Bez krinolīna un pūdera
Kritiķu īsviedokļi par Čehova teātra izrādi “Pelnrušķīte” Paulas Pļavnieces režijā
Pelnrušķītes zaļais kurss
Ieva Rodiņa: Čehova teātris jauno sezonu tradicionāli iesācis ar jauniestudējumu ģimenēm – ja pagājušajā gadā tā bija versija par Robinu Hudu, tad šogad kārta pienākusi Pelnrušķītei. Paulas Pļavnieces “Pelnrušķītes” skatuves versija ir košs, krāšņs, muzikāls un skatuves darbībā atraktīvs uzvedums, kurā kaut ko sev atradīs katrs – gan bērni, gan viņu vecāki.
Radošā komanda radījusi iestudējumu, kurā ir pa drusciņai no dažādiem stiliem un žanriem. Te ir gan Čehova teātrim raksturīgā ekspresīvā aktierspēle (komplimenti izrādes aktieransamblim par saliedēto saspēli un meistarīgi ātro spēles tempu), gan psiholoģiski varoņu tuvplāni, ļaujot izprast katra tēla iekšējās pasaules nianses, gan asprātīgi dialogi, kuros atpazīstamas šodienīgas situācijas un sadzīves reālijas. Neiztikt arī bez fiziskās komēdijas elementiem (sevišķi plastiski uz skatuves darbojas Jekaterina Frolova, Veronika Plotņikova, Natālija Živeca), kas bērnu auditorijā izraisa neviltotus eksplozīvus smieklus, un liriskas mīlestības, ko Jūlija Berngardte (Pelnrušķīte/Roze) un Ņikita Osipovs (Princis) izspēlē organiski un ar moderni asprātīgiem attiecību akcentiem.
Lindas Rudenes teksts būtībā ir oriģināla versija par klasisko Pelnrušķītes sižetu, pārceļot to uz nenoliedzami mūsdienīgu laiktelpu. Līdzās komiskām situācijām un veikliem dialogiem “Pelnrušķītē” ievīts arī izglītojoši-audzinošs saturs, aktualizējot tādas šodienas pasaulē un sabiedrībā aktuālas tēmas kā ekoloģija (Pelnrušķīte un viņas tēvs cīnās par dabisko pļavu saglabāšanu) un dzimumu līdztiesība (ne velti izrādē kurpi pazaudē abi – gan Princis, gan Pelnrušķīte). Izrādes programmā atrodamajā skaidrojošajā vārdnīcā lielai daļai varoņu piemeklēti arī atbilstoši dabas pasaules simboli un personvārdi (Pelnrušķītei – Roze, pamātei – Sosnovska latvānis, Krustmātei – bite u.tml.).
Žanriski daudzveidīga ir Reiņa Sējāna komponētā mūzika, kurā aktieri dzied un kustas absolūti organiski, kaut arī dažviet, piemēram, Jūlijas Berngardtes Pelnrušķītes/Rozes priekšnesumā, rodas (iespējams, apzināta) stilistiska disonanse ar Dmitrija Gaitjukeviča superenerģisko horeogrāfiju. Nika Cirpusa (gaismas), Sintijas Jēkabsones (scenogrāfija), Baibas Litiņas (kostīmi) veidotais skatuves noformējums ir vizuāli pievilcīgs un detaļās asprātīgs, tomēr nevilšus izrādes kontekstā liek aizdomāties arī par paša jauniestudējuma ekoloģisko pēdu...
Līdzīgi kā vairākās pēdējā laika “Disneja” franšīzes filmās (“Kruella”, “Melnā feja Malefisenta” u.c.) cilvēciski vaibsti, proti, psiholoģiski saprotami iemeslus varoņa rīcībai piešķirti arī nosacīti “ļauno” tēlu grupai – Veronikas Plotņikovas koķeti viltīgajai pamātei un Anastasijas Ļovinas un Natālijas Živecas enerģiskajām, savtīgajām pusmāsām, kurām izrādes finālā pat izdodas iekarot skatītāju līdzjūtību, apstiprinot Pelnrušķītes tēzi par to, ka sabiedrībā, tāpat kā dabiskajā pļavā, vajadzīgi ir ne tikai ziedi, bet arī nezāles. Atšķirībā no gadījumiem, kad stāsta morāle, sevišķi bērnu izrādēs, tiek “iebakstīta ar pirkstu acī”, Čehova teātra “Pelnrušķītes” vēstījums nav didaktiski pāri stāvošs, bet vērsts uz aktīvu tiešu dialogu ar auditoriju, liekot pašiem līdzdomāt un izdarīt secinājumus.
