Lauma Mellēna-Bartkeviča

Teātra un mūzikas kritiķe un zinātniece

Rajončika diskrētais šarms

Recenzija par Čehova teātra izrādi “Bolderāja” Elmāra Seņkova režijā

Par izrādi “Bolderāja” Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī jau pāris dienu laikā pēc pirmizrādes nācies dzirdēt diametrāli pretējus viedokļus dažādās gradācijās – no sajūsmas līdz sašutumam, kas patiesībā nozīmē tikai to, ka radošā komanda ir trāpījusi jutīgā vietā. Lai arī dramaturģes Justīnes Kļavas veidotajā un Elmāra Seņkova iestudētajā materiālā jaušama zināma dokumentalitāte, “Bolderāja” nav tik daudz par konkrēto “rajonu” topos jeb konkrētas vietas izpratnē, bet drīzāk par sajūtām, kādas izraisa šī, kā autori to nodēvējuši, komiskā apkaimes melodrāma un tajā iesaistītie tipāži, kuri nav literāri pieķemmēti un izkāpuši no rūpīgi rediģēta lugu krājuma lappusēm, bet ir atpazīstami līdzpilsoņos neatkarīgi no mūsu vēlmes vai nevēlēšanās tos redzēt. Protams, pastāv iespēja, ka kādā īpašā sociālajā vidē vai “burbulī” vispār nav saskarsmes ar Latvijas postpadomju sabiedrības komplicēto realitāti paaudžu, nacionālo un sociālekonomisko īpatnību kontekstā, un tādā gadījumā var saprast īgnumu par šādu šķietami plakanu konkrētas sociālās kohortas kariķējumu izrādē. Arī fakts, ka izrādi krievu teātrī veido latviešu komanda, varētu eskalēt tēmu par nacionālo stereotipu un aizspriedumu uztiepšanu vai nepamatotiem vispārinājumiem, taču skaidrs, ka īsti jau nav runa arī par dūmiem bez uguns. Aiz sadzīves prozas piesātinātām iestudētām un improvizētām ainiņām un kāzu galda aizslēpušās pagātnes atmiņas, piederības meklējumi, aizspriedumi, neatbildētas jūtas, ambīcijas, sirdsapziņa un cerības. Kāzas mikrorajonā ir tikai forma, bet saturu katrs skatītājs uztvers atkarībā no savas pieredzes, pārliecības, dvēseles stāvokļa un galu galā arī izvēles. Kāds atpazīs un pasmaidīs, kāds sadusmosies, jo ne jau pēc kāpņutelpas ikdienas uz teātri atnācis, kāds brīnīsies, kāds nosodīs, vēl kāds teiks – nu, un? – vai aizies, nesagaidījis sirreālo polārlāča deju izrādes izskaņā.

Atveroties priekškaram, publikai atklājas baltas, ar spuldzītēm un rozā kreppapīra lukturiem izdekorētas plastikāta telts šķērsgriezums – tiek kārtota “Bolderājas” svinību vieta, ko veidojis scenogrāfs Adriāns Toms Kulpe. Šī telts faktiski visu izrādi ir tāds lakonisks mikrokosms, kurā laiku pa laikam “trūkst gaisa” tiešā un pārnestā nozīmē par spīti Edgara Mākena apcerīgajām melodijām, kas koķetē ar pazīstamu krievu rokgrupu stilistiku, jo Mākens ir ļoti meistarīgs komponists-emulators. Izrādes sākumā Jekaterinas Frolovas atveidotā pasākumu rīkotāja Oļa izbiedēti veras zālē un vaicā, cik īsti ir pulkstenis, jo nav vēl paspēts ne galdu saklāt, ne kurpes uzvilkt, bet kāzinieki jau teju būs klāt. Stīvēdama drapētu rozā galdautu uz apaļā galda un izkārtodama dzērienu pudeles, “gandrīz Monika Beluči” sarunājas ar nule ieradušos dēlu – Kultūras akadēmijas studentu, kuru spēlē tiešām Kultūras akadēmijas, tikai nu jau režijas, ne vairs aktiermākslas programmas, students Sergejs Smikovs, kurš savukārt ieradies uz haltūru kā mūziķis kopā ar tēvu-alkoholiķi, komponistu un mākslinieku Šamila Hamatova iemiesojumā. Jūtat, kā šis vienas ģimenes portrets jau apaudzis ar stereotipu garoziņu? Tas notiek ar pilnīgi visiem izrādes varoņiem – jau ar ierašanos kāzu teltī katrs kļūst par stereotipu, pat dažbrīd klišeju, koncentrētu reprezentāciju, kas agrāk vai vēlāk sāks vilkt uz kašķi skatītāju, kurš sāks apstiprināt vai noliegt tipāža atbilstību saviem individuālajiem priekšstatiem.

