Cirks gaisā
Recenzija par apvienības Art For Rainy Days izrādi “Spirāle” un apvienības Common Ground izrādi “Kopīgs sākums” Rīgas cirkā
Īsti mākslas darbi top lēni. Arī abas šajā recenzijā aplūkotās izrādes nav radušās dažu dienu un pat ne mēnešu laikā, un to pamatā ir mākslinieku kopīga pieredze un izglītība daudzu gadu garumā. “Spirāles” radošajā grupā ir lietuviešu gaisa akrobāte Izabele Kuzelīte (Izabelė Kuzelytė), latviešu laikmetīgās dejas māksliniece Alise Madara Bokaldere un britu cirka dramaturgs Džeisons Duprī (Jason Dupree). Savukārt izrādes “Kopīgs sākums” veidotāji Nīderlandē teju pirms desmit gadiem kopā studējuši cirka un performances mākslu.
Kuzelītes, Bokalderes un Duprī darbs 2025. gada pavasarī ieguvis Latvijas Dejas balvu, bet vienlaikus ir arī būtisks Eiropas cirka un dejas telpas notikums, kurā izteikti jūtama laikmetīgās skatuves mākslas elpa, bet tuvplānā ieraugāms mākslinieku sadarbības trauslums un spēks. Tāpat konkrēti vienai ģeogrāfiskai vietai vai vienam skatuves mākslas žanram nav “piesieta” muzikālā lielformāta cirka izrāde “Kopīgs sākums”.
Kā “darbojas” bize?
Vispirms ar “Spirāli” (starptautiskais nosaukums – How a Spiral Works jeb “Kā darbojas spirāle”) Latvijas skatītājiem bija iespējams iepazīties 2024. gada augustā, kad festivālā “Re Rīga!” mākslinieku apvienība Art For Rainy Days parādīja darba skici (skatuves mākslā dēvēta par darbizrādi – work in progress). Jau tā paša gada oktobrī darbs piedzīvoja pirmizrādi cirka festivālā Circa Francijā un decembrī – Rīgas cirka Kupola zālē. Man izrādi izdevās noskatīties tikai 2026. gada pavasarī, kad iestudējums bija jau krietni izceļojies pa Eiropu. Dejas balvas un citzemju atzinības šlepe cirka mājā 16. aprīļa vakarā bija pulcējusi lielu interesentu pulku, kas izrādes noslēgumā gandarīti un neminstinoties saorganizēja arī stāvovācijas. Pēc tik sasprindzinātas skatīšanās (lai neiztraucētu mākslinieču jutīgo sadarbību, ir vēlme aizturēt elpu un nekustēties) skaļi aplausi un bravo izsaucieni izlādējoties šķiet vairāk nekā dabiski.
Šīs izrādes atslēgas vārds ir “matu iekare” – Alises Madaras Bokalderes garie mati ir sapīti bizē; tās gals turpinās virvē, kura aizstiepjas “kaut kur” cirka ēkas kupola pašā augšā. Kamēr lielāko daļu izrādes laika cirka arēnas grīdu apdzīvo Alise Madara Bokaldere, tikmēr virvi – Izabele Kuzelīte. Iestudējuma aprakstā teikts, ka redzam dejotājas, gaisa akrobātes, dramaturga un virves satikšanos kopīgā rotācijas pētījumā. Zinot, “kā darbojas virve”, nojaušu, ka jābūt vēl kādam svarīgam pētījuma līdzdalībniekam – skatītājiem neredzamam cilvēkam tumsā, kas regulē virves augstumu (parasti šīs iekares vada rigeri). Šo virves stāvokļa mainības brīnumu nodrošinājuši gaisa iekares speciālists Jākobs Jākobsons (Jacob Jacobson) un matu iekares mentore Ingrīda Eskusona (Ingrid Eskusson). Taču skatītāju uzmanības fokusu uz Bokalderes un Kuzelītes sadarbību ar virvi izrādes laikā “aizskatuvē” vada rigeris Džeisons Duprī un gaismu māksliniece Nikola Suhareva.
