Sākums ar “Sākumu”
Recenzija par Valmieras teātra izrādi “Sākums” Elmāra Seņkova režijā
Vienā no Kristapa Kristera Ozola monoizrādes “Sākums” epizodēm jaunais aktieris metas uz kiosku, jo uzzina, ka ir publicēta recenzija par izrādi, kurā viņš debitējis. Tomēr jaunieti gaida vilšanās – viņš recenzijā nav pieminēts. Ozolam pašam šoreiz šādas briesmas nedraud – par ko gan vēl varētu runāt monoizrādē, ja ne par aktieri, kas tajā spēlē visu, ko vien var nospēlēt? Bet nesteigšos.
Monoizrāžu netrūkst
Pirms ķerties klāt konkrētajam iestudējumam, jāiezīmē fons, kāds tas ir pašreizējā monoizrāžu ainavā Latvijas teātrī. Iemesli, kāpēc teātros šādas izrādes top, ir visdažādākie. Vēsturiski, īpaši Nacionālajā teātrī, aktieru, tostarp izcilību, nodarbināšana monoizrādē varēja būt saistīta ar viņu noslodzi teātrī kopumā. Mūsdienās tā var būt spēka pārbaude pašam/ai aktierim/ aktrisei, izrāviena punkts un pašapliecināšanās vēlme, kam ļaujas arī tādi mākslinieki, kuri par noslodzi teātrī nevar īpaši sūdzēties. Varam tikai nopūsties, ka pēc Dzintras Klētnieces aiziešanas mūžībā nav izdzīvojis viņas savulaik organizētais starptautiskais monoizrāžu festivāls “Zvaigzne”, kurā bija iespēja redzēt patiesi iedvesmojošus paraugus, piemēram, igauņu aktiera Tenu Ojas sniegumu Andrusa Kivirehka lugā “Ābeces gailītis”, kas saņēma festivāla galveno balvu nu jau tālajā 2009. gadā.
Pašlaik Latvijā līdztekus stendapa fenomenam, kas prožektoru gaismā izceļ bieži vien arī neprofesionālus aktierus, monoizrādes formāts, šķiet, ir pārvarējis aizspriedumu, ka “uz vienu aktieri jau švaki nāk”. Piemēram, nesen Diānas Kaijakas iestudētā Dārtas Danevičas monoizrāde “Zēni nav meitenes”, kas tiek rādīta jau ārpus Dailes teātra repertuāra, pulcēja trīs izpārdotas lielās zāles Liepājas teātrī. Varētu minēt veselu rindu monoizrāžu Dailes, Liepājas, Daugavpils. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī. Turklāt ir gadījumi, kad visai grūtajam monoizrādes žanram pievēršas pat amatierteātri.
Pakāpeniski tuvojoties konkrētās izrādes analīzei, vēl uzmanība jāpievērš Jaunā Rīgas teātra jauno aktieru monoizrādēm. Vispirms Gerds Lapoška atgriezās teātrī ar “Karaļu spēli” Lindas Zaharovas režijā, un tad Dāvids Pētersons Viļa Daudziņa smalkjūtīgajā vadībā veica lielu izrāvienu no samērā ierastā otrā plāna, iemiesojoties uzreiz četros tēlos izrādē ”Ledus garša”. Abas šīs mazās zāles izrādes, tāpat kā Daudziņa paša joprojām spēlētais meistardarbs “Vectēvs” Alvja Hermaņa režijā, kurai teātris pārdod arī videoieraksta noskatīšanās iespēju, tiek zibenīgi izpārdotas. Lapoškas gadījumā mums ir darīšana ar literāru darbu kā izrādes pamatu, Pētersons strādā verbatim tehnikā ar reāliem prototipiem. Un Kristapa Kristera Ozola jaunā izrāde “Sākums” Valmierā šajā ziņā ir kaut kur pa vidu, jo balstās Justa Terteļa tekstā, bet ar pretenziju uz autobiogrāfiskumu, attiecīgi papildinot pamata materiālu. Vienlaikus izrāde tomēr nenonāk pilnīgā autentiskuma zonā kā Ievas Puķes autordarbs “Vai tu atceries, kā piedzima tava vecmāmiņa?”, kas arī ir Valmieras teātra šīs sezonas jauniestudējums.
