Viss būs labi
Dubultrecenzija par Endīnes Bērziņas izrādi “Laiks Paradīzei” Latvijas Nacionālajā teātrī un “ES” Dirty Deal Teatro
Pirmo sastapšanos ar Endīnes Bērziņas radošo darbību piedzīvoju pirms teju četriem gadiem, kad, tikko iestājies Latvijas Kultūras akadēmijā, pirmo reizi apmeklēju skatuves un audiovizuālās mākslas festivālu “Patriarha rudens”. Endīne Bērziņa togad iestudēja Viljama Šekspīra “Makbetu”, un izrādē bija iespējams vērot, kā režisore (Makbets) un viņas kursabiedrene Sabīne Alise Ozoliņa (Lēdija Makbeta) notriepj telpas spoguļsienu ar asinīm un pārritina sarkanu paklāju pār visiem, kuru līķiem Makbetam lemts kāpt pāri.
Šajā pavasarī pirmizrādi piedzīvojuši divi Endīnes Bērziņas iestudējumi: Mārgaretas Perijas traģikomēdija “Laiks Paradīzei” Latvijas Nacionālajā teātrī un autobiogrāfiska traģikomēdija “ES” Dirty Deal Teatro, kas ir režisores maģistra darbs. Lai gan abu uzvedumu varones neķeras pie Makbeta mēroga noziegumu veikšanas, viņu prātus nodarbina doma par spēju ietekmēt savu likteni un vēlme ieaust savu dzīparu pasaules vēstures raibajā gobelēnā.
Heaven Is a Place on Earth
“Debesis ir vieta uz zemes,” skatītājiem atgādina Belindas Kārlailas balss, kuras 1987. gada dziesmas fragments izskan starp izrādes ainām, tādējādi turpinot 80. gadu popmūzikas parādīšanos latviešu teātrī pēc KVADRIFRONA uzveduma “Kad gulošais mostas”, kurā līdzīgā veidā izmantota Bonijas Taileres dziesma Total Eclipse of the Heart. Par to, vai Dieva apsolītā zeme visiem, kas šķīsti un labi, patiešām uz zemes pastāv, izrādes “Laiks Paradīzei” varones noteikti šaubās, tomēr tad viņu dzīvēs ienāk uzņēmums “Paradīze”, kurā iesaistoties, šķiet, visas dzīves problēmas tiks atrisinātas.
Iestudējums vēsta par sešām sievietēm, kas tieši vai pastarpināti tiek iesaistītas ēterisko eļļu tirgošanas piramīdas shēmā, kura tās dalībniecēm sola ne tikai iespēju nopelnīt iztiku, bet arī finansiālu brīvību, iespēju valdīt pār savu laiku un izvēlēm, atbalstošu kopienu, neskaitāmas balvas, privilēģijas un citus labumus. Izrādes galvenā varone – Daces Bonātes tēlotā Gabriela – ir pirmspensijas vecuma sieviete, kuras dzīve šķietami nav izvērtusies tā, kā viņa to būtu vēlējusies; neskatoties uz uzņēmību, viņa piedzīvojusi vairākas neveiksmes un jūtas neviena neievērota un nevajadzīga. Tieši tādēļ atraktīvās un izmanīgu mēli apdāvinātās Lienes Sebres atveidotās Aleksas piedāvājums kļūt par daļu no “Paradīzes” ir tik vilinošs – tā ir iespēja radīt izmaiņas ne tikai savā dzīvē, bet kļūt par pārmaiņu vēstītāju arī citu sieviešu dzīvēs: gan pārdodot maģiskām spējām apveltītās ēteriskās eļļas, gan iesaistot viņas piramīdas shēmā. Ne velti sieviete kā daļu no savas pārdošanas stratēģijas izvēlas iemiesoties tieši “pasludināšanas” eņģeļa Gabriēla tēlā.
Gabrielai veicas, un gada galvenajā pasākumā – konferencē “Laiks Paradīzei” atklājas, ka sieviete sasniegusi uzņēmuma iekšējās hierarhijas augstāko līmeni un kļuvusi par Orhideju (uzņēmuma pļavā ir četru tipu ziedi – Margrietiņas, Rozes, Saulespuķes un Orhidejas), kas nodrošina lērumu ar privilēģijām un iespēju laimēt ceļojumu uz Bahamām. Straujais kāpiens pa karjeras kāpnēm līdzās esošajās sievietēs rada dažādas emocijas, tomēr, kā tas bieži vien gadās, viss nav tā, kā sākotnēji varētu šķist. Dacei Bonātei ar sev raksturīgo balss tembru Gabrielai izdodas piešķirt bērnišķīgu apņēmību un nešpetnumu; pirmo reizi dzīvē baudot tādas privilēģijas, kādas sniedz nokļūšana Orhidejas kārtā, sieviete neslēpti izrāda savu lepnumu un pārākuma sajūtu pār citiem, pat savu apdomīgāko māsu – Daigas Gaismiņas atveidoto Beibiju, kura daudzkārt viņu glābusi no neveiksmīgiem soļiem. Neskatoties uz iesaistīšanos pārgalvīgajā avantūrā, par kuras rezultātu iespējams nojaust jau no pirmā brīža, Billi atmiņā atsaucošajai varonei ir grūti nejust līdzi – viņas vēlme būt ieraudzītai un novērtētai, būt ņemtai vērā ir patiesi saprotama.
