Guna Zeltiņa

Teātra kritiķe un zinātniece

Šekspīra kodi digitālajā pasaulē

Recenzija par Dailes teātra izrādi “Wintera stāsts” Džefa Džeimsa režijā

Britu režisors Džefs Džeimss ar radošo domubiedru komandu Dailes teātrī izveidojuši mūsdienīgu un košu multimediālu iestudējumu “Wintera stāsts”. Pārrakstot Šekspīra lugu “Ziemas pasaka” digitālajā laikmetā, tas apliecina gan jaunas un potenciāli jaudīgas iespējas klasikas interpretācijā, gan digitālo tehnoloģiju un virtuālās realitātes aizvien pieaugošo nozīmi mūsu dzīvē un mākslā.

Pretrunīgā lugas struktūra

“Ziemas pasaka” nav no Šekspīra atzītākajām un biežāk iestudētajām lugām. Un pelnīti, jo tā ir daudzvārdīgs un raibs dažādu žanru – traģēdijas, komēdijas, satīras un pastorāles – mikslis, kuru režisoriem un aktieriem ir sarežģīti pārradīt pārliecinošā mākslas darbā. Tomēr, kā norāda Maikls Dobsons un citi Šekspīra pētnieki, lugai ir bijuši savi apbrīnotāji, piemēram, Viktors Igo [1]. Līdzās šajā darbā risinātajai ģimenes un laulāto attiecību, neierobežotas varas, soda, nožēlas un piedošanas problemātikai režisorus savulaik ir ieinteresējis arī lugas pastorālais slānis, kas saistās ar galvenā varoņa noliegtās meitas un viņas iemīļotā prinča idillisko dzīvi Bohēmijas pļavās, tādējādi ļaujot gūt panākumus, piemēram, Deivida Gerika versijai “Florizels un Perdita: dramatiska pastorāle” (1756) un citiem lugas pārstrādājumiem. Bet mūsdienu skatītāju taču diez vai varētu interesēt lugā tēlotie aitu cirpšanas svētki un viss teksta masīvs, vai ne?

Savulaik atzinīgi tika novērtēts Pītera Bruka iestudējums (1951), kur bija veiksmīgi sabalansēti traģēdijas un komēdijas elementi lugā un galveno – Sicīlijas karaļa Leonta lomu spēlēja Džons Gilguds, kā arī Trevora Nana uzvedums (1969), kur Leonta nepatiesi apsūdzēto sievu Hermioni un viņas meitu Perditu interpretēja Džūdija Denča. Raksturojot Džeremija Aironsa atveidoto Leontu turpmākajās versijās, kritiķi atzīmējuši, ka aktieris “atkal un atkal atgriezās infantilas nedrošības stāvoklī”, bet Entonijs Šērs savā šīs lomas interpretācijā demonstrējis gluži pataloģisku greizsirdību, kam jau ir medicīniska daba [2].

Režisors Deklans Donelans savu interesi par Šekspīru apvienoja ar interesi par krievu teātri, “Ziemas pasaku” iestudējot Mazajā drāmas teātrī Sanktpēterburgā (1997). Uzvedums tapa kā pētījums par varmācību gan ģimenes dzīvē, gan politikā un Krievijā vien piedzīvoja vairāk nekā divsimt izrāžu. Iestudējuma galvenais patoss bija saistīts ar mīlestības un piedošanas spēka apliecinājumu, taču nesaudzīgā skarbumā izskanēja aina, kur Leonts atsakās no Hermiones, jo tā tika organizēta kā paraugprāva, kas atgādināja staļinisko represiju gadu tīrīšanas.

Nekad agrāk nebiju pievērsusi uzmanību vārdiem lugā, ko Hermione tiesas ainā velta Leontam: “Mans tēvs bij lielās Krievu zemes cars,/ Ja dzīvs viņš būtu, redzētu, kā tiesā/ Šeit viņa meitu.” [3] Tagad jādomā, ka varbūt nemaz nav tik neiespējama arī tāda lugas interpretācija, kur nepatiesi apvainoto karalieni celtos aizstāvēt krievu karapulki...