Kas tas ir – teātris
Justa Terteļa mājaslapā katrai viņa nodarbei veltīta sadaļa – viņš ir gan dziesmu autors, gan aktieris, režisors, dramaturgs, pedagogs un raidieraksta “Ar savu galvu” (Savo galva) vadītājs. Luga “PRA...”, kas tagad mums pieejama ar nosaukumu “Sākums”, šai mājaslapā lasāma trīs valodās. 2024. gadā Tertelis Dailes teātrī iestudēja izrādi “Zilā lapsa”, kas bija mēģinājums anime estētikā. Žurnālā Kroders.lv joprojām angļu valodā lasāma viņa luga “Tikai pieaugušie (Bērnišķīgas drāmas)” [1], tāpat Samuels Ozoliņš, rakstīdams par Lietuvas teātra festivālu “Sirenos 2024” [2], vienā rindkopā piemin Terteļa monoizrādi “PRAeis”, kas, cik noprotams, ir Valmierā iestudētās lugas turpinājums, tāds kā aktiera pašrefleksijas “pusmūža” variants, un šo izrādi paša autora sniegumā ar latvisko nosaukumu “Tas pāries” pērn rādīja Liepājas teātra festivālā “Teātris tuvplānā”.
Piedodiet, Kristap Krister, esmu uzrakstījis milzum daudz teksta, un par Jums joprojām nekā. Mēģināšu beidzot laboties.
Izrādes “Sākums” režisors Elmārs Seņkovs un režisora asistents Aksels Aizkalns attiecīgi ir Kristapa Kristera Ozola kursa vadītājs un viņa teātra krusttēvs. Izrādes lakoniskajā noformējumā ir respektēts dramaturga uzstādījums par tukšo skatuvi un to, ka aktieris publikas ierašanās brīdī jau ir uz tās. No trim aktieriem, kurus Valmieras teātris šajā sezonā uzaicināja štatā, pieteikums ar veselu monoizrādi ir tikai Ozolam, kas parāda gan aktiera ambīcijas, gan gatavību riskēt. “Izrāde “Sākums” ir gan smieklīgs, gan skaudrs personisks stāsts par jauna cilvēka vēlmi sasniegt teātra virsotnes un vienlaikus saprast, kas ir viņš pats,” teikts anotācijā. Bet šķiet, ka iestudējuma galvenā problēma ir tieši tā, ka tas nav “skaudrs personisks stāsts”. Tas ir adaptēts jau gatavs cita autora stāsts, kas kādā brīdī draud pārvērsties par tādu kā lekciju, kas ir teātris un ko tajā dara ne tikai aktieris, bet arī, piemēram, gaismotājs un skaņu operators (nevar noliegt, ka saspēle ar šo profesiju pārstāvjiem izrādē ir asprātīga). Ir pāris replikas, kas liecina par nākamā aktiera konfliktsituāciju ar Kandavas vidusskolas vadību, ir Valmieras teātra situācijai pieskaņotas epizodes, piemēram, veiksmīgi atdarinot pieredzējušā kolēģa Janusa Johansona runasveidu. Taču kopumā izrādē ir maz personiskuma, respektīvi, aktieris runā savā vārdā, bet sev klāt nepielaiž, kas, no vienas puses, ir saprotams, no otras – par ko tad ir izrāde? Par jebkuru jaunu aktieri, kā to piedāvā Terteļa luga, vai tomēr konkrētu aktieri Ozolu? Kad es dzirdu Riharda Rudāka atmiņas, kā viņš, ierodoties Valmierā, ieraudzīja tā brīža necilo zaļo koka namiņu, kurā bija teātris, sajūtu spilgtums un nepastarpinātība šo ainu uzreiz iegravē atmiņā. Vai nupat Kroders.lv izlasu Ričarda Murāna [3] “odiseju”, vairākkārt stājoties Kultūras akadēmijā, un šādu ainu uzreiz esmu gatavs redzēt izrādē. “Sākums” šajā ziņā ir mulsinoši vispārīgs un kaut ko jaunu savā vēstījumā var sniegt tikai pavisam jauniem cilvēkiem, kam nav precīza priekšstata par aktiera darbu teātrī, respektīvi, luga konkrētajai situācijai ir pielāgota kosmētiski, bet saglabājot lielāko daļu Terteļa teksta un darba struktūras. Otrā virzienā, mēģinot atklāt teātri no groteskās puses, varētu iet, ja izmantotu Karela Čapeka darbu “Kā top izrāde”, bet tam būtu vēl mazāk saskares punktu ar aktieri pašu.
