Valda Čakare

Teātra kritiķe un zinātniece

Garlaicīgi un interesanti

Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Rītausma Vakaros” Matīsa Budovska režijā

Cik bieži vista dēj olas?

Akurāt par šādu jautājumu lauza galvu Policists – Gatis Maliks – Liepājas teātra izrādē “Rītausma Vakaros”. Intereses pēc pavaicāju gūglei. Izrādās – vidēji 4-5 olas nedēļā.

Klāva Meļļa un Matīsa Budovska kopīgi sacerētā un Matīsa Budovska iestudētā divcēlienu luga pēc visiem parametriem atbilst absurda estētikai un, sevišķi jau tekstu lasot, apziņā uzplaiksnās te Semjuela Beketa apokaliptiskā “Beigu spēle”, te Harolda Pintera noslēpumainais “Viesmīlis”, te Ežēna Jonesko “Plikpaurainā dziedātāja” ar smieklīgām valodas klišejām. Iespējamo iedvesmas avotu sarakstu varētu vēl turpināt, pievienojot dažu kinodarbu, kā Roberta Vīnes “Doktora Kaligari kabinets” vai Martina Skorsēzes “Slēgtā sala”, kur izpludināta robeža starp ārējo un iekšējo realitāti, un varbūt arī vieglas reminiscences par Justīnes Kļavas lugu “Desmit iemeslu apciemot Kauci”, ko JRT film noir manierē iestudējis Gatis Šmits. Jādomā, ka eksistē vēl kādi materiāli, kuriem varētu būt svarīga loma uzveduma tapšanā, bet tie atrodas ārpus recenzentes informācijas un zināšanu lauka.

“Krimiķis” ar intriģējošu stāstu

Sākumā liekas, ka izrāde būs itin viegli nolasāms “krimiķis” ar intriģējošu stāstu. Par to signalizē arī žanra formulējums “izmeklēšana divās daļās”. Un patiesi, Izmeklētājs, ko spēlē Rolands Beķeris, dodas uz apdzīvotu vietu ar krēslainu nosaukumu Vakari, lai izmeklētu Dzejnieka slepkavību. Drusku mulsinoši gan šķiet, ka viņu šajā uzdevumā norīko Doktors – Kaspars Kārkliņš, bet neviens jau neliedz domāt, ka Izmeklētāja priekšniekam ir doktora grāds tiesību, nevis medicīnas zinātnēs.

Savukārt Vakari ir tāds kā provinces pilsētas mikromodelis – ar Mārtiņa Kalitas atveidoto drusku izspūrušo un drusku apjukušo Mēru, kuru nemitīgi aizvieto pašpārliecinātais un par savu neaizstājamību drošais Padomnieks – Kaspars Gods; ar Gata Malika stalti noaugušo Policistu, kurš ne bez patikšanas iznirst no kulisēm te dzīvs, te miris ar sānos iespraustu dunci un milzīgu asins traipu uz krekla; ar Ineses Kučinskas Skolotāju, kura profesionālā rūpībā labo valodas kļūdas vakarnieku runā; ar Edgara Ozoliņa čirkaino rosīgo Viesnīcnieku, kurš enerģiski dresē savu tikpat čirkaino, bet ne tik apsviedīgo dēlu – Hugo Puriņa Mantinieku.  

Pilsētas populācijā ir arī mākslinieciskais segments, kurā ietilpst Agneses Jēkabsones noslēpumainā un bez redzama pamata vīzdegunīgā Soliste un Agnijas Dreimanes ambiciozā Mūziķe ar skanīgu balsi. Visiem pa vidu maisās mundra Bezdarbniece – Madara Kalna, un, tuvojoties izrādes finālam, arvien nozīmīgāka kļūst simboliskā vārda īpašniece Ausma, kura gaida ciemos neeksistējošus mazbērnus un kuru Anda Albuže ne bez pašironijas apveltī ar šķīstas dievgosniņas naivumu.

