Zane Radzobe

Teātra kritiķe un zinātniece

Viss, kas mans

Raksts par "ART Forte" producēto izrādi “Ārprātīgo piezīmes” Dmitrija Krimova režijā

Dmitrija Krimova “Ārprātīgo piezīmes” Latvijā paspēja sacelt ažiotāžu pat pirms pirmizrādīšanas. Projektu, kas veidots tūrēšanai pa krievu emigrantu centriem, pirmizrādīt bija paredzēts uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves. Bet Nacionālais teātris nobijās no etniskajiem kontekstiem pašreizējos ģeopolitiskajos apstākļos un telpas pēkšņi uzteica. Tāpēc Rīgā “Ārprātīgo piezīmes” rāda telpās, kur tās tika mēģinātas – LED Unit hallē rūpnieciskā teritorijā pie Ganību dambja. Telpu maiņa izrādei nākusi pat par labu, Čulpanas Hamatovas aktierspēles dēļ no centra izbraukt, protams, arī nav nekāds apgrūtinājums. Bet ģeopolitiskie apstākļi... tos nu Krimovs nes sev līdzi, padarot izrādi ne tikai par mākslas faktu, bet arī par sociālas izpētes lauku.

Kā jau Krimova teātrī ierasts, darbs, kura virsrakstā likta atsauce uz Nikolaja Gogoļa stāstu “Ārprātīgā piezīmes”, īstenībā ir autorkompozīcija. Izrāde sākas ar pagaru ekspozīciju videoprojekcijas formā. Videomākslinieka Pjotra Vozņesenska acīm tvertu, mēs uz visas spēles telpas platumā nostiepta ekrāna ieraugām, kā sākumā var šķist, reālistisku nabadzīgu dzīves telpu. Istaba ar, izskatās, salauztu izvelkamo dīvānu, vannas istaba, kas sev nav redzējusi remonta pieskārienu, virtuve ar nolietotiem sadzīves priekšmetiem. Šajā vidē pamostas aktieris Maksims Suhanovs. Īgni izstaipās, aiziet uz tualeti, noskuj pliko galvvidu, dodas uz virtuvi izcept ikdienišķo omleti. Tad iziet kāpņu telpā, atver durvis ekrāna pašā malā un iznāk uz skatuves – “dzīvajā plānā”. Kaut ko drusku parunā, iet atpakaļ, viss sākas no gala.

Šis riņķojums liekas komentējam Krimova paša pieteikto tēmu izrādei, proti, krievu emigrāciju, kuri “ne pēc pašu gribas attapušies jaunos dzīves apstākļos. Nodrošināta sadzīve ir palikusi pagātnē – izrādes varoņiem jāatrod sava vieta un pielietojums svešā valstī, arī jauna vieta dzīvē, mērķi un orientieri”.

Citēju no reklāmas materiāliem, un uzreiz piebilstu, ka šī tēma laikam drusku kaitina, mazākais, krievu auditoriju. Daži apskatnieki pat norādījuši, ka neviens no šiem māksliniekiem tomēr nabadzīgi nedzīvo, turklāt ir ne tikai finansiāli nodrošināti, bet pat aktīvi strādājoši. Kas ir leģitīms iebildums, jo abi aktieri – Maksims Suhanovs un Čulpana Hamatova – spēlē paši sevi: aktierus Maksimu un Čulpanu. Un izrādē ir gan stāsti, gan vizuālas zīmes, kas liecina, ka runa tiešām ir par viņiem. Es vēl varbūt piebilstu – fakts, ka nu jau pusmūžā esošie aktieri vairs nespēlē Romeo un Džuljetu, arī varbūt nav skaidrojams tikai ar emigrācijas apstākļiem vien. Tāpēc liekas valdzinoši iedomāties izrādei radīto estētisko risinājumu uz Nacionālā teātra skatuves, kura proscēnija zelts kontrastu starp reālo un iedomāto izspīlētu pārākajā pakāpē.

Tomēr īstenībā, man liekas, garā ekspozīcija ir paredzēta ne tik daudz žēlabām par krievu emigrācijas sadzīves apstākļiem, kā tam, lai skatītāji aptvertu spēles noteikumus. Tas, ka kaut kas izskatās īsti, jau nenozīmē, ka tā arī ir. Scenogrāfu Dmitrija Krimova un Pjotra Vozņesenska versijā iedomu telpa eksistē kā uz ekrāna (ieskatieties un atklāsiet, ka šķietamais reālisms slēpj sevī gan teātra dekorācijas, gan video spēles likumsakarības), tā priekšplānā – spēles telpā, kurā aktieri reāli iznāk skatītāju priekšā. Turklāt abas telpas saista ne vienmēr vārdā nosaucamas, bet nepārprotami eksistējošas sakarības. Dzīve ietekmē mākslu. Māksla ietekmē dzīvi. Teātris ir reālāks par sociālo realitāti. Bet beigu beigās abas saplūst vienā iedomātā, iekšējā telpā, kur reālo no iztēlotā nošķirt nav iespējams.

Es neizlikšos par Krimova speciālisti, jo viņa pirmstrimdas periodā esmu redzējusi tikai pāris izrāžu, bet šobrīd tā šķiet režisora tēma: iekšējā mākslinieka pasaule, kas veidojas varbūt arī no ārējiem impulsiem, tomēr vienmēr pēc estētiskās, ne sociālās realitātes likumsakarībām. To var nosaukt par kultūras sabrukuma studijām, var saukt par iekšējo emigrāciju, bet skaidrs, ka tas ir ļoti personiski, un tāpēc a priori arī cienījami. Lai gan – tieši Krimova godīgums man, jāatzīst, liek ne pirmo reizi sarauties šokā.

