Palikt vai aiziet
Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Burvju kalns” Toma Treiņa režijā
Ziņa par Tomasa Manna hrestomātiskā romāna “Burvju kalns” (1913 – 1924) plānoto iestudējumu Valmieras teātrī neatstāja vienaldzīgu. Sākumā zināms pārsteigums par ambīcijām, kuras nenosauksi par pieticīgām, bet pēc tam – intriga, nespējot iztēloties, kā skatuves valodā tiks pārtulkotas vairāk nekā tūkstoš lappuses teksta, kur tēmu loks plešas no individuālas psiholoģiski fizioloģiskas pieredzes apzināšanas līdz vispārcilvēcisku vērtību analīzei intelektuālos disputos uz pirmās globālās cilvēcības katastrofas sliekšņa.
Radošā komanda režisora Toma Treiņa vadībā nav pakritusi nespēkā pēc izmisīgas cīņas ar šo kultūrvēsturisko pieminekli, lai par katru cenu pierādītu tā svarīgumu. Iestudējumā nav arī jūtams saspringums, ko varētu raisīt pārmērīga pietāte pret tekstu, jo, šķiet, izrādes autori apzinās, ka arī vēlāk cilvēki ir turpinājuši rakstīt un ir neskaitāms daudzums vēl citu būtisku grāmatu, kuras būtu pelnījušas mūsu ievērību.
Vienlaikus “Burvju kalns” ir interesants tieši tāpēc, ka arī simts gadus vēlāk tā aktualitāte nav mazinājusies ar to izņēmumu, ka tam ir par daudz rakstu zīmju, lai teksts spētu piesaistīt skrejošās ziņu lentes nomocītā lasītāja acis. Tepat vien ir divdesmitgadnieki, kurus joprojām nogurdina vēl nenotikusī dzīve, kamēr netālu rīb kara trokšņi, kas uz savām spējām un iespējām piespiedīs paskatīties pragmatiskāk, jo eiropeiskam dzīvesveidam nepieciešamās brīvības vairs nav pašsaprotamas.
Neapskaužams ir bijis dramaturģes Justīnes Kļavas uzdevums atlasīt un sakoncentrēt notikumus, kurus neparastajos apstākļos prom no mietpilsoniskās sadzīves Alpu kalnu sanatorijā vairāku gadu garumā piedzīvo dažādākie īpatņi, kurus vieno faktiski tikai slimība un bezcerība. Tāpat arī tēmas, par kurām runāt – dzīvība un nāve, vēlmes un pienākums, individuāls pārdzīvojums un kolektīva kopības izjūta, loģika un neprāts, ideālistiski maldi un nepiekāpīga patiesība, izvēle starp dzīvi tagadnē vai nākotnes perspektīvām, vai varbūt tomēr tik vienkārši kā mīlestība. Jo visam, kam rakstnieks ir pievērsies, ne skatuves laika, ne aktieru un skatītāju līdzdalības resursu nepietiek.
Un tomēr izrādei atvēlētajās trijās ar pusi stundās pietrūkst skaidrākas izšķiršanās, par ko būs Valmieras teātra stāsts. Turklāt ir mēģināts apspēlēt autoram būtisko laika relativitātes tēmu, lugā un izrādē iestrādājot atsevišķu ainu un mizanscēnu atkārtojumus, un dažiem notikumiem ir atvēlēts neizskaidrojami daudz uzmanības, piemēram, spiritiskiem seansiem, kur izsauktais gars klātesošajiem atgādina to vien, ka cilvēkam nav lemts izzināt nākotni. Savukārt uzreiz pēc tam izrāde tiek straujiem soļiem sastrupināta, kas šķietami sasaucas ar romāna mainīgo dinamiku, bet arī nesaliek iztrūkstošos punktus uz “i”.
Tādēļ pastāv risks, ka garāmgājējs skatītājs visai fragmentāri iepazīsies ar sižetu par kādu jaunieti Hansu Kastorpu, kurš, nokārtojis eksāmenus un izbijies no priekšā stāvošās pieaugošo dzīves kontūrām, ir atbraucis apraudzīt sasirgušo brālēnu Joahimu. Šeit viņš neplānoti iemīlas un vēl neplānotāk saslimst arī pats, un dīkdienīgajā ikdienā vairs neatgriežas ne tikai veselības stāvokļa, bet ar Pirmā pasaules kara dēļ, kurš nupat ir izcēlies.
Neraugoties uz to, scenogrāfa Kristapa Kramiņa veidotā vide ir pateicīga režisora iecienītajiem inscenējuma efektiem, kuru stils atgādina, piemēram, izrādēs “SIA Ģimenes romāns” Valmieras teātrī vai “Kur pazuda valsts” Dailes teātrī pieredzētos. Tādēļ bez raizēm varētu skatīties vēl vienu cēlienu. Salīdzinājumam Viļņas Valsts jaunatnes teātrī poļu režijas metrs Kristians Lupa nesen šo darbu iestudēja gandrīz piecas ar pusi stundas ilgā odisejā.