Mihaila Čehova teātra aktieru atveidotie personāži ir kolorīti – savulaik no Gomeļas uz Rīgu atbraukusī visu vislabāk zinošā līgavas vecmāmiņa ar uzkasītiem matiem un kooperatīva dāču Tatjanas Lukašenkovas nepārspējamā raksturlomā, līgavas tēvs – padzīvojis uzņēmējs ar “Majot” (tā Anatolija Fečina Andrejs izrunā šampanieša Moët & Chandon nosaukumu) pudeli un pārdesmit gadus jaunāku latviešu (!) draudzeni no Dzērbenes, kuras lomā iejūtas pieaicinātā aktrise Dārta Cīrule, dažādi rajona koriši – Aleksandrs Maļikovs kā uz Rīgas Domi stūrējošais partijas “Bolderājas rīts” līderis vizuļojošā aveņkrāsas žaketē (Felicitas Gāgas un Alisas Ontensones kostīmi paši par sevi varētu būt tipāži), Jevgeņijs Čerkess kā līgavaiņa tēvs – bijušais policijas priekšnieks (īpaši atzīmējot, ka jau vairākus gadus atturībnieks), vēl divi viņa dēli – robusts milzenis uzvalkā, kas pāris izmērus par lielu, Dmitrija Jegorova atveidojumā, un smalks Anglijā antropoloģiju studējis gejs, kas bezcerīgi mēģina stāstīt par baltvīnu un sieru ar vīģu džemu kā sabiedrības civilizācijas pazīmi Maksima Busela jaudīgā interpretācijā. Vēl ir Veronika Plotņikova kā klimaksa, kompleksu un mammas mobinga nomocīta līgavas māte, Elīnas Bartkevičas izstrādātā manierīgā līgava Nastja ar bakalaura grādu psiholoģijā baltā princeškleitā ar LED diodēm, Ivana Streļcova atveidotais līgavainis – atlētisks peldēšanas treneris ar skeletu skapī, azartiski ap mikrofona statīvu dejojoša viešņa pieguļošā leoparda raksta kostīmā Natālijas Živecas tēlojumā un Tatjanas Gurēvičas kolorītā līgavas draudzene, kura apsveikuma runā apskaužamā atklātībā klāsta, ka skolas laikā bijusi iemīlējusies līgavainī.

Ne saukts, ne aicināts ierodas arī līgavaiņa čoms baltā “Adidas” treniņtērpā – Volodimirs Gorislavecs, uzdāvina jaunlaulātajiem savas mašīnas atslēgas un, sirdsapziņas  un suicidālu domu mocīts, ballītes vidū aicina izmest loku līdz kapiem, kur atdusas pirms pāris gadiem pēc kopīgas amfetamīna šņaukšanas nelaimīgi bojā gājušais un tikai sarunās figurējošais Ediks, kura nāvi nekriminalizēt palīdzējis līgavaiņa tēvs, lietas materiālos kā nāves cēloni ierakstot izgudrotu “asfalta slimību”. Gorislavecs gan vēl mazliet taustās pēc Dimas Presņakova īstā rakstura, to veidojot brīžiem piesardzīgi, bet, tā kā tēlam paredzēts būt diezgan labilam, ārā no kopainas viņš nekrīt.