Izrādes sākumā arēnā ienāk Izabele Kuzelīte, kura, kā šķiet, koncentrējas, lai izjustu telpas centru. Izrādes, spirāles un idejas centrs te ir iemiesots virvē. Mirklis, kad virves galā arēnas pustumsā ieslīd arī Alise Madara Bokaldere, ir viens no skaistākajiem un efektīgākajiem šajā iestudējumā – skatītāja ķermenim tiek dots nepārprotams signāls, ka sagaidāma fiziskā teātra pieredze. Nespējot noticēt tam, ka Bokalderes augums atrodas tādā kā liminālā telpā starp zemi un debesīm, arī skatītāja ķermenis uz izrādes laiku it kā atrodas skatītāja krēslā un reizē kā atrauts no zemes pievilkšanās spēka. Vēl viens brīnums ir tas, cik neparasti izskatās performantes augums, kuram bez četrām ierastajām ekstremitātēm nu ir vēl viena – bize ar pagarinājumu virvē. Turklāt tā šķiet apveltīta ar īpašām maņām, tā ir trausla un jūtīga. Lai Izabele Kuzelīte turpinātu apdzīvot savu pasauli uz vertikālās virves, tikpat jūtīga ir šīs neparastās, piecu ekstremitāšu būtnes “saķere” ar arēnas grīdu. Kad Kuzelīte ir gaisā, skatītāja ķermenis var empātiski sekot mākslinieces roku spēkam (horeogrāfiju viņa veic bez īpašiem stiprinājumiem) un vienlaikus vērot spēju mentāli un fiziski pilnībā apzināties to, ka otrā galā, uz zemes, viņu notur Bokalderes… bize.
Izrādes vidusdaļā, kad ap virvi dejo Kuzelīte, ir grūti sadalīt uzmanību starp performantes ķermeņa kustībām un viegli mainīgajiem auguma ēnu zīmējumiem uz arēnas grīdas. Tos vēro arī Bokaldere, kura savā bizē izjūt Kuzelītes kustību spēku, taču partneres kustību virzienu un žestus viņa var redzēt tikai šajos ēnas zīmējumos. Prožektora staru loka mestajās Kuzelītes ķermeņa ēnās Bokaldere var nolasīt informāciju, kur virzīt savu augumu, cik drīkst nosvērties pa labi vai pa kreisi, pastiepties uz augšu vai viegli sakņupt. Gan savā ķermenī, gan sasaistē ar otru visu izrādes laiku klātesoša ir nojaušama ķermeņa kustību ierobežotības izjūta. Kad Bokaldere ar bizi iegriež virves rotāciju plašākā rādiusā, brīžiem pati paceļoties virs arēnas grīdas, uz tās redzami arī viņas ķermeņa ēnas zīmējumi. Vēl pēc brīža Kuzelīte veikli pazūd cirka kupola tumsā, lai izrādes noslēdzošajā daļā gaismas lokā un skatītāja uzmanības fokusā paliktu tikai Alise Madara Bokaldere. No augšas caur bizi pamazām sāk sūkties ūdens, līdz viņas kostīms ir gluži izmircis. Gaisa stihijai pievienojusies vēl viena – ūdens.
Muzikālais pavadījums nav uzkrītošs, tomēr arī tajā jūtama fona trauksme, tramīgums. Komponista un mūzikas producenta Adama Duprē skaņu ainavā reizēm dzirdama mierīga rūkoņa, citviet tradicionālās dziedāšanas vokālā daudzbalsība. Skaņai ir nozīmīga loma šīs kopējās trausli trauksmainās atmosfēras radīšanā, taču noskaņa nav depresīva. Izrāde rada nojausmu, ka arī cilvēka ķermenis reizē var būt gan sazemēts, gan, lietojot Olgas Žitluhinas radīto jaunvārdu, – sadebesīts.
Kopīgs sākums ar laikmetīgo cirku
Mākslinieku apvienības Common Ground izrādes “Kopīgs sākums” atmosfēra un iekārtojums atgādina bērnu rotaļu istabu. Redzami spēļu kluči, mantu kastes un prieks, kas jebkurā bērnu kompānijā dabiski rodas, lēkājot, dauzoties, žonglējot un savstarpēji ķircinoties. Šajā trupā ir seši dažādu cirka disciplīnu mākslinieki no Vācijas un Beļģijas – Andreass Bartls (Andreas Bartl) visveiklākais ir akrobātikā uz ķīniešu kārts, Liza Rinne (Lisa Rinne) veic trikus uz šūpojošās trapeces, Emma Laule (Emma Laule) pārvalda gaisa virves akrobātiku, Mariuss Polmans (Marius Pohlmann) ir bankīna jeb grupu akrobātikas profesionālis, un ar viņiem kopā ir arī akrobāti Evertjans Mersjē (Evertjan Mercier) un Zinzi Ūgema (Zinzi Oegema). Viņi visi studiju laikā satikušies Tilburgā, tur kļuvuši par draugiem un kopš tā laika strādājuši gan kopā, gan individuāli. Lai gan nenoliedzami profesionāli, pat pēc vieglās spēlēšanās jeb iesildīšanās mākslinieki jau ir viegli aizelsušies – dzirdama priecīgi satraukta elpa kā, piemēram, spēlējot ķerenes. Bet zināms, ka skatuves mākslā aiz “viegluma” vienmēr slēpjas fiziski grūts un pacietīgs darbs.