Neiestrēgstot tekstuālajā dimensijā

Džefa Džeimsa un komandas piedāvātā, uz mūsdienām pārceltā versija precīzi īsteno ievērojamā mūsdienu režisora Ivo van Hoves tēzi, ka viņš arī Šekspīra lugas iestudē tā, it kā autors tās viņam būtu atsūtījis vakar ap brokastlaiku. Džeimss kopā ar van Hovi ir veidojis septiņus iestudējumus kā asistējošais režisors, un acīmredzot gan šī sadarbība, gan Dailes teātra piešķirtā “zaļā gaisma” ir iespaidojusi britu režisora brīvo un radikālo attieksmi pret Šekspīra lugas materiālu. Lai gan ir saglabāti sižeta pamatmeti un dažu ainu paralēlisms, kopā ar dramaturgu Džeimsu Jītmenu (James Yeatman) un teātra ansambli faktiski ir radīta jauna tekstuālā un vizuālā realitāte. Intervijā ar režisoru, kas publicēta izrādes programmas grāmatiņā, viņš uzsver, ka ar latviešu aktieriem sācis strādāt tad, kad bijušas uzrakstītas tikai pāris ainas, un tādējādi radusies iespēja kopā ar viņiem attīstīt lugas melnrakstu [4], – jau tas ir ieguvums teātrim.

Šīs koprades rezultātā tapis iestudējums, kas nemēģina noturēt mūsu uzmanību ar garām un sarežģītām teksta pasāžām, bet balstās uz mūsdienīgu, dzīvu un mērķtiecīgu dialogu, kas virza uz priekšu darbību (gan brīžiem atslābstot uzveduma otrajā daļā). Šekspīra tēloto Sicīlijas karali Leontu, kam piemīt vara ietekmēt citu cilvēku likteņus, režisors “pārstartējis” mūsdienās kā Silīcija ielejas tehnoloģiju kompānijas magnātu Leo Vinteru, bet viņa draugu, Bohēmijas karali Poliksenu, pārvērtis par Leo biznesa partneri Polu Vorenu. Trāpījums ir precīzs: mūsdienās lielākā vara patiešām pieder ne politiķiem vai karaļnamu pārstāvjiem, bet tieši tiem, kuri pārvalda digitālo tehnoloģiju biznesu un sociālos tīklus. Izrādes publicitātes materiālos minētas atsauces uz tehnoloģiju korporāciju vadītājiem Īlonu Masku, Bilu Geitsu un citiem, kā arī vesela atsauču sistēma, kas ietver ar izrādes tematiku saistītas filmas, seriālus un grāmatas. Džeimss uzsver: “Kad sāku domāt par Leo kā tehnoloģiju korporācijas vadītāju, tas atvēra man varas un nedrošības kombināciju, ko mēs redzam tādos cilvēkos kā Īlons Masks vai Marks Zakerbergs. Kas notiktu, ja šāds cilvēks pieņemtu nepatiesību par faktu? Kādas būtu sekas? Vai kādam būtu iespēja viņu apstādināt, pirms viņš pats sagrauj savu un citu dzīvi? Tas bija mans atskaites punkts – kas un kāds būtu Leonts, ja viņš dzīvotu mums līdzās?” [5]

Digitālo tehnoloģiju biznesa “kaujaslauks”

Izrādes tematika ir mūsdienīgi aktuāla un asa. Tā atspoguļo globālās digitalizācijas procesus un paaugstinātā līmeņa emocionālos riskus un spriedzi, kam pakļauti tie, kas šo virtuālo pasauli veido un savā dzīvē īsteno maģiskā burta “w” (no angļu to win, winner – “uzvarēt”, “uzvarētājs”) nosacījumus. No pirmā acu uzmetiena Mārtiņa Meiera miljardieris Leo Vinters un viņa gaidībās esošā sieva – Katrīnas Grigas Hermione šķiet gluži kā sapņu pāris: skaisti, veiksmīgi, dzīves un panākumu lutināti. Tuvojas Leo vadītās kompānijas jaunā produkta prezentācija; Hermione, uzlikusi paplašinātās realitātes brilles (kuras, kā programmiņā norāda režisors, šī gada sākumā laidis klajā Apple, cenšoties noturēt vadošo lomu šajā tirgus segmentā), izbauda virtuālās erotikas programmu. Parādās arī pāra pirmais bērns – jauks zēns, kas rotaļājas turpat līdzās.

