Sarunas partneris – bērns
Recenzija par Latvijas Leļļu teātra izrādēm “Sivēnam pa pēdām”un “Čuči, Spilventiņ”
Jaunās paaudzes vecāki pieprasa aizvien interesantāku teātri saviem bērniem un pusaudžiem. Un tas ir pieprasījums pēc izglītojošām, jautrām, drosmīgām, mūsdienīgām izrādēm, kuru palīdz remdināt gan valsts, gan neatkarīgie teātri, kā arī tādas valstiska mēroga iniciatīvas kā “Skolas soma”, nodrošinot kultūras pieejamību neatkarīgi no vecāku finansiālā nodrošinājuma.
Teātris bērniem var kalpot par vietu, kur iepazīt pasauli un atrast savu vietu tajā. Svarīga ir arī pati iešana uz to, notikums; šī auditorija mēdz būt izaicinoša aktieriem, jo vēl testē, kā drīkst uzvesties. Par spīti tam esmu novērojusi, ka ir izrādes, kurās pat nepaklausīgākie bērni piepeši kļūst pavisam klusi un neatrauj skatienu no darbībām, kas notiek uz skatuves. Secinājums – bērns ir nopietns sarunas partneris, pret kuru tā arī jāizturas.
Vēsturiski viena no kultūrvietām, kas pastiprināti strādā ar bērnu auditoriju, ir Latvijas Leļļu teātris. Tas aizvada jau otro sezonu režisora Mārtiņa Eihes virsvadībā un turpina paplašināt savu izrāžu mērķauditoriju. Ir tapušas pusaudžu, pieaugošo un mazuļu izrādes. Interesanti, ka vairākus iestudējumus, piemēram, “Sibīrijas Haiku” (rež. Valters Sīlis), “Kiosks” (rež. Vija Blūzma) un “Smalkās kaites” (rež. Edgars Kaufelds) pārliecināti varētu saukt tiklab par pieaugušo izrādēm, kā bērnu; tajās ievītās smagās tēmas – izsūtījums, vientulība, mentālā veselība –, saglabājot patiesumu, aplūkotas caur gaišāku un jautrāku prizmu, kā ierasts klasiskajā dramatiskajā teātrī.
“Sivēnam pa pēdām”
Formas ziņā jāizceļ Edgara Kaufelda staigājamizrāde “Sivēnam pa pēdām”, kas pirmizrādi piedzīvoja šī gada janvārī. Primārā mērķauditorija ir pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērni, kuriem izrādē ir iespēja iejusties detektīvu lomā, meklējot pazudušo leļļu teātra aktieri – Sivēnu. Scenogrāfija, ko veidojušas mākslinieču apvienības “Grāfienes” pārstāves Justīne Jasjukeviča un Marianna Lapiņa, atjautīgi piemērota visdažādākajām teātra telpām, pa kurām skatītāji, sadalīti komandās, staigā, iztaujājot aizdomās turamos. Aktieri – Dace Vītola, Miķelis Žideļūns, Arnita Jaunzeme, Lilija Sūna, Matīss Millers un Rūdolfs Apse – šoreiz strādā gan ar priekšmetiem un lellēm (neizaiciniet Zaķi!), gan bez tiem.
Izrādes dramaturģe Ance Muižniece parūpējusies par aizraujošu sižeta līniju, kurā paslēptas nelielas norādes un atsauces uz slaveniem kino un literatūras pasaules detektīviem (Ēriks Poriņš, Daina Skaliņa un Irvita Sniķere – uzminiet nu, kuriem!). Spēlēšanās un mīklu minēšanas elements liek aktīvi pieslēgties notiekošajam, ne tikai pasīvi vērot aktierus. Tas pilnīgi izmaina skatpunktu un nojauc robežu starp skatītājiem un dalībniekiem. Domājot par skatpunktiem, jāuzsver, ka bērni pasauli redz un jūt citādi kā pieaugušie, un mēdz pamanīt svarīgo pat labāk, vērīgāk.
“Čuči, Spilventiņ”
Pirmo reizi Latvijas Leļļu teātrī ir skatāma izrāde mazuļiem. Tā gan nav pirmā mazuļu izrāde Latvijā – 2020. gadā tapis gan tapis Lienas Šmukstes iestudējums “Ūdens ceļš” Cēsu Mazajā teātrī, gan Liepājas Leļļu teātra izrāde izrāde “Es un mana mamma” Karolinas Jurkštaites režijā. Arī Latvijas Nacionālā Opera un baleta repertuārā kopš 2018. gada ir koncerts pašiem mazākajiem – “Mazulis ausās, mūziku klausās”.
Mazuļu izrādes mazo skatītāju uztveres specifika pieprasa pavisam citādu teātri kā pieaugušo izrādes. Pirmkārt, koncentrēšanās ilgums ir ne ilgāks kā pusstunda – tas ir arī iemesls, kāpēc izrāde “Čuči, Spilventiņ” sastāv no pusstundu garas performatīvās daļas un pusstundu garas interaktīvas kopābūšanas ar Spilventiņu un aktrisēm, kas piedalās izrādē – Baibu Vanagu un Danu Avotiņu-Lāci.
Lienas Šmukstes izrādē par Spilventiņu mazuļi ar dažādu rotaļu palīdzību iepazīst krāsas, formas, atšķirību starp to, kas ir liels un kas – mazs, meklējot miedziņu, lai Spilventiņš beidzot varētu aizmigt. Evitas Bētas maigā, mīkstā scenogrāfijas pasaule veiksmīgi saslēdzas ar Rūtas Dišleres radīto mūziku, radot mierīgu, drošu vidi, kurā šo pieredzi baudīt gan mazuļiem, gan viņu mammām un tētiem. Kā pieaugušam skatītājam man ir interesanti vērot mazuļu kinētisko reakciju uz notiekošo – katra sajustā emocija tiem atbalsojas visā ķermenī, kustībās.
Bērnu un mazuļu izrāžu skatīšanās un analizēšana liek pārvērtēt pieņēmumus, kā jāpieiet izrāžu veidošanai. Skatoties “Čuči, Spilventiņ” un “Sivēnam pa pēdām”, var just, ka autoriem un izpildītājiem radīšanas process ir bijis jautrs, mīļš. Postdramatiskā teātra laikmetā, kurā jādomā par materiāla politisko, estētisko un personīgo saikni ar pasauli, tā ir atgriešanās pie saknēm un iemesla, kādēļ mēs, cilvēki, kas sevi uzskata par teātrim piederīgiem, te esam. Spēles un iztēles prieks godīgā sarunā ar bērniem par viņiem pašiem un par to, kas svarīgs un aktuāls viņu dzīvē.
Rakstīt atsauksmi