Lai gan Gabrielas sižeta līnija ir dominējošā, arī pārējo piecu sieviešu stāsti ir izvērsti, ļaujot noprast motivācijas, kas rosinājušas viņu nokļūšanu piramīdas shēmā un tās turpmāko ietekmi uz viņu dzīvēm. Jauneklīgu enerģiju uzvedumā ievieš Samiras Adgezalovas un Sanitas Paulas atveidotais pāris – Karla un Antija. Abas sievietes vēl ir savas profesionālās dzīves iesākumā, kuram raksturīga gan ambicioza un varbūt pat nedaudz naiva tieksme sasniegt absolūto karjeras virsotni, gan bailes no pārējo nosodījuma un nicinājuma gadījumā, ja tas neizdodas. Kamēr Antija dejotāju atlasēs cieš vienu neveiksmi pēc otras, bet neatlaidīgi strādā, lai kļūtu par panākumiem bagātu dejotāju, dzīves degsmes pilnās Karlas vīzija par veiksmi ir iespēja izrādīt savu pārākumu pār Sāru – sievieti, kas skolas laikā pret Karlu izvērsa mobinga kampaņu viņas seksualitātes dēļ, un viņa ir gatava uz savu mērķi doties pa īsāko ceļu, kāds vien iespējams. Nedaudz didaktiski izrādes beigās arī atklājas, ka tautas gudrībai “lēnāk brauksi, tālāk tiksi” ir arī sava daļa patiesības, tomēr aktrisēm izdodas nospēlēt bijušo draudzeņu nejaušās sastapšanās neveiklumu, liekot mācībai nekļūt par klišeju.
Trešo attiecību pāri iezīmē trīsdesmitgadnieces, bijušās klasesbiedrenes – Lienes Sebres Aleksa un Marijas Bērziņas tēlotā Lorija. Arī starp viņām izgaismojas spilgti pretstati. Aleksai šķietami ir viss – skaista māja, ģimene, šarms un veiksmīga karjera “Paradīzē” –, tikmēr Lorija ir neveikla, nepašpārliecināta un sevī slēpj ļoti traģisku dzīves pieredzi. Lielākajai daļai izrādes ir samērā viegls un komisks raksturs, bet lūzuma punktu tajā iezīmē Lorijas monologs – sieviete atklāj neapskaužamos apstākļus, kuru dēļ viņa kļuvusi par daļu no “Paradīzes” un kādēļ viņai ir tik svarīgi būt veiksmīgai. Tas iestudējumam piešķir traģiskāku noti un kļūst par sākuma punktu saldsērīgāku toņu ienākšanai arī pārējo sieviešu dzīvesstāstos. Marijai Bērziņai lieliski izdodas atklāt varones neveiklības kā komiskās, tā traģiskās puses. Jau no pirmās ainas, kurā Lorija redzama, noprotams, ka viņa ir kā melnā avs starp pārējām; pašpārliecinātības pilnajā un toksiski pozitīvajā vidē, kuru kultivē “Paradīze”, nav vietas viņas personīgajai traģēdijai. Tādējādi atklājas, ka arī kopiena, ko iesaistīšanās shēmā it kā piedāvā, ir tikai glaima fasāde, aiz kuras slēpjas augstāk stāvošo mantkārība un vēlme izmantot krīzes situācijās nonākušo bezspēcību.
Scenogrāfiju un kostīmus veidojis Andris Kaļiņins. Izrādes sākumā spēles telpu aizņem 60 krēsli, kas izkāroti sešās rindās – katrā ar pakāpeniski pieaugošu krēsla kāju garumu, tādējādi radot iespaidu par teātra auditorijas daļu un signalizējot, ka par izrādes varonēm pareizu (vai drīzāk nepareizu) sakritību rezultātā var kļūt arī starp skatītājiem esošie. Izrādes gaitā kārtīgā kompozīcija tiek izjaukta, krēslus izkārtojot tā, lai radītu katrai ainai piemērotu vidi. Varoņu vizuālie tēli radīti mūsdienīgi, bet ar spilgtām rakstura iezīmēm – katrā kostīmā iespējams nolasīt to, kāda ir tās valkātāja, bet pārmaiņas tērpos uzskatāmi atklāj arī izmaiņas, kuras izrādes gaitā sievietes piedzīvo.
Gabrielas māsas Bebijas stāsts izrādes finālā par savu pēdējo darba dienu drēbju veikalā kā pielaikošanas kabīņu pieskatītājai izgaismo galveno motivāciju, kas vadījusi šīs sievietes iesaistīties shēmā – vēlme nebūt “mazajam cilvēkam”, spēja paveikt ko tādu, kas apstiprina viņu nozīmību uz pasaules, un kaut nedaudz ietekmēt tās notikumu gaitu vai arī izraisīt veselas veikalu ķēdes izzušanu tikai tādēļ, ka viņi bez tevis iztikt nespēj.