Bet pamazām spēles telpu, ko scenogrāfe un kostīmu māksliniece Rozanna Vaiza iekārtojusi kā App-Zapp māju-ofisu košās krāsās ar mākslīgām eglītēm un slidkalniņu, kas atgādina konfekšu kārbas aplikāciju, piepilda satrauktu kustību ritms un gluži fiziski sajūtama garīga spriedze. Kompānijas darbinieki lietišķi uzsoļo kā kareivji kaujas laukā, bet tas nav viennozīmīgs uzvaras gājiens, jo izrādās, ka Leo, Pola un komandas radītā jaunā, daudzsološā spēle “Bohēmija” jau ir prasījusi vairāku lietotāju dzīvības. Bērnišķi nevainīgā, teju idilliskā vide pamazām pārvēršas par cīņas arēnu, kur tiek laisti darbā psiholoģiskās ietekmēšanas ieroči, kur tēmē un cenšas aizstāvēties, kur sprakšķ tuvas un tālas iedarbības “šāviņi” un lido neredzamas bultas. Vienā pusē ir spēlē ieguldītais komandas darbs un miljonu peļņa, otrā – morāli un ētiski apsvērumi.

Mārtiņa Meiera Leo, kura satraukumu veicina arī sarežģītais posms, kam viņš iet cauri kopā ar Hermioni pirms otrā bērna dzimšanas, ir kā bumba ar laika degli. Aktieris ar savu enerģētiski piesātināto esību absolūti pārliecina gan par sava varoņa apsēstību ar darbu, panākumiem un priviliģēto stāvokli, gan par iekšējo labilitāti. Taču viņa Leo, ja arī izjūt kādas šaubas vai nedrošību, to nemūžam neatzīs un pat nepieļauj domu, ka jauno produktu varētu neizlaist tirgū. Leo draugs un partneris – Artura Krūzkopa Pols, savas šķiršanās un biznesa ilgstošā vāveres riteņa nogurdināts, savukārt vēlas pamest kompāniju. Nokaitētajā pirmsprezentācijas situācijā tas Leo acīs viņu pārvērš par nodevēju; un, ja vēl pievienojas aizdomas par sievas un Pola iespējamo tuvību... Apmātība pārvēršas neprātā, un notiek eksplozija – Meiera varonis burtiski “uzsprāgst” kā pārkarsis dators tieši svarīgās prezentācijas laikā. Nepārtrauktā sāncensība, bažas par nākotni un savu reputāciju, bailes pazaudēt savu vietu augstākajā līgā Leo no harismātiska vadītāja un mīloša ģimenes tēva pārvērš atsvešinātā, aukstā un agresīvā svešiniekā, kurš neatskatīdamies sarauj saites ar vistuvākajiem un sagrauj gan savu, gan citu dzīves.

Emocionāli satricinoša ir aina, kur Martas Lovisas Jančevskas pārgurusī Hloja atnes uz ofisu jaundzimušo bērnu, par kuru vairs nespēj rūpēties. Visi klātesošie, sākot ar bērna miesīgo tēvu Leo, piespēlē Rozu viens otram tā, it kā tā būtu tenisa bumbiņa digitālā spēlē, nevis dzīvs bērns. Labs aktierdarbs Katrīnai Grigai, kura no atsevišķām epizodēm spējusi radīt vienotu tēlu, kas valdzina ar sievišķību, attapību un spēju profesionāli risināt situāciju (šajā versijā arī Hermione ir Stenfordas absolvente) un raisa līdzpārdzīvojumu pēc Leo neprāta uzliesmojuma. Precīzi darbojas arī Ieva Segliņa (Mila), Ilze Ķuzule-Skrastiņa (Betana), Andris Bulis (Ants), Anete Krasovska (Grofa) un citi ansambļa dalībnieki, kas paver ieskatu digitālā biznesa ēnas pusē.

