Uz robežšķirtnes starp dabu un civilizāciju
Kritiķu īsviedokļi par Valmieras teātra izrādi “Pazudušais dēls” Reiņa Suhanova režijā
Krustiņš – domātājs, nevis zemnieks
Henrieta Verhoustinska: Teātra sezonas noslēdzošā fāze sagādājusi priecīgu atklājumu režisora Reiņa Suhanova izrādes “Pazudušais dēls” izskatā Valmieras teātrī. Tā sauktais Valmieras teātra aktieru kurss – pašlaik jaudīgākie jaunie skatuves mākslinieki latviešu teātrī – izrādē apvienojušies ar vidējās un vecākās paaudzes Valmieras aktieriem, un šis ir gadījums, kad visi aktierdarbi dara skatītāju laimīgu par piedzīvoto pieredzi.
Šis ir mans ceturtais Valmieras teātra “Pazudušais dēls”, arī iepriekšējo pirms astoņiem gadiem iestudēja Reinis Suhanovs ar lielisku Rihardu Jakovelu titullomā un Andra Eglīša īpatno scenogrāfiju. Šī izrāde ir gluži cita – ne miņas no pamatīgā, sūrā un liegiem simboliskiem akcentiem bagātinātā iepriekšējā iestudējuma. Šajā izrādē ir daudz minamu un pārdomājamu zīmju – vispirms jau meža izciršanas tēmai veltītajā paša Reiņa Suhanova scenogrāfijā ar lielu koka stumbra “lustru” virs lielā saimes galda, kas tiek dažādi funkcionāli izmantots. Arī Jēkaba Nīmaņa mūzikas partitūrā, kuru atzinības vērtā profesionalitātē rada paši aktieri un kurā izrādes ritmu veido tik daudzi motīvi – no reiva tehno līdz blūzam un Balkāniem. Zīmes ir pašā izrādes struktūrā: Valmieras teātra Apaļajā zālē aktieri aizņem pirmo rindu un spēles laukumu pamet tikai cēlienu beigās, atbrīvojot vietu arī traģiskajam finālam. Proti, visi aktieri ir visu laiku klātesoši. Un aktierdarbi sākotnēji samulsina – gandrīz visiem personāžiem, izņemot Krišjāņa Stroda Krustiņu un viņa tēvu – Mārtiņa Liepas smalki veidoto, jūtīgo Roplaini, ir kaut kādas attīstības aiztures, psihiskas īpatnības, kas dara tos līdzīgus lieliem bērniem, kuriem ir grūtības izteikties. Starp citiem aktierdarbiem ļoti gribētos izcelt Māras Mennikas Roplainieti – ģimenes vīriešiem, īpaši dēlam, nemitīgi pielāgoties gatava, rosīga (pirksti visu laiku kaut ko piekārto), uzvilkta, emocionāla un tik mīloša, ka acīs riešas asaras, viņu uzlūkojot. Viņas Krustiņam adresētais lāsts vissmagāk skar, pat salauž viņu pašu. Izrādes sprādziena punkts un lielās tēmas atklājēja ir epizode, kurā Krustiņš pārmet mātei savu audzināšanu. Paaudžu un jo īpaši vecāku un bērnu attiecību dinamika izskan tik skaudri kā nekad. Savukārt Krišjāņa Stroda Krustiņš ir domātājs, nevis zemnieks. Pirmo reizi tieši šajā “Pazudušā dēla” versijā iedomājos, ka Krustiņa traģēdija un iemesls viņa uzdzīvei ir apstāklī, ka viņš, lai gan var strādāt smagus lauku darbus un pārņemt Roplaiņu saimniecību un pat cenšas to darīt tēva dēļ, savā degsmē un intelektuālajā refleksijā par dzīvi un pasauli, kurā lūzuma punktu radīja drauga Reiņa, Ažas dēla, bojāeja, iespējams, ir cita ceļa jūtīs – kas zina, kļūt par rakstnieku vai skolotāju. Taču to mēs nekad neuzzināsim.
