Mīlestības vēstule draudzībai
Kritiķu īsviedokļi par DDT izrādi “Kad Tu būsi mājās?” Lienas Šmukstes režijā
Salidojuma saldrūgtais šarms
Atis Rozentāls: Šis ir gads, kurā ļoti daudzās skolās notiek salidojumi, un vienu šādu notikumu modelē Lienas Šmukstes iestudējums “Kad tu būsi mājās?” Dirty Deal Teatro. Anna Belkovska norādīta kā dramaturģe, bet, kā noprotams, teksta “miesa” tapusi ar aktīvu aktieru līdzdalību. Trīs jaunu sieviešu un viena vīrieša saruna, tā arī nenonākot līdz skolai, liecina, ka svarīgāka par formālo iemeslu – skolas apmeklējumu – viņiem ir kopābūšana. Taču, lai izrāde kaut cik virzītos uz priekšu, nepietiek tikai ar atmiņu kaskādēm, kas izmantotas bagātīgi, ir vajadzīgs kāds sižeta pavērsiens, par kādu būtu jākļūst atmiņu stāstam, kāpēc viena no meitenēm, nevienam neko nepaskaidrojot, pēkšņi skolu pametusi agrāk.
Mani mazliet pārsteidz radošās grupas pašpietiekamība (lai neteiktu – pašapmierinātība) un pārliecība, ka šī atmiņu pēcpusdiena saturiski “izvelk” līdz pilntiesīgai izrādei, ko rādīt par naudu un piedāvāt “Skolas somas” programmā. Ir jauki redzēt kādu brīdi uz skatuves nemanīto Leļļu teātra kursa absolventi Alīdu Pērkoni, vairākos projektos iesaistītās Sabīni Ozoliņu un Sandiju Dovgāni, kā arī no dejas izrādēm zināmo Artūru Muskaru. Ir simpātiskas tēlu aprises, empātiju izraisa nelielās drāmas, ko varoņi piedzīvojuši pagātnē, viņu biogrāfiju fakti, kas, iespējams, var sasaukties ar jau citas paaudzes – izrādes mērķauditorijas – piedzīvojumiem. Taču dramaturģiski izrāde beidzas tur, kur tā faktiski varētu sākties, jo dramatiskais notikums galvenās varones Madaras pagātnē, kas viņai pašai nācis kā satricinājums, netiek izanalizēts pēc būtības, atstājot skatītājam neatbildētu jautājumu gūzmu. Šis notikums arī neizraisa tālāku norišu ķēdi – viss, kas varēja notikt, jau ir noticis pagātnē, un varoņiem atliek tikai žēloties par to, ka pēkšņā draudzenes rīcība ir likusi viņiem izdarīt maldīgus secinājumus. Pašreizējā izpildījumā izrāde ir Anda Stroda veiksmīgi telpiski noformēta dramaturģiska skice, kam patiešām gribētos sakarīgāku izvērsumu, nepaliekot tikai nostalģiskas patērzēšanas un padziedāšanas līmenī.
Īsta draudzība pārvar visu
Anna Andersone: Dienā, kad iesāku rakstīt, gatavojos doties uz savas mazpilsētas vidusskolas salidojumu. Sakritība, jo arī režisores Lienas Šmukstes un dramaturģes Annas Belkovskas izrādes darbība risinās salidojumā, kur satiekas četri bijušie klasesbiedri un draugi – lomās Sabīne Ozoliņa, Sandija Dovgāne, Alīda Pērkone un Arturs Muskars. Aiz fiktīvās pilsētiņas nosaukuma viegli nolasīt atsauci uz Preiļiem, un, tā kā ar dramaturģi esam vienaudzes, daudz kas izrādes varoņu atmiņās par pusaudzību 2000. gadu sākuma mazpilsētā ir pazīstams – pirmie datori un cigaretes, bezgalīgā laika nosišana un lēta alus dzeršana vietējā estrādē, zaļumballes un “Lauzto siržu dziesma”, emo un sapņi par “lielo dzīvi”.
Izrādei dots žanriskais apzīmējums “jaunības traģēdija”, bet traģiskais tajā nedominē – “Kad tu būsi mājās?” ir silta mīlestības vēstule draudzībai un savai pusaudzības pieredzei. Lielāko daļu skatuves laika četri draugi dauzonīgi apceļas un dalās atmiņās par kopīgi piedzīvoto. Sarunas un stāsti ir tieši tādi, kādi tie varētu būt skolas salidojumā, bet jautrību laiku pa laikam pārtrauc varoņu monologi, kas iezīmē kontrastējošu ainu – vientulību, problēmas ģimenē, naudas trūkumu, vecāku alkoholismu. Ir skaidrs, ka tieši draudzība visiem četriem devusi patvērumu un mierinājumu. Izrāde ir piesātināta ar detaļām, kas palīdz raksturot vidi un laiku, taču kādā brīdī rodas sajūta, ka darbība riņķo uz vietas. Izrādes iecerētā kulminācija gan ir psiholoģiski konkrēts, traumatisks notikums, kas bijis par iemeslu tam, kāpēc Sabīnes Ozoliņas Madara pēc 8. klases devusies prom no skolas un atsvešinājusies no pārējiem, taču iecerētais emocionālais kontrapunkts īsti neizveidojas, jo neizriet no izrādes iekšējās loģikas. Straujais un laimīgais atrisinājums, šķiet, atsaucas uz divtūkstošo sākuma amerikāņu pusaudžu kino apzināto naivumu un palīdz paust izrādes galveno vēstījumu – īsta draudzība pārvar visu.
Skatoties izrādi, domāju par tās mērķauditoriju. No vienas puses, daudzas ar pieaugšanu saistītās pieredzes būs pazīstamas arī jauniešiem un gados vecākiem skatītājiem, taču, no otras puses, minu, ka izrādes īstie sarunbiedri varētu būt tieši mileniāļi, kuri atpazīs nostalģiskās laikmeta detaļas – šajā ziņā “Kad tu būsi mājās?” ir radniecīga Martas Elīnas Martinsones pusaudžu komēdijfilmai “Tizlenes”.
Rakstīt atsauksmi