Izrāde par latviešiem?
Recenzija par JRT izrādi “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” Alvja Hermaņa režijā
Jaunais Rīgas teātris ir uzsācis savu pirmo pilno sezonu atjaunotajās telpās Lāčplēša ielā. Lielajā zālē teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ar daiļrunīgu nosaukumu “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” iestudējis gandrīz pirms desmit gadiem tapušo britu-īru dramaturga Mārtina Makdonas lugu “Bende” (2015).
Režisors izrādi piesaka ar vārdiem, ka Latvijas iedzīvotāju vidū pieaug agresija un naids. Jāatgādina, ka 2005./2006. gada sezonā, iestudējot citu Mārtina Makdonas lugu “Vientulīgie rietumi”, režisors pievienoja atskurbinošu piebildi “Izrāde, kas nav par latviešiem” un paskaidroja, ka “lugā notiekošais neticami precīzi atbilst situācijai Latvijā, kur dažbrīd liekas, ka mūsu zemē savstarpējā neiecietība, nelabvēlība, skaudība ir sasniegusi tādus apmērus, ka šo negāciju daudzums uz vienu kvadrātmetru ir augstāks nekā jebkur citur pasaulē. Naids ir visapkārt: uz ceļiem, internetā, sadzīvē, avīzēs, televizorā, valsts attieksmē pret pilsoņiem un otrādi” [1]. Izrāde acīmredzot iecerēta, lai ar otro piegājienu atspoguļotu šodienas latviešu dzīvesziņas neglītās puses.
Mārtina Makdonas absurdi atklātās cietsirdības piesātinātās lugas Latvijas teātros ar mainīgiem panākumiem tiek iestudētas regulāri. Vēstot par neveiklajiem, emocionāli un fiziski vardarbīgajiem un vienlaikus melanholiskajiem provinces dīvaiņiem, auditorijai ir iespējams sagādāt kā smieklus, tā asaras. Tādēļ dramaturga vārds ir visai droša kārts jebkura teātra, tajā skaitā Jaunā Rīgas teātra, sezonas sākumam.
Šoreiz viņa uzmanības lokā ir autentiski fakti, kas saistīti ar gadsimtiem ilgušās nāvessoda izpildes pārtraukšanu Lielbritānijā 1965. gadā un tiesas kļūdām, par kuru grēkāžiem kļūst bendes, kuri, palikuši bez aroda, joprojām mēģina noturēties vietējās sabiedrības augstākajās aprindās. Anglosakšu zemēs, kur tradīciju spēks nav pārvērtējams, šiem apstākļiem, protams, ir citas likmes. Izrādes programma vēsta, ka Anglijā nāvessods galīgi tika atcelts 1998. gadā. Kaut arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Guntis Ulmanis nāvessoda moratoriju jeb faktisku atcelšanu izsludināja pat divus gadus agrāk, no Krimināllikuma pants par nāvessodu tika svītrots tikai 2011. gada nogalē… Te būtu par ko padomāt.
Uz šāda vēsturiskā fona kaut kur Ziemeļanglijā Harijs Veids rungas un virves vietā iztiku pelna pie alus steķa ģimenes vadītā pabā un ar savu odiozo uzvedību krīt uz nerviem iebaidītajai sievai Elisai un pusaugu meitai Širlijai, bet izklaidē vietējos dīkdieņus un dod patvērumu inspektoram, kurš alkoholā slīcina savu laikam un vietai neiederīgo identitāti. Tad dzīvi, kas nu iegājusi mierīgās sliedēs, iztrūcina aktīvs korespondents, kurš provocē Hariju diskutēt par nāvessoda lietderību, vienlaikus draudot atklāt viņa faktiski vientiesīgo dabu, un kāds draudīga paskata jauneklis, kurš liek aizdomāties par to, vai Harijs reiz pakāra patiesi vainīgo, jo atkal notiek līdzīgi pret jaunām sievietēm vērsti noziegumi un bez brīdinājuma pazūd Širlija…
Mārtina Makdonas lugas būtu nepanesamas, ja tās iestudētu nopietni. Tādēļ absurds vai vismaz spēles elementi ir gandrīz vai neizbēgami, uz ko vedina arī dramaturga stipri melnā humora izjūta. Izņēmums nav arī Alvja Hermaņa versija. Spēles telpu no trim pusēm kā kasti norobežo laika nobružātu, bet mājīgu logu un durvju režģis. Scenogrāfes Kristīnes Jurjānes piedāvātais risinājums vienlaikus apliecina vietējās sabiedrības noslēgtību ārpusniekiem un jebkāda privātuma neiespējamību šīs sabiedrības iekšienē. Atsevišķas mizanscēnas, kurām jānotiek citās lokācijās, tiek izspēlētas uz mobilām atšķirīgi noformētām platformām, kuras skatuves strādnieki pustumsā bezkaislīgi uzstumj uz skatuves. Tādēļ tā vien šķiet, ka varoņu šajā laikā greizā unisonā dziedātā dziesma Dirty Old Town, kas vēsta par ostas strādnieku sūro likteni, kā izklaidējoša intermēdija drīzāk paredzēta uzmanības novēršanai no dekorāciju pārbīdes, nevis kopējā provinces portreta iezīmēšanai.
