Izdzīvo stiprākais
Kritiķu īsviedokļi par Dirty Deal Teatro izrādi “Pieņemt savu nevarību” Reiņa Suhanova režijā
Satīra par laikmetu, kurā dzīvojam
Ketija Jurčenko: Jauno teātra sezonu Dirty Deal Teatro atklāj ar eksistenciālām pārdomām režisora Reiņa Suhanova izrādes “Pieņemt savu nevarību” formā. Dramaturģijā Reinis Suhanovs izvēlas atteikties no vārdiem, bet scenogrāfijā un režijā apber skatītājus ar vizuālām zīmēm, aktualizējot klimata pārmaiņu, dabas un cilvēku nežēlības, kā arī dzīvības un nāves tēmu. Dažas no zīmēm skaidras un atpazīstamas, piemēram, scenogrāfiju sagraujošais tauriņa efekts vai fiziska ceļazīme “braukt aizliegts”, kas ik pa laikam uznirst Mēness veidolā, brīdinot par gaidāmās ainas noskaņu, bet citas interpretējamas brīvāk un ne vienmēr mirklī nolasāmas.
Sandija Dovgāne, Agris Krapivņickis, kā arī pats Reinis Suhanovs izrādē izspēlē vairākas fabulām līdzīgas epizodes, kurām mainoties skatītāji tiek nepārtraukti smīdināti un šokēti. Gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa radītā noskaņa, kas pieskaņojas izrādes mainīgajai scenogrāfijai, un Kārļa Tones mūzikas partitūra, kura dramatiskajos brīžos liek iekšām rībēt, bet uzjautrinošajos kalpo kā komēdijisks elements, paplašina izrādes emocionālo spektru. Objektu teātra estētikā veidotajā iestudējumā aktieru kolektīvs meistarīgi izmanto no sadzīviskiem objektiem veidotas trostu lelles un auklu marionetes. Iedvesma rasta arī japāņu tradicionālā leļļu teātra bunraku spēles stilā, kurā vairāki cilvēki vada 1 līdz 1,5 metru garas lelles, katrs atbildot par atsevišķu tās ķermeņa daļu. Uzburtajā objektu pasaulē nolasāmas bailes un satīra par laikmetu, kurā dzīvojam – Jāņu vainaga vietā galva tiek rotāta ar kabeļu pinumu, saule fiziski apdedzina ar gludekli, bet visi uz skatuves esošie dzīvnieki vai nu mirst, vai arī jau pārvietojas skeleta veidolā.
Jāatzīst, ka atsevišķos brīžos, kad aktieri iziet aiz zelta proscēnija arkas un žēlabaini veras publikā, rodas sajūta, ka skatītājiem tiek mēģināts papildus iebakstīt ar pirkstu, sakot: “Redzat? Redzat, kāda pasaule ir nežēlīga?” It kā no putnu būrīša izbiruši pīšļi vai uz kājām knapi stāvoša vista, kas ar pēdējiem spēkiem rijīgi notiesā olu, paši par sevi nebūtu gana spēcīgi simboli tam, ka dabā izdzīvo stiprākais.
Plašas iespējas skatītāja fantāzijai
Ingrīda Vilkārse: Līdzīgi kā Gordons Kreigs pagājušā gadsimta sākumā postulēja, ka ideālu izrādi var izveidot tikai režisors-scenogrāfs-idejas autors vienā personā, arī Reinis Suhanovs vizuālo tēlojumu izrādē “Pieņemt savu nevarību” veido kā objektu teātra sirreālu etīžu/ atrakciju montāžu, kurā kopā domubiedru grupu Sandiju Dovgāni un Agri Krapivņicki rada un izspēlē pasaules radīšanas un iznīcības ideju. Atbildes uz jautājumu, kuru pats sev izvirzījis: kādai jābūt teātra mākslai laikā, kad virsrakstos dominē ziņas par nāvi, traģēdijām un postu?, iespējams, tā arī līdz galam neatbildot, izrādē-performancē dodot plašas iespējas skatīja fantāzijai un domas brīvībai sekot līdzi epizodēm, kurās notiek ironiskas spēles un spēlēšanās, aptverot gan nežēlīgas, gan romantiskas epizodes. Darbības telpa veidota kā dzeltenīgas plēves skatuves ietvars ar mirdzoši spoži sarkanu priekškaru, kas radīts no Ziemassvētku eglīšu “matiem” (pat brīžam radot asociācijas ar Nacionālā teātra izrādes “Spēlēju, dancoju” zelta scenogrāfijas aizkaru, aiz kuras varbūt nonākam ellē…).
Ar tādu kā Kreiga kinētisko kubu (milzīgs melns kubs melnās spēles telpas centrā, nostiprināts uz ass stūra) sākas sirreālistiskā performance, kurā no kuba, kas sadalās, dzimst spēles objekti/ tēli. Atdzīvojas skatītāja iztēle un sadzīves priekšmeti – slota un putekļu sūcējs, notiek ugunsgrēks un plūdi, romantiskā idillē lidinās lupatu taurenīši, kā ironiska lauku pastorāle uz skatuves parādās govis kā milzīgas zaļas atkritumu tvertnes, un vēl un vēl… Starp visām epizodēm visaizkustinošākā liekas mizanscēna, kurā aktieri iznāk skatuves priekšplānā, pēc ugunsgrēka posta iznesot tukšu “šūpulīti” (mūsdienu mašīnas bērnu krēsliņu), tukšu akvāriju un tukšu putnu būrīti, no kura vairs izbirst tikai pelni… Taču Reinim Suhanovam gandrīz kā burvju māksliniekam no tukšā putnu būrīša tomēr izdodas izvilkt vēl dzīvi palikušu veselu olu… Izrādes finālā, kur uz skatuves palikusi tikai vairs viena ola, to atnāk un iznīcina kāds nezināmas izcelsmes fosils skelets…
Labais un ļaunais, mīlestība un naids, dzimšana un iznīcība izspēlējas vizualitātes un objektu pasaulē, kas organiski sapludināta ar Kārļa Tones izteiksmīgo muzikālo dramaturģiju, paspilgtinot un emocionāli izkrāsojot darbības vidi. Izrādes spēles noteikumi paliek atvērti fantāzijai skatītāju prātos – tos iespējams nolasīt gan tā, kā iecerējusi radošā komanda, gan asociatīvi radot citus tēlu skaidrojumus. Pēcsajūtas neliek nogrimt pasaules sāpēs vai bezcerībā, bet vairāk ļauj to uztvert kā atraktīvu performanci, kurā varam padomāt kā man, tev vai kādam citam ir pieņemt savu nevarību pasaules kārtības priekšā.
Rakstīt atsauksmi