks un sirsnīgs.

Atsevišķie varoņu īsstāsti ir patiesi interesanti, daudzpusīgi. Guntis Kursišs (Satīrs) ietur tēla pirmatnīgo dabu un piešķir vakaram “smagumu” ar metāla skaņām, basa vokālu un rūcieniem (growls & death growls – nāves metālā izmantots vokāla veids). Antona Grauda (Zvīņu) izpildījumā ir minimālistisks, komiski jauks elektroniskais gabaliņš. Māra Ulme (Naktstauriņfeja) lasa romantisku dzeju par nebeidzamo tuvošanos gaismai. Jurģa Lūša (Lietuvēna) skumjas pavada akordeona skaņas. Žēl, ka kopējā dramaturģiskajā struktūrā īsti nav attīstības un pārsteigumu. Pierodot pie stand-up numuru struktūras, ir skaidrs, kas sekos; iztrūkst kulminācijas, nobeiguma. Tāpat nav īsti skaidrs, kādu mērķi pilda spociņi, kas sēž publikā un atbalstoši ūjina – tas šķiet mazsvarīgs uzdevums, kura dēļ aktierus likt izrādē (ar šo domājot – kur spociņu kopkora numurs?).

Valters Vītols un Linda Sams izveidojuši veiksmīgu izrādes vizuālo tēlu; kostīmi iedzīvina tēlu mitoloģisko pusi. Vislielāko iespaidu atstāj Zvīņas, kurš, tikko no ūdens izkāpis un vēl tīklos sapinies, sāk savu uzstāšanos, ūdenim līstot no mutes.

Tā kā izrāde ceļo no bāra uz bāru, tad scenogrāfiskais iekārtojums mainās, pielāgojoties apstākļiem. Bārs “Nemiers”, kurā to skatos es, ir diezgan neliels, tāpēc priekšnesumi notiek 2. stāvā, uz tāda kā balkoniņa. Ticu, ka veiksmīgāki ir varianti, kur performēt iespējams vienā līmenī ar skatītājiem, vairāk saplūstot ar tiem. Spīgana uzrunā publiku tieši, veidojot dialogu ar to, un ir iespēja arī pieteikt kādu oriģinālnumuru no skatītāju vidus, kas liecina, ka režisors vēlējies lauzt ierasto kārtību, kurā skatītāji ir tikai novērotāji. Viena no labajām lietām, kas notiek, izvedot teātri ārpus ierastajām telpām, ir negaidītības faktors. Pārsteigumi. Šoreiz tas ir kāds kungs, kurš izrādes laikā bārā gadījies nejauši un jau ierodoties ir vieglā žvingulī. Viņš, pašam neapzinoties, kļūst par izrādes daļu, jo, atšķirībā no pārējiem, nezina noteikumus; viņam šis ir parasts vakars bārā, kurā uzstājas cilvēki (tiesa, stipri neierasti… cilvēki? būtnes?) un ir laika atskaite: visi kaut ko gaida – vai patiešām klāt ir pasaules gals?

P.S. Sirdi sildošā atmiņā man palicis brīdis, kad Dārtas Cīrules Spīgana dod norādījumu apskaut cilvēku, ar ko esi atnācis, vai arī to, kurš nejauši gadījies blakus. Tā, tik vienkārši un pavisam pēkšņi telpu piepilda mīlestība – lūk, tas ir skaisti.