Gundega Saulīte

Teātra kritiķe

Ar pretenziju uz izklaidi

Recenzija par Latvijas Nacionālā teātra izrādi “Dumpīgā Rīga” Klāva Meļļa režijā

Jaunā Nacionālā teātra izrāde “Dumpīgā Rīga”, cik jaušams, radīta kā izklaides piedāvājums dažādu paaudžu skatītājiem, kas uz teātri nāks ar nolūku viegli un jautri pavadīt brīvu vakaru. Izvēloties Rutku tēva – Arveda Mihelsona pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados sarakstītu romānu, precīzāk, kā uzrādīts programmā, iedvesmojoties no tā, radīta izrāde, kuras trīskāršs autors ir Klāvs Mellis. Kā nu ne – viņš ir ne tikai režisors, bet arī dramatizējuma un dziesmu tekstu autors. Darbam piepulcināta jaunu mākslinieku grupa, kurā līdz ar režisoru arī citi ir debitanti šai namā – scenogrāfe Austra Sniķere, gaismu mākslinieks Jānis Sniķers, komponists Ernests Mediņš. Tikai kostīmu mākslinieces Bertas Vilipsones un horeogrāfes Ramonas Galkinas veikums ir jau iepriekš pamanīts. Trīskāršais meistars Klāvs Mellis pēc šīs sezonas sākumā iestudētā lielgabarīta uzveduma “Meža gulbji” Dailes teātrī arī Nacionālajā atvēzējies ne pa jokam. Uzvedumā uz skatuves darbojas piecu mūziķu grupa, Rīgas Doma zēnu koris, muzikālo priekšnesumu konsultējusi Annija Putniņa.

Izrāde nosaukta par dziesmu spēli, bet par to, cik šis formulējums atbilst klasiskajam žanra formulējumam, lai spriež mūzikas recenzenti. Teikšu tikai – mūzika skan, zēnu koris un aktieri dzied, dažviet pat tiek pieteikts, ka tūlīt skanēs kāda balāde, tā sakot, brehtisko songu līdziniece. Tikai, ieklausoties tekstā, par tā sauktās dzejas kvalitāti gan kļūst stipri neomulīgi.

Skatoties šo pretenciozo izrādi, rodas daudz būtisku iebildumu. Vispirms par jēgu un vēstījumu.

Darbība norisinās Kalendāro nemieru laikā, 16. gadsimta beigās, kad Rīgas iedzīvotāji sacēlās pret Polijas karaļa Stefana Batorija rīkojumu pāriet uz Gregora kalendāru. Par ko un pret ko īsti nostājās pilsētas iedzīvotāji un pie kura kalendāra beigās palika, tā arī neuzzinām. Galvenais, ka pilsētā ir liela un skaļa jezga. Taču tas, ka protestējošās tautas tēlu iemieso Doma kora zēni, gan izskatās stipri amorāli. Jaunie cilvēki skatuves norisēs ir enerģijas pilni – viņi kustas un pārspīlēti žestikulē. Tomēr rodas jautājums – vai nemierus var asociēt ar varen kustīgu bērnu ņemšanos? Nepietiekami akcentēts brīdis, kad dumpīgā “tauta” no Mārtiņa Gīzes kritizētājiem pārmetas pretējā pusē, kļūstot par atbalstītājiem. Kaut arī karalis Stefans Batorijs Kārļa Reijera ironizētajā atveidā tēlots kā labo un krietno spēku glābējs, viņš tomēr pārāk atgādina deus ex machina. Kā tas saskan ar valdnieka centieniem katolizēt rīdziniekus? Un kā vērtēt tos rīdziniekus, kas viņa kalendāru negrib pieņemt? Progresa pretinieki, nejēgas vai tradīciju aizstāvji? Par daudzajām notikumu peripetijām nemaz nav vērts aizrādīt – to ir tik daudz, un tās ir tik sasteigti pārstāstītas, teksta ir daudz, bet darbība mudžināt mudžinās. Un tad iznāk – izrāde nav par Kalendāra nemieriem, tā nav par rīdzinieku attieksmi pret savu pilsētu, ne par dvīņu samainīšanos, bet gan par… Mārtiņa Gīzes pūlēm atgriezt gara gaismu kādreiz mīļotajai Marijai.