Toms Treinis visnotaļ reālistisko dramatizējumu ir radoši pārcēlis uz skatuvi. Rodas iespaids, ka apzināti ir veidots kameriestudējums Lielās zāles plašumā, it kā veselu pasauli sapresējot nelielā košā kastītē vai drīzāk šahtā ar pasakainu skatu kaut kur augšā uz kalniem, kuriem slimnieki nekad nevarēs piekļūt tuvāk, tādēļ ir vienalga, vai tie ir īsti vai arī no kartona. Turklāt atšķirībā no romāna varoņi faktiski visu izrādes laiku ir spiesti pavadīt vienkopus, lavierējot pa saules un svaigā gaisa peldēm iekārtoto tribīni, kas fiziski liek izjust ieslodzījuma efektu.
Spēles telpa ir novietota uz podesta, no šņorbēniņiem līdz zemei stiepjas saules pielieti aizkari, redzes gleznu vēl vairāk izstiepj Martas Treines veidoto dzīvespriecīgi košo kostīmu audumos iestrādātās vertikālās svītras. Skatītāju acu priekšā izveidotā skatuve uz skatuves, protams, slēpj ironiju, jo šajos apstākļos humors ir beidzamās zāles – bez maksas un bez rezistences.
Nereālistisko noskaņu veido apzināta teatralitāte ne tikai skatuves iekārtojumā, bet arī darbībā, ko piesaka jau izrādes ievads – čīkstot trosei, pusceļā apstājas skatuves dibenplānā iekārts rotaļu funikulieris. Gaismas izdziest, un no kulisēm izlec Hanss. Nika Ciprusa virtuozie gaismu efekti ir neatsverami rotaļīgās atmosfēras radīšanai visā izrādes garumā. Tāpat arī Jēkaba Jančevska daudzveidīgā mūzika, kurā ieskanas klavieres un stīgas, tā nemanāmi kāpina spriedzi vai rada iluzoras harmonijas mierinājumu.
Taču izrādes emocionālā kulminācija liek domāt, ka režisoru ir nodarbinājis arī kāds konkrētāks jautājums, proti, palikt vai aiziet. Kad Joahims aicina Hansu sev līdzi beidzot pamest šo nolādēto vietu, kuru neviens vēl nav atstājis izārstēts, Hanss, inteliģentas vācu dzimtas atvase, izlemj uzkavēties, jo ir pieņēmis sirds diktētu lēmumu palikt līdzās eksotiskajai skaistulei Šošā kundzei. Viņa šeit ieradusies no Krievijas, lai baudītu brīvību, kuru paradoksālā kārtā viņai sniedz slimība. Neraugoties uz vēl nemaz neesošo attiecību neiespējamajām nākotnes izredzēm, viņš ir kā noburts, neveikli pakrīt pār ceļasomu un paliek bezpalīdzīgi guļam, sniedzoties pēc savas ļaunu vēstošās iekāres. Šeit cilvēciskais vājums savijas ar labi atpazīstamām starptautiskās politikas peripetijām. Uzdotais jautājums risina vienmēr aktuālu dilemmu – pašsaglabāties vai piedzīvot, riskēt vai samierināties, cīnīties ar citiem vai tomēr labāk pašam ar sevi. Uz šādām pārdomām vedina arī izrādes programmas vāka foto ar vientuļo Hansu kalnu pacēlājā. Vai tas ved virsotnē vai jau atpakaļ ielejā?
Iespējams, kaut kas no šīs nebeidzamās cīņas tiek risināts arī divās izteiksmīgās, domājams, ar kustību mākslinieces Lindas Mīļās atbalstu veidotās ainās bez teksta. Vispirms proscēnijā uz nolaistā priekškara fona Hanss ar sāpēs savilktu seju plosās agonijā, līdz nokrīt garšļaukus. Un viņam līdzi arī gaisma nokrīt vienā līmenī ar viņu, veidojot tuneli, kas izgaismo ceļu uz kulisēm. Savukārt epilogā pēc tam, kad Hanss ir saņēmis mobilizācijas pavēsti un kopā ar citiem pametis sanatoriju, viņš iespraucas tranšejā, kas izveidota zem spēles telpas, un ar tikpat lielām mokām cenšas pretējā virzienā stumt kādu lielu baltu lodi, kura izrādes laikā lēnām ir kustējusies uz priekšu. Taču šie tēlainie komentāri ir visai abstrakti, lai mērķtiecīgi papildinātu iestudējuma vēstījumu.