Atjaunojot pasakas patiesību
Ilze Kļaviņa: Mihaila Čehova teātra iestudējums “Pelnrušķīte” apbēdinās krinolīna un pūdera cienītājus, jo tas pārliecinoši kāpj ārpus romantiskās tradīcijas. Protams, saglabājot Prinča un galvenās varones iemīlēšanās faktu, kas notiek nejaušas satikšanās laikā un kas kā zīme iekļaujas darbības fantasmagoriskajā rāmī. To mums sniedz režisore Paula Pļavniece, LTV1 raidījumā “Kultūras ziņas” apgalvojot: “Tu vari būt jebkas”, un iestudējums kopumā pārliecina skatītājus par sapņa piepildījuma iespēju.
Nopelni, pirmkārt, pienākas Lindas Rudenes dramaturģijas asprātīgajam pārnesumam uz mūsu realitāti. Ar atzinību jāpiemin arī Linas Ovčinņikovas teksta sulīgais un precīzais tulkojums no latviešu valodas. Trāpīgās un konkrētās replikas saņem pelnītu publikas atsaucību un reakcijas.
Otrkārt, veiksmīgi ir spilgtu detaļu atradumi. Šajā skatuves versijā viens no pazudušā apavu pāra pieder arī kādam citam, ne tikai Pelnrušķītei. Varoņu uzvedībā redzam racionālu motivāciju. Bišu krustmāte fejas glābējas lomā ir drīzāk galvenās varones rūpīgi koptās bišu dravas pateicība, nevis kāda brīnumu pasaules klātbūtne.
Uz balli nepaņemtajai pameitai, ko zinām no Šarla Pero, brāļu Grimmu vai Jevgeņija Švarca pasakām, šoreiz nepienākas pelni. Pat ja lugā atrasts attaisnojums – ugunskuri, kas jāpieskata Rozai. Šoreiz galvenā varone līdzinās cīnītājai, kura dabas un visa dabiskā aizstāvības vārdā mūs ved cauri savas izaugsmes stāstam, saglabājot cilvēcību, tiešumu un rakstura noteiktību. Lielisks aktrises Jūlijas Berngardtes darbs. Veiksmīgs ir citkārt neveikli risinātais eko tēmas iedzīvinājums, piemēram, Pamāte kā pilsētniece pārstāv pretējo – urbāno dzīvesveidu, bet Princis vairāk par dzīvnieku nogalēšanu medībās interesējas par dārzniecību.
Izrādes teatrālā stilistika ar kiča elementiem aktieru tērpos, košajām parūkām un milzu masku karnevālu pārvērš notiekošo par mazliet ko līdzīgu objektu – leļļu teātrim. Košo un bagātīgo muzikālo, vizuālo veidolu sarūpējuši komponists Reinis Sējāns, scenogrāfe Sintija Jēkabsone, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa. Dmitrija Gaitjukeviča horeogrāfijas iedvesmotās kustību partitūras caurvij notikumus, raksturojot katra tēla individuālo plastiku. Šķiet, ka dejo visi un nepārtraukti, turklāt otrajā cēlienā koncertuzveduma stilistika saaužas ar dramatiskās darbības attīstību.
Bet treškārt – nenoliedzama ir mūsu, skatītāju, vēlme ticēt pazemīga, pacietīga darba citu labā pūliņu atalgojumam. Vai rūpēties par izmirstošo pļavu sargāšanu nav tikpat grūti kā lasīt zirņus no pelniem? Un iestudējums iedzīvina arhetipisko modeli, atbrīvojot to no “vēsturiskajiem” uzslāņojumiem. Atdzīvina un atjauno.
Rakstīt atsauksmi