Skaidrs, ka nekas nav skaidrs

Tomēr ātri vien kļūst skaidrs tas, ka nekas nav skaidrs. Vakarnieku apdzīvotā pasaule nepakļaujas priekšstatiem par lietu kārtību, drīzāk jau atgādina sapni ar haotisku tēlu plūsmu. Scenogrāfa Kristapa Kramiņa askētiski iekārtotā skatuves telpa ir “izoderēta” ar bārkstīs sašķērētu aizkaru, kura trīsošās stērbeles paslēpj tos, kuri vēlas nozust, un ļauj iznirt tiem, kuri grib tapt redzami. Izrādes finālā bārkstis necilā kaudzītē sašļuks uz skatuves grīdas, atklājot tukšu mijkrēslī grimstošu kubu, ko izgaismo vīnogu ķekara fragmentam līdzīga lustra. Reizēm deg visas ķekara “ogas”, reizēm biedējoši iezalgojas tikai divas kā vilka acis meža biezoknī, reizēm tikai viena, raisot asociācijas ar kādu debesu spīdekli. Nika Ciprusa gaismas Vakarus rāda gan silti dzltenoranži mājīgus, gan krēslaini draudīgus. Arī mainīgus, jo Izmeklētāja viesnīcas istabiņa vienā mirklī pārvēršas par spoži apgaismotu publiska saieta telpu (bāru vai restorānu, ko paši vakarnieki kvalificē kā templi), kad Viesnīcnieks ar Mantinieku paceļ stāvus kušeti un tā kļūst par dzērienu automātu ar uzrakstu “Vakari”.

Visas norises šķiet esam tādi kā citāti bez oriģināla – stereotipiskas darbības, kuras nav iespējams secīgi savienot cēloņu un seku ķēdē. Transformējas ne tikai telpa, bet arī cilvēki – Mērs, izrādās, ir tas pats sadedzinātais Dzejnieks, bet varbūt viņa dvīņu brālis. Tikpat labi var būt, ka viņš ir Zvērs, kas lugas un izrādes koordinātēs uztverams gan kā personas vārds, gan arī kā simboliska zīme apspiestiem zemapziņas impulsiem un sociālo normu iegrožotām kaislībām. Policists varbūt ir maskējies noziedznieks, bet varbūt tieši pretēji – upuris.   

Iespējams, ka metamorfožu atslēga ir atrodama Dzejnieka vārdos “Mēs visi esam divi”, ko var uztvert kā atgādinājumu par vienotības trūkumu pasaulē un cilvēkā. Pasaule ir sašķelta un indivīds tāpat. Vienīgais, ko cilvēki var darīt tādā izārdītā realitātē – apmainīties ar vārdu un darbību stereotipiem. Un mēģināt savu sašļukumu mazināt ar pašiedvesmu spēcinošām dziesmām, kuras komponējis Edgars Mākens.

Te un tagad

Aktieri šajā absurda poētikā, šķiet, jūtas droši – viņu atveidotie vakarnieki zina to, ko skatītājs nezin. Vistuvāk skatītāja dezorientētajam stāvoklim ir Izmeklētājs, kurš vakarnieku dziļdomīgajos prātojumos nespēj ieraudzīt kādu slēptu nozīmi un jēgu. Rolands Beķeris, kā allaž, ķermeniski atraisīts un lokans, entuziasmēti nopratina vakarniekus un no sirds pūlas noskaidrot who is who [1] šajā ikdienas stereotipos ieslodzītajā dīvaiņu sabiedrībā. Bet neizdodas, līdz Kaspara Kārkliņa draudzīgi noskaņotais priekšnieks viņam atver acis, liekot saprast, ka vakarnieki ar savām nebeidzamajām sapulcēm un prezentācijām nav ārēja, bet gan iekšēja realitāte. Viņi iemieso paša Izmeklētāja slēptās bailes un satraukumus, kas mutuļo zemapziņā.

Gan lugas autoru komentārs programmas grāmatiņā, gan galvenā varoņa apzināto un neapzināto impulsu projekcija objektos, norisēs un cilvēkos liek domāt, ka izrādes veidotāju mērķis ir pievērst skatītāju pašanalīzei. Bet šķiet, ka ne tikai. Meļļa un Budovska vakarnieki, protams, ir absurda dramaturģijai raksturīgie tēli, kuriem nav personības, vien klauniska vēlme runāt runāšanas pēc un darīt darīšanas pēc. Tomēr izrādē nevar nepamanīt vizuālas zīmes, valodas klišejas un norises, kuras vakarniekus un viņu aktivitātes “pienaglo” Latvijas sociālajai realitātei te un tagad.   

