Ideālā varoņa meklējumos
Kritiķu īsviedokļi par Liepājas teātra izrādi “Baltijas teļš” Elmāra Seņkova režijā
Svētā latvieša trīsvienība
Signija Joce: Liepājas teātra izrādes “Baltijas teļš” prologā Edgara Ozoliņa Dainis pēc Dieva lūguma aicina Gata Malika Andri un Mārtiņa Kalitas Mārtiņu vienoties ģenētiskā materiāla sajaukšanā, lai baloži to var aiznest, radot vienu supermenu; aina darbojas kā priekšvēstnese iestudējuma galvenajam jautājumam – kāds cilvēks ir vajadzīgs, lai virzītu Latviju pretim neatkarības atgūšanai un izlauztos cauri reketa laikiem? Maigi jūtīgais intelektuālis, parupjais mutes brūķētājs, kas tomēr var arī iedot pa muti, kad vajag, vai viltīgais biznesmenis? Aplūkojot katru no tiem atsevišķi, tēli ir nepilnīgi, taču, savienojot tos trīsvienībā, patiesi dzimtu ideālais varonis.
Elmārs Seņkovs, sadarbojoties ar sev jau labi pazīstamo komandu – scenogrāfu Reini Suhanovu, dramaturgu Artūru Dīci un komponistu Edgaru Mākenu (un šoreiz arī Edgaru Rubeni), Liepājas teātrī iestudējis traģifarsa izrādi “Baltijas teļš”, kurā atskatās uz Latvijas neatkarības atgūšanu un tai sekojošo reketa laiku (jaudīgāks šķiet otrais cēliens, reketa laiki ir Tarantino filmu cienīgi – mafijas bosi, cīņa par varu un naudu, asinis un ekšens).
Ideju drāma norisinās neparastā formā – spēlēšanas veidu vēršot pret skatītājiem, aktieri spēlē dialogā ar tiem; tāds kā brīvais mikrofons, publiskais “dzīvais” Facebook čats. Ceturtā siena ir nojaukta, un zāles gaismas iedegtas. Artūra Dīča asajos tekstos skaidri un dzīvi izskan tēlu morālās pārliecības, kuras vieno sapnis par brīvu Latviju. Varoņos var ieraudzīt dažādus īstus cilvēkus (Aivaru Ritenieku, Daini Īvānu, Ivaru Godmani u.c.), bet tie saplūst raksturu koncentrātos un nav dokumentāli. Skan “Pērkons”, “Līvi” un dažas jaunas melodijas, taču mūzika šoreiz ir pieklusināta, atstājot telpu varoņu tekstiem.
Reiņa Suhanova kostīmos aktuāli parādās tas, ka reizēm valsti vadīt ērtāk ir sporta tērpā nekā uzvalkā (atsaucoties uz Trampa un Zelenska neseno sarunu). Scenogrāfijā ir vien daži salauzti dīvāni un sekcijas – neko daudz jau, lai rastos valsts, nevajag – un plīvojošs Latvijas karogs. Pie kājām – Mārtiņa Feldmaņa izvietotās gaismas lukturu rindas, kas ierasti iezīmē teātra skatuves debesis. Tātad varoņi ir vienlaikus debesīs un (pa laikam pieminētajā) Zvejniekciemā.
Andrejs Tarkovskis reiz teicis, ka mākslinieks eksistē, jo pasaule nav ideāla; māksla būtu bezjēdzīga, ja tā būtu. Par to arī izrāde – ne-ideālajiem apstākļiem un ne-ideālajiem cilvēkiem, kas spēja vienoties, cīnīties un izdzīvot, lai mēs tagad varētu dzīvot brīvā Latvijā.