Savukārt, veidojot kostīmus, māksliniece acīmredzami iedvesmojusies no programmā ietvertajām fotogrāfijām ar vienkārši ģērbtajiem izrādes varoņu laikabiedriem. Biezā putekļu kārta uz pleciem un bālā grima pleķi uz sejām teatrāli spilgtina viņu bailes no jebkādiem satricinājumiem, kas liktu pārskatīt iesīkstējušos uzskatus.
Šai apzināti butaforiskajai videi cilvēciskuma vaibstus piešķir vecā kaluma aktieru laika gaitā attīstītā groteskas prasme, ko gandarī pavērot pat tad, ja līdzīgās variācijās neskaitāmas reizes tā ir jau redzēta iepriekš. Andra Keiša patmīlīgais lamzaks Harijs smeķīgi rēc, vienlaikus klapējot pa leti, Baibas Brokas lēmētā Elisa nesekmīgi mēģina sacelties pret dzīves apnicīgo kārtību, bet Kaspara Znotiņa neirastēnisko Čārliju un Jevgēnija Isajeva retardēto un turklāt pakurlo Artūru nodarbina vienīgi cerības izdiedelēt vēl vienu alus pinti kā balvu par dirnēšanu šajā bezcerīgajā kaktā. Izrādes finālā monologs atvēlēts arī Gundara Āboliņa Albertam Pjērpointam, kuram kārtojami savi koleģiāli rēķini ar Hariju – aktieris izbijušo bendi spēlē ar pilsētas mēra cienīgu autoritāti. Toties Jānis Skutelis ir tiktāl saplūdis ar pašaizliedzīgai degradācijai pakļauto inspektora tēlu, kurā viegli atpazīt hroniska alkoholiķa nedrošo psihofiziku, ka tas krietni pārsniedz formā nevainojami izstrādātu karikatūru. Aiz tās, šķiet, var saklausīt aktiera līdzjūtību pret varoni un paša varoņa skaidro apziņu par viņa dzīves krahu.
Pieredzējušajiem kolēģiem ne mazākā intensitātē līdzi spēlē Dāvids Pētersons kā Harija bijušais pārinieks, Evelīna Priede kā Širlija un Ričards Murāns kā, iespējams, nepatiesi notiesātais, katram atrodot pa kādai īpatnējai intonācijai vai kustībai, kas vērš tos piederīgus šim nostūrim. Kā vienmēr artistisks izveicīgā korespondenta lomā ir arī 2021./2022. gada sezonas labākais jaunais aktieris Ritvars Logins, kuram gan savu titulu aizstāvēt līdz šim nav bijusi iespēja.