Martas Treines kostīmos skaidri samanāmi motīvi no mūsdienu Latvijas sabiedrībai raksturīgajiem ģērbšanās paradumiem – no Izmeklētāja korektā uzvalka un kaklasaites līdz Solistes minibruncim un Bezdarbnieces tautiskajiem lanckariem un adītajām vilnas zeķēm. Viesnīcniekam un viņa dēlam ir ne tikai vienādi čirkaini mati, bet arī vienādas auseklīšiem vai citām latvju zīmēm rotātas vestes. Dīvānu Ausmas kundzes istabā klāj Lielvārdes manierē izrakstīts pārsegs.

Vakarnieki meistarīgi organizē vērienīgus masu svētkus, festivālus un nacionāli patriotiskus pasākumus. Bet visdaiļrunīgākā ir viņu pārņemtība ar sapulcēm un prezentācijām, citiem vārdiem – tukšmuldēšanu, kurā uzplaiksnī pat ļoti atpazīstami formulējumi, kā “prioritāšu nospraušana” un “tvērumu apzināšana” vai “tālākizglītība, semināri, kompetenču ieviešana”, etc. Vārdi ir kļuvuši tukši, un to, starp citu, līdzīgi kā savulaik Pirmā Pasaules kara satricinātie dadaisti, vissāpīgāk izjūt Dzejnieks.  

Nerotē tikai ap indivīda nabu  

Lugas teksta autoru un izrādes veidotāju pieteiktā iecere atrast jaunu veidu, kā palūkoties uz 21. gadsimta ligām – depresiju, izdegšanu, apātiju, nogurumu, vainas sajūtu – ir intriģējoša, dzīva un elpojoša tieši tāpēc, ka nerotē tikai ap indivīda nabu (galu galā tā mums katram ir savējā), bet ļauj ieraudzīt, kādi pārindividuāli sociāli procesi liek indivīdam justies tā, kā viņš/ viņa jūtas, respektīvi, pagalam štruntīgi. Tā, kā jūtas Izmeklētājs, kurš, citējot lugas tekstu, tumsā meklē savu vietu zem saules. Ja vēl Ausmas kundze (rīts un ausma vienmēr asociējas ar cerību un jaunu sākumu) ne tikai kā parasti neierodas, bet turklāt vēl pa divi lāgi tiek žņaugta… Līdzīgi kā Albēra Kamī aprakstītais absurda varonis Sīsifs, kurš nolemts mūžīgi velt kalnā akmeni, Izmeklētājs ir nolemts mūžīgai nozieguma izmeklēšanai (lasi – dzīvei) bez skaidra un saprotama atrisinājuma.

Par absurda estētiku mēdz teikt, ka tā ir krīzes laika estētika. Tā aktualizējas tad, ja cilvēks taujā pēc jēgas, bet naidīgā pasaule klusē un neatbild. Māksliniekam šādā situācijā atliek vērsties pie zemapziņas, pie slēptām bailēm un apspiestām agresijām un rādīt haotisku, deformētu pasauli, kura ir reizē smieklīga un biedējoša, jo nesaprotama. “Rītausma Vakaros” visvairāk uzrunā ar to, ka izrādes veidotāji apzinās – mākslā tieši formas meklējumi paplašina izpratni par realitāti.

Kāpēc?

Tālab, gandrīz divas ar pusi stundas sēžot Liepājas teātra lielajā zālē, vēl jo vairāk nodarbina jautājums – ja viss ir (un ir!) radoši, asprātīgi un jūtīgi attiecībā pret pasaulē un cilvēkā notiekošo, kāpēc pats skatīšanās process ir tik, teiksim, sarežģīts. Vai tāpēc, ka spēles noteikumu saprašana prasa laiku (šo rindu autorei gandrīz visa pirmā cēliena garumā)? Vai tāpēc, ka absurda lugas vispār ir grūti iestudējamas, jo vēstījums allaž ir viens un tas pats – cilvēka esībai nav jēgas? Vai arī tāpēc, ka indivīda iekšējā apātija un atslābums izrādē materializējas zināmā statiskumā un monotonijā, proti, bezjēdzības pieredze nav kļuvusi par dinamisku mākslas tēlu? Bet varbūt, savelkot kopā iespaidus, jāpaliek pie absurdā konstatējuma, ka skatīties izrādi ir reizē garlaicīgi un interesanti. Galu galā viena no vārda “absurds” nozīmēm ir: loģisks strupceļš, kas prasa citu – paradoksālu, no ikdienišķās atšķirīgu domāšanu. Tieši to “Rītausma Vakaros” prasa.