Man ir slikti
Līdzīgi kā “Laiks Paradīzei” plakātā, kurā Lienes Sebres varone aizmigusi ar telefonu un gredzenveida lampu rokā, arī Endīne Bērziņa uz izrādes “ES” plakāta cenšas vienlaikus iespēt it visu – pilnveidot kā ķermeni, tā prātu un paralēli vēl izskatīties ideāli. Pasaulē, kurā ik uz stūra (galvenokārt sociālajos medijos) sastopamies ar veiksmīgiem cilvēkiem, kuru dzīves ir šķietami perfektas, ik sekunde jāpavada pēc iespējas produktīvāk, tiecoties pēc sava ideāla.
Iestudējuma galvenā varone ir pati režisore, kopā ar savas mūzikas grupas “Trīsas” biedrēm Sabīni Alisi Ozoliņu un Jeti Annu Puriņu izstāstot par grūtībām, ar kurām nebeidzamajā dzīves skrējienā saskaras pār-pārdomātāji jeb overthinkers. Stāvizrādēm raksturīgā nepiespiestā atmosfērā, ko papildina grupas uz trīs sintezatoriem izpildītās ironijas pilnās, neizsmeļamās skaņu variācijas, iespējams uzzināt gan par Endīnes Bērziņas bērnību, skolas laika panākumiem, attiecībām ar ģimeni, draugiem un sabiedrību, vēlmi un mēģinājumiem kļūt par labāko iespējamo sevis versiju, gan par bailēm no neveiksmes un “izaugšanas” par egoistisku veču, kura atgrūž un kļūst netīkama visiem tiem, kuri viņai dārgi.
Komiskās situācijas, piemēram, dalīšanās ar fotoattēliem no nākotnes, kuros režisore panākusi pasaules mieru ar vienu rokasspiedienu, nodrošinājusi Latvijas iekļūšanu Eirovīzijas “lielajā piecniekā” un paveikusi vēl virkni varoņdarbu, mijas ar nopietnākām ainām, kurās Endīne Bērziņa stāsta par sarežģījumiem attiecībās ar māsu vai nepārliecinātību par sevi. Tādējādi nodrošināta raita iestudējuma dinamika, kurā smieklīgais iegūst jēgu un nekļūst par lētu izklaidi, bet ironija nodrošina, ka izrāde nekļūst pārāk nomācoša – sarežģīto attiecību ar sevi un citiem atklāta risināšana var novest arī pie pārmērīgi depresīvas noskaņas, kas skatītāju atgrūž, vai arī kļūt par publisku netīrās veļas izvēdīšanas festivālu, no kura skatītājam grūti paņemt ko vērtīgu sev. Ja pāris mēnešus iepriekš Valtera Sīļa “Konferencē visumā labiem cilvēkiem” kāds vēl šaubījās par šāda titula piešķiršanu sev, tad Endīne apstiprina, ka mēs visi esam labi cilvēki un viss taču būs labi. Un, pat ja kādā brīdī nebūs, “Trīsas” šādām situācijām iemācīs dziesmu “Man ir slikti”.
Dalīšanās ar personīgām pieredzēm uz skatuves līdzās (vai apvienojumā) ar monoizrādēm Latvijas teātra ainā pēdējos gados kļuvusi īpaši aktuāla, tomēr nav uzskatāma par pavisam jaunu parādību; atmiņā spilgts ir 2017. gada iestudējums “Būt nacionālistam” Dirty Deal Teatro, kurā Valters Sīlis iestudēja dramaturga Matīsa Gricmaņa stāstu par iesaistīšanos politikā ar pašu autoru galvenajā lomā, tomēr pašreizējo vilni šķiet aizsācis Endīnes Bērziņas kursabiedrs Klāvs Kristaps Košins ar savu bakalaura darbu “Konklāvs”. Pēc tā ar saviem stāstiem uz skatuves dalījušies Inga Tropa (“Pārcēlāja”), Ģirts Krūmiņš (“Vientuļās planētas sala”), Svitlana Kudriavska (“Ukraiņu stāsti. Svitlana”), Anna Belkovska (“Mantojums”), Artūrs Čukurs (“Turi mani cieši”), Gerds Lapoška (“Goodbye, February!”) un, iespējams, vēl kāds. Endīne Bērziņa papildinājusi žanru ar aizraujošu un aktuālu traģikomēdiju, ar kuru, pieļauju, būs iespējams identificēties daudziem, īpaši tiem, kuri pēdējos mēnešus pavadījuši ar saviem studiju noslēguma darbiem.
Nezinu, kā mainījušies Endīnes Bērziņas ideāli teātrī kopš bakalaura studiju absolvēšanas 2021. gadā, bet uzskatu, ka šajā pavasarī piedāvātajās izrādēs režisore ir radījusi teātri, “kur skatītājs smejas pilnā balsī un ir laimīgs, kur iegūst spēku, pazaudē savus priekšstatus un attīrās” [1].
Rakstīt atsauksmi