Meklējumu pastaiga ģimenēm
Īsviedokļi par “Istabas teātra” izrādi “Apciemot lībieti” Jāņa Znotiņa režijā
Kas meklē, to atrod
Agnese Reķe: “Istabas teātra” komanda jaunāko izrādi “Apciemot lībieti” izveidojusi, ielūkodamās vairumam tik nepazīstamajā un neapgūtajā lībiešu kultūrtelpā. Latvijas mainīgajos laikapstākļos teātra mēģinājums iziet no istabas ārtelpā, Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā piedāvājot pastaigu izrādi arī bērniem no piecu gadu vecuma, ir drosme un apzināts risks. Taču, kā mēdz teikt, kas neriskē, tas nedzer zilās govs zilo pienu.
Režisoram un radošajam direktoram Jānim Znotiņam sadarbojoties ar dramaturģi Rūtu Dišleri, tapis iestudējums, kas katru reizi būs mazliet savādāks. Pirmkārt, jau tāpēc, ka Brīvdabas muzeja dabas skatuve ar 360 grādu panorāmu, ar priežu kulisēm un mainīgu debesjumu, vēju, svaigu gaisu un tālu prom no pilsētas trokšņa kļūst par aktīvu izrādes notikumu dalībnieci. Centrā lībiešu sētas “Dēliņi” pagalms ar aku un vindu, dzīvojamā ēka ar lubu jumtu, klētis, kūts ar šķūņaugšā uzbraucamo tiltu un arī bišu māja, mājas durvīm priekšā slota, kas liecina, ka saimnieks ir izgājis. Apkārt šalc priedes, un ir ticama sajūta, ka tepat tuvumā ir kāpas, bet aiz kāpām jūra, kā jau lībiešu sētā pieklājas. Otrkārt, tā ir izrāde, kurā nojaukta “ceturtā siena” un skatītāji ir līdzās esoši, no tiem neuzbāzīgā veidā tiek gaidīta iesaiste. Apstiprinājums tam, ka tas, kas tagad notiek, ir īsts un dzīvs.
Kopā ar skatītājiem lībieti meklē trīs vēstošie tēli – Inna, Jancis un Annele. Elīnas Hanzenas Inna, izrādē mūžam patīkami satraukta un pārsteigta par it visu, skatītājus pie muzeja ieejas sagaida, dalot ciemakukuļus – zilus koka putniņus, baltus oļus un zaļus govs zvaniņus. Šī zili-balti-zaļā vēstījuma semiotika apzināti tiek iejaukta gan tekstā, gan tērpos un rekvizītos, un lībiešu kultūras kopējiem uztveramas kā patīkami atminamas mīklas. Trāpīgi ironiska atsauce uz Valda “Staburaga bērniem” un Annas Brigaderes grāmatu “Dievs. Daba. Darbs” ir Emīla Krūmiņa Janča un Sandijas Dovgānes Anneles uznākšana uz “skatuves”. Viņi nonāk komiskās situācijās, uztverot pasauli ar aizgājušā laikmeta pieredzi un skatījumu – sevišķi duāli uzlūkojama Brigaderes Anneles izkāpšana no atkritumu konteinera, it kā norādot uz latviešu klasikas pīlāru pakāpenisku nonākšanu mēslainē un atmiņu zaudēšanu. Dišleres dramaturģijā ir pārnesti tēli, kas relatīvi nenoveco, taču izrādē Jancis un Annele ir paaugušies, izdzīvo savu īsto vecumu un atceras bērnības atmiņas, nevis tēlo bērnus. Tas liecina par “Istabas teātra” vēlmi sarunāties ar bērniem kā līdzīgam ar līdzīgu. Saprotamā valodā risinātas tēmas, kas svarīgas arī pieaugušajiem, par piederību, kolektīvo atmiņu un aizmiršanu, galu galā – kādas pēdas un liecības mēs atstāsim un kā šodien protam vai neprotam nolasīt senču atstātās zīmes. Vēstījums izskan no pētnieka, nevis zinātāja pozīcijām, rosinot skatītāju būt līdzdalīgam, iztēloties kopā ar aktieriem. Savukārt pieaugušo auditorijai nolasāmais simbolisms un metateksts šo izrādi padara īpaši baudāmu un gudru. Jo: “Jūra nekur nepazudīs, bet lībietis gan var pazust.”