Tumšais Blaumanis
Anna Andersone: Valmieras teātra izrādes “Pazudušais dēls” laiktelpu harmoniski veido visi tās elementi: komponista Jēkaba Nīmaņa suģestējošā skaņainava, kur mijas tautas mūzikas, Balkānu, blūza un elektroniskās deju mūzikas motīvi, kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones tērpi, kas tiešām šķiet piedzīvojuši ne vienu vien siena pļauju vasaras tveicē, gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa precīzā gaismu partitūra un Lindas Mīļās horeogrāfija, kur sintezēti tautas deju un reiva kustību motīvi. Rodas iespaids, ka izrādes darbība risinās rituālā, ārpuslaicīgā telpā, kur turpat līdzās dievam, dabai un darbam mīt arī kaut kas pirmatnējs, mītisks un tumšs.
Izrādes folkgotiskā noskaņa atgādina pazīstamā igauņu režisora Rainera Sarneta filmu “Novembris” – īpaši Elīnas Vānes Ažas līnija, kurai šajā izrādē piešķirts vairāk telpas un atrastas jaunas šķautnes. Ažas “satikšanās” ar mirušo dēlu, par ko nestāstīšu vairāk, lai nebojātu pārsteigumu, ir viena no jaudīgākajām epizodēm manā pēdējā laika teātra pieredzē, un priecājos, ka arī latviešu dramaturģijas klasika spēj piedāvāt šāda lasījuma potenciālu.
Par to, ka Roplaiņu sēta un tās iemītnieki atrodas uz robežšķirtnes starp dabu un civilizāciju, liek domāt arī aktieru kustību partitūra – Ievas Esteres Barkānes Ilzes bērnišķīgā neveiklība, Sanda Runges Mikus robustā psihofizika, Rūda Bīviņa Andža dzīvnieciskā seksualitāte nošķir viņus no saimniekiem un padara saprotamāku Krišjāņa Stroda Krustiņa nespēju iekļauties šajā pasaulē – ir skaidrs, ka Krustiņš nespēj ne mīlēt Ilzi, ne uzturēt intelektuāli un emocionāli līdzvērtīgu draudzību ar Miku, taču arī citus dzīves ceļus realitāte nepiedāvā – Krustiņš nevar būt ne kā tēvs – Mārtiņa Liepas lepnais, bet ar vīrišķīgu jūtību apveltītais Roplains, ne rast piepildījumu bohēmas un baudu pasaulē, ko piedāvā Aigara Apiņa Iņķis un Diānas Kristas Stafeckas Matilde. Krustiņš nevar aizbēgt pats no sevis, bet arī palikt šajā sprostā nav iespējams. Par izrādes emocionālo smaguma centru kļūst Krustiņa attiecības ar māti – dēls par spīti visam ir Māras Mennikas Roplainietes pasaules centrs, un Krustiņa atraušanās sagrauj viņas pašidentitātes pamatus. Krustiņa vaibstos Krišjānis Strods ievilcis līdzīgas līnijas kā Stavrogina lomā izrādē “Nelabie. Pēc Dostojevska” – paša nelabojamība un vainas apziņa Krustiņam sagādā gan ciešanas, gan savādu baudu, bet tas viss mutuļo zem ārēji aukstas un nežēlīgas maskas.
Valmieras teātra Apaļā zāle ir ideāls spēles laukums šādai izrādei – arēnā, kur varoņi, iesprostoti savās kaislībās, bezspēcīgi sitas cits gar citu, strupceļa sajūta kļūst pavisam fiziska. Aktieri darbojas kā viens veselums un gandrīz nepārtraukti ir klātesoši zālē, reaģējot uz spēles laukumā notiekošo un tādējādi radot vēl papildu nozīmju tīklojumu. Reinis Suhanovs kopā ar radošo komandu panāk to, uz ko, atļaušos minēt, tiecas visi klasikas interpreti – Rūdolfa Blaumaņa pirms vairāk nekā 130 gadiem sarakstītā luga viņu rokās pulsē ar dzīvību arī šodien. Viena no gada labākajām izrādēm.
Rakstīt atsauksmi