Laika vizualizācija

Iespaidīgs ir uzveduma otrās daļas sākums, kad uz lielā ekrāna redzam Indru Briķi – agrāko Hermioni un Perditu Oļģerta Krodera “Ziemas pasakas” interpretācijā Liepājas teātrī (1980) – šoreiz Laika lomā. Aktrises digitāli novecinātā seja monologa laikā kļūst aizvien jaunāka un jaunāka, acumirklīgas pārmaiņas piedzīvo arī Madaras Viļčukas atveidotās Leo un Hermiones meitas Rozas seja, un ir burtiski sajūtama Laika plūsma, kas raisa visaptverošas asociācijas. Par cilvēka dzīves un domu plūsmām, kas aizved mūs jaunās realitātēs – pārsteidzošās, bet vai drošās? Par izgudrojumu un tehnoloģiju miriādēm, kas spēj piepildīt vispārdrošākos sapņus, bet dažkārt nespēj realizēt visvienkāršākās cilvēciskās vēlmes.

Izrādes otrajā daļā darbība noris datorspēles “Bohēmija” digitālajā vidē, ko līdzās scenogrāfei aktīvi rada gaismu mākslinieks Ādams Silvermens un video mākslinieks Jakubs Lehs. Tieši te, virtuālajā realitātē, ir uzaugusi Roza. Laika plūsma mūs ir aiznesusi līdz 2040. gadam, un pa skatuvi rosās spēles dalībnieki – virtuāli avatāriņi vienādos sudrabainos kombinezonos, sarkaniem zābakiem kājās un dažādām maskām (Panda, Zaķis, Vilciņš, Banāns utt.) galvās, kas pilnīgi nosedz aktieru sejas. Te, skanot popsīgai mūzikai (komponists Kīrans Džeimss Lūkass) un izdejojot horeogrāfes Elīnas Gediņas iestudētās rotaļīgās dejas soļus, noris kāda unificēta un mākslīga dzīve, kurā dominē elementāras pamatemocijas (pārsteigums, šoks, raudāšana u.tml.), neobligātas sīkdarbības, tiek sniegts ieskats interneta krāpniecības shēmās, un pat skūpsti nav īsti. Tālab loģiska šķiet Madaras Viļčukas Rozas vēlme izlauzties īstajā realitātē un satikt savus vecākus.

Un iestudējuma autori, noslēdzot šo problemātisko hipotētiskas nākotnes vīziju, dāvā Rozai mīlošas ģimenes vakara ilūziju – kā senu atblāzmu no digitālajos džungļos pazaudētām vērtībām. Kā nepazust interneta dzīlēs? Kā sadzīvot ar šo bezgalīgi plašo un pastāvīgi mainīgo cilvēku enerģijas un intelekta izpausmes lauku, kas “ir gan nenovērtējama labuma, gan potenciāli biedējoša ļaunuma avots” [6]? Kā tehnoloģiju progresu savienot ar cilvēciskajām pamatvērtībām? Kā novērst to, ka datorspēles daļai lietotāju tik ļoti kļūst par patvērumu un bēgšanu no realitātes, ka palielinās atkarība no šīm spēlēm? Ko iesākt ar to, ka ar datorspēlēm pārlieku aizrāvušies bērni pārstāj komunicēt ar saviem vecākiem? Džefa Džeimsa veiksmīgās starptautiskās debijas uzvedums, kas ir jauna un rosinoša pieredze gan Dailes teātrim, gan skatītājiem, uzdod šos un daudzus citus aktuālus jautājumus, kuru nozīmību mēs vēl tikai sākam apzināties.