Klaunu svārstības
Piezīmes par “Dejas mājas” iedzīvināšanu Rīgas cirkā un Olgas Žitluhinas laikmetīgās dejas izrādi “#Piecērt8000”
Ideja par “Dejas māju” jau 2025. gada rudenī tika kārtīgi iesildīta Valmieras laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” un Valmieras teātra mazajās zālēs. Ar 2026. gada februāri “Dejas māja” apdzīvo arī Rīgas cirku. Tā ir brīnišķīga ziņa laikmetīgas dejas nozarei. Turklāt “Dejas mājas Rīgas cirkā” programmu 10. februārī atklāja tieši Olgas Žitluhinas veidotais dejas notikums “#Piecērt8000”. Olga Žitluhina ir viena no šī dejas žanra aizsācējām Latvijā, un izrāde “#Piecērt8000” simboliski spoguļoja arī aizvadītos trīs gadu desmitus Latvijas laikmetīgajā dejā.
Vēl labāk šī ziņa izklausītos, ja mēs dzīvotu, piemēram, 2001. gadā un plašsaziņas līdzekļos visur varētu lasītu aptuveni šādu formulējumu – pēc piecu gadu aktīvas darbības un mērķtiecīga ieguldījuma dejas attīstībā Latvijā laikmetīgā deja tikusi pie savas mājas. Tikmēr reāla “dejas māja” 30 gadus bijusi tikai ideja un laikmetīgā deja bijusi sastopama visdažādākajās kultūrvietās. Taču plašā rezonanse plašsaziņas līdzekļos šomēnes, kad “Dejas māja” ienākusi Rīgas cirkā, atkal apliecina, cik Latvijā svarīgas ir īstas mājas, ēkas un institūcijas ar zināmām tradīcijām.
Laikmetīgās dejas nozares piespiedu izkaisītību un vienlaikus mākslinieku vēlmi rast iespēju būt un radīt kopā var ieraudzīt arī Olgas Žitluhinas veidotajā izrādē “#Piecērt8000”. Prozaiskais skaitlis 8000 ir naudas summa, kuru projekta “Laikmetīgajai dejai Latvijā – 30” ietvaros Latvijas Dejas informācijas centrs nolēma novirzīt vienai no laikmetīgās dejas “ciltsmātēm” Olgai Žitluhinai. Tas bija iecerēts kā pamatkapitāls tādas idejas attīstīšanai, kas reflektētu par aizvadītajiem gadiem šajā dejas žanrā. Žanra attīstībā Olga Žitluhina ir izdarījusi pietiekami, lai laikmetīgās dejas jubilejas projekta noslēgumā 13. decembrī būtu bijis iespējams piedzīvot arī tikai šo vienu – unikālo stāvizrādi “#piecērt8000 neiekļuvušie kadri”. Pati Olga Žitluhina to nosauca par “funkcionālo izklaidi”. Tajā horeogrāfe darīja to, ko vēlējās – dejoja, jokoja, provocēja, domāja, pārģērbās, “komandēja”. Taču māksliniece vienmēr apzinājusies arī misiju pulcēt, apvienot un veidot kopienu. Tāpēc projektā “#Piecērt8000” redzami kolēģi un bijušie “Olgas Žitluhinas dejas kompānijas” dejotāji. Izrādes kompozīciju veido gan viņu solo un dueti, gan skices no iepriekš veidotiem skatuves darbiem. Būtiska ir arī mūziķu Jura Kaukuļa un Kaspara Tobja jūtīgā klātbūtne, jo šie mākslinieki ar Olgu Žitluhinu sadarbojušies vairākos desmitos projektu, un arī šoreiz mūzika saskaņojas ar dejotājiem, veidojot atmosfēru un attīstot izrādes kompozīciju.
Pirms vēl izrāde sākusies, puskrēslā pa cirka arēnu staigā un iesildās pati Olga Žitluhina. Viņa sasveicinās ar skatītājiem, sarunājas ar mūziķiem, kas skaņo instrumentus. Tikmēr skatītāju zālē dzirdama svētku sajūtas murdoņa. Telpas atmosfēra tiek veidota tā, lai visi šajā cirka pusaplī būtu kopā un emocionāli saistīti (skatītāju vietas aizņem pusi no arēnas, otrā pusē iekārtots “melnais kubs”). Izrādes laikā dejotāji brīvi ieiet arī skatītāju rindās, nebaidoties pamest deju grīdas laukumu.
Apzināta kustība sākas ar Dmitrija Gaitjukeviča uznākšanu, seko Aldis Liepiņš, Ilze Zīriņa, Santa Grīnfelde, Valērijs Oļehno, Ramona Galkina… Katrs ierodas ar sev īpašu kustību frāzi, kuru pārņem arī pārējie. Kopējai enerģijai un saskaņotībai arvien pieņemoties spēkā, viņiem pievienojas arī Olga Žitluhina. Ievads pārliecina, ka redzam būtisku Latvijas laikmetīgās dejas kopienas daļu vienotā pulsācijā. Izrādē to papildina gaismu mākslinieka Oskara Pauliņa asprātīgais un koncentrētais gaismojums. Vairākkārt katram no dejotājiem ir savs gaismas kūlis, bet tas ne vienmēr ir notverams un drošs. Un tieši Oskara Pauliņa gaisma aizved līdz šīs izrādes emocionālajai kulminācijai, kad uz skatuves satikušies gan visi gaismas kūļi, gan dejotāji, bet tās centrā viegli un nedaudz apcerīgi dejo pati Olga Žitluhina.