Taču vislielāko interesi raisa Toma Harjo nekaunīgais svešinieks Pīters Mūnijs. Viņš piesaista uzmanību visā izrādes gaitā, lai arī tēla neprognozējamā izturēšanās liek jautāt, vai tas ir mērķtiecīgs lomas zīmējums vai arī aktieris vēl meklē ceļu pie tās. Viņa varonis ir kā bez empātijas un atbildības izjūtas, it kā nepieaudzis. Viņā ir kaut kas noslēpumains un nereālistisks no vārda brāļa Pītera Pena vieglprātīgās dzīves uztveres. No kurienes viņš nāk un kurp dodas, kāda ir viņa iesaiste uz līdzenas vietas savērptajā kriminālintrigā, un kādēļ viņš labprātīgi atgriežas Harija skavās, kurš, izrādās, joprojām alkst sodīt, kaut vai bez tiesas? Garāmgājējs dēkainis vai tomēr sirdsapziņas nomocīts maniaks, kurš, maskējies zem bravūras vairoga, grib izpirkt bez vainas pakārtā dzīvību? Jautājumu varbūt arī ir par daudz… Jebkurā gadījumā viņš izceļas šo pašpietiekamo lauķu barā un kā reaģents ļauj novērtēt pārējo varoņu iestaigātos rutinētās, bet tādēļ ne laimīgās dzīves ceļus. Turklāt viņam top skaidrs, ka, uzkavējoties šajā kompānija kaut minūti ilgāk, viņš riskē kļūt tāds pats.
Alvis Hermanis publiski sevi piesaka kā sabiedriskajos procesos ieinteresētu personu un nereti pauž sociāli politiskus komentārus, kas viņa ieskatā izvēlētajam tekstam piešķir nozīmi šeit un tagad.
Šoreiz izrādes programmā pievienots ekskurss pamošanās (woke) kultūrā. Tā aicina būt modriem pret netaisnībām, kas izceļas no naidīgiem stereotipiem un ar to saistītas diskriminācijas. Visam ir savas ēnas puses. Hermanis, aizstāvot kritisko domu, pieslejas viedoklim, ka šī kultūra rada mānīgi utopisku skatījumu uz pasauli. Tās adepti dogmatiski tiecas nošķirt problēmas un to cēloņus un konfliktus atrisināt uz atšķirīgi domājošo rēķina, lai par katru centu radītu labāku pasauli. Kliedzoša pretruna, kas diskreditē izrādes iecerēto vēsti, gan ir tajā, ka paša režisora autoritārais komunikācijas stils nav vērsts uz dialogu, bet gan kategorizē viedokļus un to paudējus.
Režisora pieteikto problēmu atšķirīgā kontekstā un citiem vārdiem nupat aktualizējusi teātra kritiķe Valda Čakare, fiksējot Latvijas Nacionālā teātra jauniestudējuma “Cilvēki laivās” veidotāju vairīšanos reflektēt par globalizācijas mestajiem izaicinājumiem nacionālajai kultūrai. Recenzente pauž, ka mūsdienās “pieņemt jauno realitāti cilvēks netiek piespiests ar represīvām metodēm, bet ar atsaukšanos uz racionāliem apsvērumiem, drošību, zinātni, cilvēcību, empātiju”, un uzdod retorisku jautājumu, vai šī ietekme uztverama kā drauds vai jaunu iespēju apsolījums. [2]
Līdzīgi kā nupat minētās režisores Ineses Mičules veidotās izrādēs gadījumā, paradoksālā kārtā jāteic, ka atbildi sniedz Alvja Hermaņa izrādes programma, nevis iestudējums. Tajā līdz ar uzsvērti palēnināto ritmu notikumu komiskā puse tiek akcentēta brīžam baisā saskaņā ar neiecietību pret svešajiem, atšķirīgajiem un pakļautajiem, bet izpaliek jebkāda radošās grupas attieksme pret to. Rezultātā problēma tiek apsmaidīta, apgūstot lugas izklaidējošo potenciālu, bet nekādā veidā neveicinot sociālas pārmaiņas.
Lai gan šī izrāde neliecina ne par ko vairāk kā vien par nepieciešamību aizpildīt repertuāru ar jaunu vienību, no pieteiktā izrādes ilguma, proti, 3 stundas un 40 minūtes, šoreiz noteikti nevajag baidīties – režisors ir veikli virzījis aktierus cauri spraigajam sižetam un domājis, kā atjaunot skatītāja uzmanību brīdī, kad sāc aizdomāties, kas mums šobrīd kopīgs ar autora ekscentrisko savādnieku apdzīvoto pasauli.
Lielisks raksts, paldies autoram!