Vēl pirms sākusies izrāde, publikā dzirdu kādas meitenītes jautājumu mammai – vai būs arī klauni? Pie sevis nodomāju – diez vai. Taču, kā jau ierasts, laikmetīgajā cirkā nereti klātesoši ir arī neuzkrītošas klaunādes elementi. Visspēcīgākajam un ducīgākajam (viņš arī grupu akrobātikas balsta figūra) Mariusam Polmanam ir lieliska humora izjūta, un vairākās izrādes ainās viņš ir galvenais “joku akrobāts”, pēc kārtējā izspēlētā jociņa ar šķelmīgu smaidu vēršoties arī pie kāda skatītāja.
Izrādē valda rotaļīgs vieglums, tomēr visu laiku klātesoša ir spriedze – katrs triks no māksliniekiem prasa maksimālu koncentrēšanos, kas automātiski pārceļo arī uz skatītājiem. Atšķirībā no “Spirāles” te skatītājs savu spriedzi var “izplaudēt” vai izpaust skaļā izsaucienā pēc katras akrobātikas vai žonglēšanas kombinācijas. Vērojot cirka māksliniekus, grūti nesaspringt – noturēsies? nenokritīs? izdosies? Vienlaikus gandarījumu sagādā mākslinieku savstarpējā uzticēšanās un profesionāla paļaušanās citam uz citu. Viens no centrālajiem izrādes rekvizītiem ir dažāda izmēra kluči, kurus var savietot rindā “pēc auguma” tā, lai tie vēlāk kristu kā domino kauliņi. Klučos var glabāt citus izrādes atribūtus, tie var kalpot kā maskas vai galvas sargi. Un klucī var arī iesprūst pēcpuse, un atkal ir brīdis gan smiekliem, gan ķermeņa veiklībai.
Izrādes pievienotā vērtība ir mākslinieku muzikālās prasmes. Kopējā muzicēšanā skan saksofons, akordeons, ģitāra, viņi visi arī dzied. Performanti ir ģērbušies šķietami ikdienišķās drēbēs – viņi vēlējušies radīt iespaidu, ka šie mākslinieki nav nekādi supervaroņi. Pēc izrādes sarunā noskaidrojas, ka šķietami ikdienišķajām drēbēm gan ir arī specifiski nosacījumi. Piemēram, lai neapdedzinātu kājas no berzes pie gumijas kārts, ķīniešu kārts akrobātam zem džinsiem ir legingi. Savukārt citai māksliniecei ir pliki kāju stilbi, lai partneri pēc iespējas precīzāk redz un jūt balsta un kontakta vietu grupu akrobātikas trikos.
Reklāmas materiālos šī viesizrāde tika izziņota kā īpašs darbs, kurā izmantota šūpojoša trapece. Man šīs ainas bija visgrūtāk izbaudāmas. Dzīvē parasti izvairos no šūpošanās, jo ātri sametas slikta dūša. Pat te, tikai vērojot to, kā akrobāte virvju trapecē šūpojas un met kūleņus, pietuvojās viegls nelabums. Triku vērošanu pavadīja satraukums par to, kā mākslinieces izdejos un izvingros gaisa horeogrāfiju, tomēr vienlaikus pamanīju un novērtēju vizuāli iespaidīgos mākslinieku ēnu zīmējumus uz griestu kupola sienas, kas atkal atgādināja par laikmetīgajā mākslā aktuālo liminālo estētiku. Abās izrādēs – “Spirāle” un “Kopīgs sākums” – labi sadzīvo cirks, deja, mūzika un vizuālā māksla. Latvijā skatītāji arvien biežāk pieredz to, kā laikmetīgais cirks spēj piedāvāt emocionālu un ķermenisku pieredzi, meditatīvas pārdomas, izklaidējošus un atbrīvojošus smieklus. Tā pamazām turpinām audzēt mūsdienīga cirka un laikmetīgās dejas mākslas fanu pulku.
Rakstīt atsauksmi