Staigājamizrāde noslēdzas ar tikšanos pie mākslinieka Adriāna Toma Kulpes veidotā senču balss portāla, kas lībiešu sētā ir bijis neviena īsti nepamanīts un, izrādās, to tik vien gaidījis, kad tam uzkārs trīs pakavus, lai sāktu skanēt pa īstam. Apciemot lībieti ir tāpat kā doties atklāt Ziemeļpolu, vienlīdz satraucoša prieka un atklāsmju pilni. Tu vari būt lībietis un pats nemaz par to nenojaust. Kāds ir lībietis? Varbūt lībietis ir bailīgs. Varbūt viņš ir ļoti drosmīgs, tikai iesprūdis kaut kur. Vai viņš ir mājās? Kur lībietis aizgājis un ko teiks, kad atgriezīsies? Bet varbūt lībietis slēpjas!
Tuk, tuk par lībieti!
Rēzija Krieviņa: Izrāde nule ir sākusies. Brigaderes Annele slēpjas konteinerā, Staburaga bērns Jancis jūsmo par tukšo “Pepsi” pudeli, un viena ģimenes mamma savam vīram priecīgi iedunkā: “Man jau patīk!”
“Istabas teātris” Jāņa Znotiņa režijā radījis tematiski aktuālu un koncepta ziņā uzteicami neparastu izrādi “Apciemot lībieti”. Tā ne tikai spoguļo lībiešu renesansi, pieskaras literatūras klasikai un vides problemātikai, bet arī kļūst par pagalmu, kur satikties triju gadsimtu bērnībām. Meklējot atbildes par mūsu piejūras cilvēkiem, Rūtas Dišleres dramaturģija kalpo par ietilpīgu pasauli, kurā 19./20. gadsimta mijas bērni Jancis un Annele nokļūst šodienā un kopā ar mūsdienu pusaudzi dodas ciemos pie lībieša. Bet vai tas ir apciemojums? Tā vien gribas piedēvēt klusu apakšžanrējumu – meklējumu pastaiga ģimenēm.
Emīla Krūmiņa Jancis un Sandijas Dovgānes Annele veido mizanscēnas, kas ar neparastumu un absurdumu patiesi sajūsmina, kamēr Santas Breikšas (dublējas ar Elīnu Hanzenu) spēlētā Inne ir mūsu visu atbalss. Tieši atšķirīgo laikmetu bērnības atainojums veido izrādes kulmināciju, kļūstot par pārliecinošāko un azartiskāko brīdi. Turpretī, apmeklētājiem sadaloties un uzsākot trīskāršos lībieša meklējumus, sajūsma sāk piezemēties. Par laimi, brīdī, kad pirmo reizi iedomājos par laiku, mēs tiekam konsolidēti, ar izmeklēšanas patosu lībietis ir atrasts. Taču, vēršot uzmanību bērnu reakcijām, pret šiem meklējumiem nav iebildumu, gluži pretēji: iesaiste, līdzdzīvošana un izbrīnas pilnais piecgadnieka izsauciens what the hell? [1] tos atzina par suģestējošiem. Tātad manas vienīgās problēmas: 1. neesmu bērns; 2. izrādi apmeklēju bez bērniem. Ja izpildīsiet vienu no šīm pozīcijām, lībieša apciemojums noteikti atmiņā aizņems pozitīvās pieredzes krēslu.
Mākslinieks Adrians Toms Kulpe izvēlējies askētisku scenogrāfiju – sētā [2] esošo klēti, aku, “bišu māju”, kokus. Zilo konteineru kā “podu”, kurā satilpināt nestos “cienastus” un reprezentēt paaudžu citādumu. Taču galvenokārt akcentēts tēlu apģērbs, kurā ietvertas lībiešu karoga krāsas, it īpaši zilā, kas, tā vien šķiet, ir par godu Janča vēlmei nosargāt zilo govi… Skaņu celiņa autors Jēkabs Nīmanis pret izrādi izturējies ar pietāti, izmantojot pastorālei piestāvošu melodiju vien atmiņās, sarunās ar mītisko un izrādes izskaņā. Tā atstāta vieta gan bērnu čukstiem, gan brīvdabas balsij un veiksmīgi nobalansēts pirms “pietrūkst” sajūtas.
“Apciemot lībieti” ir divkārša kultūras pieredze, veidojot simbiozi starp muzeju un teātri, pagātni un šodienu. Aicinot aizdomāties, kā nosargāt to putna ligzdu (tautu) un kā nepazaudēt saivu, uz kuras uztīta identitāte. Pēc izrādes gribas sarunāties par lietām, kurām reti atrodas refleksīva motivācija, gribas pārlasīt “Dievs. Daba. Darbs” un leksikā noglabāt kādu vārdu lībiešu valodā. Te nu ir vieta, kur savus mazos cilvēkus aizvest un kopā piedzīvot sirsnīgus vēstures meklējumus, un tienū par to! [3]
Rakstīt atsauksmi