Arta Jančevska Hanss ir neparasts varonis un vienlaikus mūsdienīgs, atvērts un vaļsirdīgs, nezinot, ko iesākt ar savu dzīvi, un prātojot, ka laika vēl ir tik daudz. Viņā nav nekā no Tomasa Manna iezīmētās piesardzīgās atturības. Šis Hanss, smieklos aizgrābts par šeit kalnos pieredzētajām dīvainībām, ir ieradies, lai pats personīgi uzprasītos uz nepatikšanām. Sākotnēji viņš ir mazliet manierīgs, pat gaisīgs, iespējams, aktierim dodot kādu mājienu par paša rakstnieka kontraversālo seksualitāti. Bet slimība un karš, kas tuvojas, liek pieaugt, mobilizēties un izmainīt attieksmi pret dzīvi. Likumsakarīgi otrajā cēlienā viņš atklājas strauji nobriedis, lai gan iemesli lielākoties meklējami ārpus izrādes. Par to liecina ar grūtībām apspiestā spriedze, kas mēma laužas ārā no Hansa ķermeņa, tam nolūkojoties uz apkārt notiekošo absurdu, kam ļāvušies cerības zaudējušie pacienti. Uz vitālā Hansa fona Aksels Aizkalns viņa brālēna, topošā kareivja Joahima lomā visai viennozīmīgi rāda varoņa militāro stāju un rakstura stingrību – intonācijās un žestos apvaldīts, pat mehānisks, it kā jau priekšlaikus zinātu savu bēdīgo likteni.
Savukārt pārējiem aktieriem ir uzdots izkrāsot šo dīvaiņu komūnu, vienlaikus nekļūstot karikatūriskiem, kas arī ir izdevies. Nesamierināmie filozofi Setembrīni un Nafta attiecīgi Tālivalža Lasmaņa un Krišjāņa Salmiņa pašironiskā atveidā ierobežotajā teksta apjomā cenšas akcentēt savus konkurējošos pasaules uzskatus, sabiedrības attīstības pamatā pretstatot humānismu un radikālismu. Atraktīvi un vizuāli pat grūti atpazīstami, iezīmējot nelaimīgās kompānijas groteskos vaibstus, ir Mārtiņa Liepas dēkainis Pēperkorns, kurš reibumā pamanās atrast ūdenskritumu aiz koplietošanas izlietnes, kas pievienota maketam ar kalnu attēlu, un Eduarda Johansona baisais Albīna kungs, kurš nesatricināmā austriešu mierā ir gatavs iemainīt pastmarkas pret biedra dzīvību. Komiski infernāls motīvs pavīd Māras Mennikas doktorē Krokovskā. Oriģinālā šis ir vīriešu kārtas varonis, tādēļ asprātīgs ir varones maskulīnais tēls un pastiprinātā interese par psihoanalīzi. Turpretī Ģirta Rāviņa labsirdīgā ārsta uzdzīve karnevāla ainā sēj vēl lielākas šaubas par šīs iestādes patiesajiem nolūkiem, kuru pamata ir vismaz tikpat daudz komercijas, cik līdzjūtības. Savukārt Diānas Kristas Stafeckas Šošā kundzē un Klintas Reinholdes Joahima iemīļotajā Marusjā noteikti būtu meklējams lielāks dramatiskais potenciāls, kas uzsvērtu viņu neikdienišķo pievilcību par spīti sliktajām manierēm un apšaubāmajai izcelsmei.
No otrā plānā tēliem Inesei Ramutei izdodas uzturēt pastāvīgu viņas varones Štēras kundzes klātbūtnes izjūtu visā izrādes garumā, ar nepārtraukto rosīšanos, bubināšanu sagatavojot augsni katram nākamajam uznācienam. Gandarī aktrises pieredzes gādātā skatuviskā brīvība, kas praksē ļauj novērtēt, kāds ir iekšējās darbības izoderēts tēls. Pretēji romānā apgalvotajam viņa it nemaz nav nepatīkama kompanjone, vienkārši skaidrāk un ātrāk par citiem apjauš, ar ko viss šis beigsies, un tādēļ labprāt novēro līdzcilvēkus robežsituācijā – aiz naivas tenkotājas maskas.
Šādā kompaktā versijā, kur uzsvars likts uz vizuālu piesātinājumu, ir grūti aizsniegties līdz Tomasa Manna uzdotajiem urdošajiem eksistenciālajiem jautājumiem. Tādēļ šis iestudējums nedos atbildi, kādēļ grāmatas autors ir saņēmis Nobela prēmiju. Bet pateiks, ka jaunās paaudzes mākslinieki domā par pasaules gaitas likumsakarībām, par vēsturi, kas atkārtojas jaunās, dažbrīd neticami teatrālās dekorācijās un no kuras nevar mācīties, jo katram pašam ar to ir jāsastopas.
Rakstīt atsauksmi