Taču pirms šīs kulminācijas horeogrāfe izrādes telpu atvēlējusi saviem kolēģiem. Tapšanas procesā katrs esot atnesis savu piedāvājumu – ko un kā vēlas pats izdejot. Dmitrijs Gaitjukevičs, šķiet, maigi un mērķtiecīgi vēlas izdejot ārpus sava ķermeņa, bet augums stingri turas pie zemes, skats vērsts publikā. Vai viņš mēģina koncentrēties uz kādu neredzamu starptelpu? Arī Aldis Liepiņš taustās tādā kā starptelpā, bet rokās pēkšņi ieraugu baleta gulbja spārnu trauksmi! Vai tā ir telpa, kurā satiekas cirks, ielu dejas un laikmetīgā deja? Viņš Olgas Žitluhinas trupā nav dejojis un nav arī absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, taču bijis iesaistīts vairākos laikmetīgās dejas notikumos, piemēram, projektā “Deja iziet pilsētā”, Dmitrija Gaitjukeviča izrādē “Inside”. Vai tāpēc viņa solo brīdī ierakstā skan Bahs – vēl viena “blakusteritorija”, kura arī pašai Olgai Žitluhinai allaž bijusi svarīga un mēģinājumu procesā klātesoša? Baha pavadījumā Alda kustības šķiet īpaši trauslas, lai gan augums ir pietiekami nospriegots un kustību trajektorijas precīzas. Kādā brīdī līdzās parādās Elīna Gaitjukeviča, kuras spēks ir viņas skaistās, garās “dejojošās” un “dziedošās” rokas. Ļoti žēl, ka tik reti iespējams redzēt Elīnu dejā, jo viņas ikdienas darbs galvenokārt saistīts ar jauniešiem deju studijā “Ritms”. Tur gan itin bieži horeogrāfijā var ieraudzīt Elīnas kustību plastikai raksturīgo vijīgumu un vēlmi kustībā piedzīvot pēc iespējas plašāku telpu ap sevi.
“#Piecērt8000” ieraugāma arī Santas Grīnfeldes un Ilzes Zīriņas brīnišķīgā humora izjūta – tā ir šo mākslinieču spēja jokot ar nopietnu sejas izteiksmi, vienlaikus ķermeņa valodā izpaust iekšējā pārdzīvojuma sūrmi. Santas sejā manāms ķecerīgs smīns, un joprojām apbrīnojams ir viņas plastiskais putna vieglums un reizē iekšējais krampis. Esmu droša – savu soloizrādi “Mazāk domā, ātrāk skriesi” Santa varētu joprojām piedāvāt tās 2012. gada kvalitātē. Ilzei Zīriņai piemīt spēja būt absolūti klātesošai pat pašos spocīgākajos numuros. Šajā notikumā viņa citē sevi ar balss horeogrāfiju no 2005. gadā tapušās izrādes “Un atkal par to pašu…”. (Sveiciens jaunākās paaudzes māksliniecei Janai Jacukai!) Priecājos sekot Ilzes spējai pilnībā paņemt savā uzmanības lokā visu lielo cirka arēnu tā, lai skatītāji aizturētu elpu sekotu gan mākslinieces veidotajām klusuma pauzēm, gan silti dzelošajam acu skatienam. Kad izskan atslēgas frāzes ar “tikai īsu brīdi zied”, zāli pāršalc klusi priecīga atvieglojuma nopūta. Savukārt Valērijs Oļehno citē fragmentu no 2006. gada izrādes “Piecērt 735”, kurā dejoja kopā ar Dmitriju Gaitjukeviču un Andri Kačanovski. Valērijs lēnām skrien uz vietas, ar pēdām “zīmējot” apļus, mierīgi pārnesot svaru no vienas kājas un otru, no vienas uz otru. Skatoties šo epizodi Valmieras “Kurtuvē”, uzreiz neatpazinu izrādi, taču nekavējoties zināju, ka esmu to redzējusi!
Iespējams, šīs kopienas partnere ar lielo burtu ir Ramona Galkina – tuvākā Olgas Žitluhinas sabiedrotā pedagoģijā un festivāla “Laiks dejot” attīstīšanā. Ramona šoreiz ieraugāma skaistā un poētiski mierinošā duetā ar Dmitriju (vai tas ir kaut kas no 2008. gada “Zūdības dejām”?). Ramona ar Olgu dejā ir kopā jau 30 gadus, kopš 1996. gadā tiek izveidota "Olgas Žitluhinas modernās dejas trupa", kā to apzīmē sākotnēji. Tolaik Olgas Žitluhinas izrādes tiek sauktas arī par moderno baletu, jo jaunais dejas žanrs Latvijā vēl tikai attīstās un vēl nav īsti pašdefinējies.
Izrādē redzams klauna deguns, kuru kolēģi piespēlē Aldim Liepiņam, kurš pēc tam “žonglē” ar Santas galvu. Un uz mūziķu paklāja stūra gaida milzīgas klauna kurpes. Bet noslēgumā Olga Žitluhina ir uzvilkusi cirka mākslinieka mundieri. 2001. gada žurnālā “Māksla+” bija publicēts apjomīgs un izzinošs Simonas Orinskas veidots Olgas Žitluhinas radošais portrets “Klauna svārstības”. Šķiet, ka šo 25 gadu laikā Olgas Žitluhinas radošums un dzīves redzējums nav kļuvis ne par matu vecāks, lēnāks vai mierīgāks. Atšķirība vien tajā, ka pa šo laiku dejas “arēnā” ienākušas vairākas jaunas paaudzes. Nu ir atvērta arī draudzīga un mūsdienīga cirka arēna, atliek tikai strādāt tālāk.
Rakstīt atsauksmi