Lai cik godprātīgi savu skatuves laiku aizpildīti jaunais aktieris (un te viņam neko nevar pārmest), tas ir “pareizs” stāsts, kas atbilst stereotipiem, kā jūtas jauns aktieris teātrī, kas ir pārāk maz apaudzēts ar konkrētas personības emocijām. Viņa līdzšinējā biogrāfijā arī nav pārmērīgi daudz lomu, bet Trepļevs jau tomēr ir spēlēts, ir izmēģināta delartiskā komēdija, un svētdien, kad mēs skatāmies “Sākumu”, pa dienu jau nospēlēti asprātīgi tipāži “Mazajā cilvēkā”. Liela daļa izrādes tiek spēlēta, kad zālē ir gana daudz gaismas, lai varētu redzēt skatītāju sejas, un es pieļauju, ka otrā un trešā rinda ar izrādē pieminētā kritiķu busiņa pasažieriem jauna aktiera labbūtību izrādes laikā neuzlabo.
Tas, kas ir simpātiski – ka vēlme dalīties pārdomās par teātra sūtību un būtību aktierim ir, tāpat kā interese nodibināt kontaktu ar auditoriju pilsētā, kas īsti vēl nav viņējā, bet var par tādu kļūt. Respektējot dramaturģisko materiālu, Elmārs Seņkovs nedod aktierim praktiski nekādus palīglīdzekļus, ar kuriem “aizmālēt” acis. Jau pieminētā saspēle ar skaņu operatoru un gaismotāju parāda, ka šādi līdzekļi ir iespējami. Vienlaikus izrāde neiet aktiera profesijās niansēs pārāk dziļi, katrā ziņā Pētera Krilova un Kaspara Zvīguļa kopdarbs Nacionālajā teātrī “Melot (?)!” (2017) pretendēja uz detalizētāku aktierspēles mehānismu analīzi (bet saņēma manas kolēģes Henrietas Verhoustinskas aizrādījumu, ka izrāde ir pārāk “izskaitļota” [4]). Izrāde ”Sākums” ir tas gadījums, kad aktieris, kuram pagaidām vēl nepiemīt organiskas spējas būt interesantam arī tad, kad viņš neko nedara uz skatuves, ir pagrūti skatītāju pārliecināt, ka viss, ko viņš runā, patiešām nāk no viņa paša (un tā jau tas arī nav). Respektīvi, izmantojot alūziju no pārveidotā Čehova Seņkova izrādē “Joprojām nezināmā Marija”, raksta viņš labi, tomēr Murakami raksta labāk. Taču tas, bez šaubām, var mainīties, ja teātris Kristeram Kristapam Ozolam dos šādu iespēju un aktieris pats to izmantos. Šajā ziņā nosaukums “Sākums” ir gan fakta konstatācija, gan iemesls cerībai uz nākotni. Izrādē, kuru skatījos es, biļetes bija pārdotas.
Rakstīt atsauksmi