Postkoloniālās paaudzes apjukums
Vēsma Lēvalde: Lai arī Liepājas teātra jauniestudējuma “Baltijas teļš” veidotāji gan programmiņā, gan sarunā ar publiku pēc izrādes uzsver, ka pagājušā gadsimta 80. un 90. gadi ir tikai iedvesmojuši stāstu par Latviju (un teātri) te un tagad, vēsture ir stāsta mugurkauls. Žanra apzīmējums “apjukums divās daļās” raksturo to, kā trīsdesmit un četrdesmitgadnieki (radošā komanda pieder šai paaudzei) uztver pagātnes saistību ar mūsdienu Latvijas sabiedrības sociālo identitāti. Jau prologā ar stāstu par Dieva “kļūdu” ar Noasa šķirstu iezīmējas realitātes absurdiskā ievirze un vēlme tagadnes trauksmē un depresijā meklēt iemeslus pagātnē. Viņi it kā uzdod retorisku jautājumu – kāda bija Atmodas nozīme, ja sekoja 90. gadu bandītisms, nabadzība un sociālā noslāņošanās, kā rezultātā šobrīd ir gandrīz neiespējami atrast nāciju vienojošu spēku? Vienlaikus izrāde signalizē par to, ka šī paaudze kāpj uz tā paša grābekļa, kur viņu Atmodas laika vienaudži – cerībā, ka bērni izaugs ar jauniem, tīriem ideāliem un izdarīs to, ko nespēj viņu vecāki.
Izrādes scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Reinis Suhanovs veidojis simbolisku telpu, kura rada asociāciju gan ar barikādēm, gan 90. gadu sociālo realitāti, gan personāža psiholoģiskajām noskaņām. Skatītājiem pilnībā atklātās Liepājas teātra skatuves centrā ir salauztu dīvānu un plauktu krāvums, kam priekšā kā divas barjeras ir nolaistas apgaismes prožektoru stangas. Tie ir gan šķēršļi, pa kuriem nemitīgi lavierē visi tēli, gan arī savā veidā atjaunotas senā teātra rampas gaismas, atgādinot par stāsta fikciju, izteiksmes teatralitāti. Fonā ir balti plakāti bez uzrakstiem, tā uzsverot atkāpšanos no dokumentalitātes. Centrā ir karoga masts, kurā sākumā ir nekustīgs sarkans karogs ar Mildas augšup vērstajām rokām un tik tikko saskatāmām trīs zvaigznēm, vēlāk to nomaina sarkanbaltsarkanais.
Binārā opozīcija, vismaz manā uztverē, iezīmējas ne tikai sarkanajā karogā, bet arī sieviešu kostīmos – tumšpelēki ieloču brunči kā stilizēts tautastērps vai zemnieces apģērbs un treniņjaka, ko 80./90. gadu mijā gadu uztvēra kā “urlu” zīmi. Tēli vizuāli sagrupēti – treniņtērpi apzīmē fizisko un mentālo spēku, adījumi – ideālus, uzvalki – spēju “taisīt naudu”. Lai arī tēli ir tipizēti, te nav piekabinātu vērtējumu ne personāžam, ne notikumiem. Tomēr fonā skanošās “Pērkona”, Raimonda Paula un citu tā laika autoru dziesmas apziņā konfrontē redzamo stāstu ar atmiņā nogūlušiem kontekstiem, un redzamais vismaz pirmajā cēlienā zaudē, kļūst pārāk plakans, atsaucot atmiņā aģitbrigādes formātu. Daudz dzīvāka, dinamiskāka un mākslinieciski pārliecinošāka ir izrādes otrā daļa, kur iekļauti fakti, kas aizgūti no dokumentālās filmas “Padoties aizliegts!” par treneri Aivaru Ritenieku, kas ir Mārtiņa Kalitas atveidotā tēla prototips. Lielisks atradums ir vīrieša – lupatas metafora, kamēr asociēt būri ar mājām stāstā par lāci ir vairāk nekā diskutabli. Nākas atzīt, ka neatkarības laika mākslinieku paaudzei padodas diagnosticēt sabiedrības vainas un neveiksmes, taču viņus neinteresē vēsturiskā subjektivitāte. Un jā – būtu interesanti uzzināt, ko par kuslajiem, perifērajiem sieviešu tēliem teiktu Māra Zālīte, Ita Kozakēviča, Sandra Kalniete, Eva Biteniece, Rudīte Kalpiņa, Ieva Akurātere un citas Atmodas perioda aktīvās sievietes.
Rakstīt atsauksmi