Izrāde ir veidota no nelielām epizodēm, bet ar iekšēju dramaturģiju. Šeit var vilkt paralēles ar Gogoli, kura stāsta galvenais varonis iesākumā pasauli vēl tver visai adekvāti, tikai pakāpeniski iekrītot aizvien fantastiskākos tēlos, kas noved viņu trako namā. Tikai – ja Gogolim kantora darbinieks vispirms apcer savu vietu birokrātijas hierarhijā, tad sāk dzirdēt suņu sarunas, bet visbeidzot ieceļ sevi par Spānijas karali, tad  Krimovam – Suhanova ikdienas rutīnā ielaužas Hamatova bizbizmārītes un kaktusa kostīmā (kostīmu mākslinieces Tatjanas Dalmatovskas iztēle sajūsmina!), bet projicētos uzrakstus “pirmā diena” un “otrā diena” nomaina ainas “Romeo un Džuljeta” vai “Antigone”.

Tieši lielās klasikas ainas arī ir izrādes sirds, lai gan iestudējums ir ļoti sarežģīti konstruēts. Tas, kā Krimovs veido metaforas, strādā ar ritmu, izjūt emocionālās nianses un prot ar tām spēlēties, – tā tiešām ir bauda. Hamatovas aktierspēlei mēs odas dziedam tik bieži, ka liekas gandrīz vai negaumīgi, bet tiešām – tā ir fantastiska. Aktrise organiski citu pēc cita metra attālumā no pirmās rindas iemieso veselu tēlu galeriju, radot sajūtu, ka viņas spējām nekādu ierobežojumu vienkārši nav. Suhanovs, ar kura daiļradi es nebiju iepriekš pazīstama, iesākumā liekas kalpojam Hamatovai par fonu, bet pakāpeniski iekaro. Aktiera Maksima joks, ka partnere aizskrien no skatuves, jo viņš Anuija Kreona lomā viņai, mazākais, nostājies līdzās, ja ne pārspēlējis, ir jauks tieši tāpēc, ka apmēram tā arī ir. Bet tad Hamatova atgriežas, un viņi spēlē trešo “klasikas ainu” – gabalu no “Annas Frankas dienasgrāmatas”...

Ar aktierspēli viss ir kārtībā; Suhanovs dienasgrāmatas lomā (Hamatova runā un vienlaikus apraksta aktiera drēbes) ir pat spožs tēls. Bet uz ekrāna iekārtotā dzīves telpa sabrūk, fonā sāk maršēt nacisti, un kļūst skaidrs, ka abi aktieri kuru katru brīdi... Bet man skatītāju zālē mirklī sabrūk viss poētiskais izrādes iespaids un gribas protestēt. Jo izrāde jau tomēr ir par Krimova iekšējo pasauli. Bet Krimovs nav ebreju bērns holokaustā...

“Ārprātīgo piezīmes” pārdomāšanas gaitā es sev beidzot esmu noformulējusi, kāpēc Krimova trimdas darbi par spīti tiešām lieliskajam mākslinieciskajam līmenim atbaida. Tas nemaz nebija tik viegli, jo situācija jau arī nav vienkārša. Tas, ka mākslinieki mēdz visu pasaulē tvert caur sevi, protams, nepārsteidz. Nav arī tā, ka kādam no Krimova būtu tiesības pieprasīt, lai viņš reflektē par lietām, kas viņu acīmredzami neinteresē – piemēram, Ukrainas traģēdiju vai Putina režīmu. Cilvēki galu galā domā un jūt tikai un tieši to, ko domā un jūt, un godīgums ir svarīga lieta, īpaši mākslā. Turklāt Krimovs ir izdarījis daudz. Pamest savas mājas, valsti, kultūru – tas nav viegli un vienkārši. Krimovs, Hamatova, droši vien arī Suhanovs gluži mierīgi varēja palikt Krievijā un dzīvot komfortabli, vajadzēja tikai piekrist vai vismaz paklusēt. Emigrēt šajos apstākļos – tam vajag gan prātu, gan sirdsapziņu, gan mugurkaulu, un – nav ko liekuļot – tas ir retums. Tā tas viss ir.

Un tomēr. Tāda veida emigrācija, kādā šobrīd atrodas no Putina Krievijas aizbēgušie krievi, visbiežāk ir morāla, nevis praktisku apsvērumu vadīta. Tā ir smaga izvēle, bet, domāju, saprotot, ko par šādu cenu nopērk. Tiesības nepiedalīties. Tiesības uzskatīt sevi par cilvēku. Tiesības sevi garīgi neiznīcināt. Krimovs nav ebreju meitenīte holokaustā. Krimovam vienkārši ir pieticis spēka nekļūt par nacistu, un tas ir pavisam cits stāsts.

Tas, kas mani atbaida, ir fakts, ka režisora izrādes rāda – Krimovs pats situāciju tā neredz. Viņa mākslā eksistē tikai zaudējums, un tas, ko viņš ieguvis, šķiet, tā arī paliek neapjēgts. Neapšaubu, ka tas ir godīgi. Droši vien tā jūt ne tikai Krimovs vien. Bet tas ir arī briesmīgi.

Cicerons stāsta, ka viens no seno grieķu slavinātajiem gudrajiem Biants bēdzis no aplenktas pilsētas tukšām rokām un uz pārsteigto jautājumiem atbildējis: visu, kas mans, es nesu sev līdzi. Krimovam, šķiet, pieder tikai sāpes un aizvainojums.