Raimonda Celma un Madaras Botmanes melodramatiskie varoņi sirsnīgi pārliecina, taču nepietiekami centrējas kopīgajā jezgā. Bet vēl taču ir otrs mīlas pāris – balbieris Špuks un mūķene Ģertrūde visai amizantā Aināra Ančevska un Līgas Zeļģes tēlojumā. Tā nu izrādē ir daudz visa kā, tikai pietrūkst mērķtiecīgā dramaturģijā balstīta mugurkaula.

Austras Sniķeres scenogrāfijas koka torņi un sastatnes stipri uzbāzīgi aizpilda skatuves telpu, balti veidotie milzu burti pārāk uzkrītoši atgādina tos, kas no Brīvības pieminekļa līdz ar “Straumes” kaķi nu šīs vasaras vēlēšanu gaidās aizceļojuši pie Rīgas domes.

Pirms pirmizrādes Klāvs Mellis vairākkārt uzsvēris, ka cerot uz nedalītu skatītāju atsaucību, orientējies uz Aleksandra Leimaņa filmas “Vella kalpi” garu un estētiku. Ņemot vērā, ka “Vella kalpu” pirmizrādes gads ir 1970., šāds mērķis mūsdienu režisora mutē liecina tikai par pieticību un varbūt pat apjukumu. Un laikam gan tieši šai apgalvojumā meklējams cēlonis izrādes neveiksmei, jo klasiskās filmas dzirkstošajai spēlei un labsirdīgajai pamatdomai Meļļa režija nepietuvojas. Tiek palaista garām iespēja izvērst tēmu par neapmierinātību ar pilsētas rāti un rātskungiem, par pūļa un varoņa attiecībām. Bet vienīgā sasaukšanās ar “Vella kalpiem” notiek ārējo paņēmienu pielietojumā. Līdzība ar seno filmu izpaužas rātskungu greznajos skatuves kostīmos, bagātīgajā grima kārtā un pārcentībā tēlu ārējā raksturojumā. Egils Melbārdis Marijas tēva Eniņa lomā, šķiet, pārvērtībās apsteidzis pārējos – ne tikai ar pamatīgu masku, arī ar klibu kāju un nemainīgo bozi pie rokas. Balbieris Špuks, rūpēdamies par citiem un ciezdams mīlas mokas, Aināra Ančevska izskatā apaudzis matu pinkām, brāļus Kauperus pārvērš vienādas parūkas, histēriski spiedzošajam Šmuljānam – Matīsam Kučinskim acīs krītošas matu cirtas, bet bārdas pārvērš daudzas līdz šim iepazītas aktieru sejas. Pat Raimonds Celms izrādes sākuma epizodēs ir grūti sazīmējams. Te nu ir “Vella kalpi”!

Ļoti iespējams, ka Mellis savu mūsdienu cilvēka attieksmi pret notikumiem vēlējies izpaust dramatizējuma dialogos. Jo tik raibu, kopā nesaderīgu leksiku, kādu lieto šīs izrādes varoņi, nevienā citā kultūras iestādē nav nācies dzirdēt. Te vienā maisā sabērti vecvārdi, poētismi, mūsdienu sarunvalodas prastumi, svešvārdi ar teikumiem no Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienām” un vēl daudz kas neiedomājams. Mēs, protams, nespējam iztēloties, kā runāja rīdzinieki 16. gadsimta beigās. Taču šis uzsvērti neliterārais valodas lietojums izrādē nekādi neceļ tās vērtību. Ja sākumā uz skatuves dzied par Rīgas ceriņiem un Rīgas bāriem, tad beigās daudzkārt tiek atkārtots, ka Rīgu sauc par mazo Parīzi. Kaut kā ļoti kauns par šo netalantīgo eklektismu.