Visa šī raibā kompānija, kas dzer, dejo, strīdas, iet pirtī un piedalās Oļas daudzajos konkursos, protams, nesarunājas izmeklētā literārā krievu valodā, bet izspēlē dažādus samērā ikdienišķus skečus, kombinējot krievu valodu ar latviešu, kas krievu teātra aktieru izpildījumā iestudējumam piešķir pat zināmu pašironijas devu. Tādu “īstu” mikrorajona suržiku, papildinātu ar kādu “mātes vārdu” Justīnes Kļavas teksti nepiedāvā, taču atsevišķi atmiņā paliekoši spilgti triepieni, piemēram, komplimentējošais “tupeles – ieskaitīts!” (gan par Presņakova izejamajiem apaviem pie treniņtērpa, gan Oļas sarkanajām augstpapēdenēm) vai nievājošais “Madara-šmadara”, kā arī Maksima Busela attēlotā varoņa paradoksālais izteikums “man nav nekādu pašidentifikācijas problēmu – es esmu krievvalodīgais latvietis” ieskicē valodtelpu un problemātiku, kas patiesībā līdz šim uz teātru skatuvēm skarta fragmentāri un nepietiekami. Kā teica viens mans paziņa sociologs – patieso Latvijas seju var ieraudzīt sabiedriskajā transportā un valsts medicīnas iestādēs. Cita lieta, ka, uzlikta uz skatuves, šāda “seja” dažiem var likties neērta.

Tehniski interesanti, bet  pirmizrādē vēl ne līdz galam grodi ir improvizētie dialogi, kad aktieriem nav jārunā precīzs teksts, bet improvizējot jāattīsta tēma, veidojot sarunu starp atveidotajiem personāžiem. Pēdējā laikā etīdes kļuvušas par tādu kā Elmāra Seņkova režijas rokraksta iezīmi, un tas ir koks ar diviem galiem – izcilas aktierspēles gadījumā tas var būt veiksmes stāsts, bet nenobriedušas – tieši pretēji. “Bolderājā” aizkustinoši smieklīga un reizē skumja ir bijušo lauleņu – Anatolija Fečina Andreja un Veronikas Plotņikovas Ļenas etīde par vecuma kaitēm, kas noslēdzas ar kaislīgu “Carpe diem!” skūpstu. Niansēta ir arī Jekaterinas Frolovas pakāpeniski dziļumā ejošā spēle partnerībā ar Šamilu Hamatovu, kuram tēla dēļ gan nianšu iespēju ir stipri mazāk. Hamatovs un Busels meistarīgi izspēlē universālu paaudžu un laikmetu nesaprašanos, kas saliedē publiku ārpus nacionālajiem pretnostatījumiem. Tomēr nevar teikt, ka izrādes temporitms  nebuksētu. Sevišķi otrajā cēlienā, kad vairākas līnijas sirgst ar idejisku atkārtošanos un reibuma grotesku, ko pavada kliegšana, gārgšana un gorīšanās, kas paspēj apnikt, un Gorislaveca Presņakova pāriešana pie dramatiskā pavērsiena grožiem, simboliski kļūstot par kāzu tortes dalītāju, nespēj to atsvērt, jo arī līgavas, līgavaiņa un Dimas līnija ir notikumu attīstībā viegli prognozējama, tāpēc šķiet pārāk izstiepta. Lai arī vairākkārt pieminētā pistole no uzdāvinātās automašīnas bardačoka (pardon, cimdu nodalījuma) naturālisma labākajās tradīcijās beigās izšauj, pēc šī brīža jau nākas ilgoties, laiku pa laikam veroties pulkstenī. Tomēr kopumā dramaturģiskā kompozīcija ir pabeigts veselums, un prieks, ka šis ir Justīnes Kļavas jaundarbs, nevis kārtējā adaptācija vai lokalizācija. Zināmas tematiskas un  strukturālas līdzības ar savulaik Daugavpilī tapušo Vinterberga “Svinību” lokalizāciju (izrāde “Jubileja ‘98”, 2017 – red.) var saskatīt, tomēr vienlaikus redzama arī nepārprotama attīstība dramaturģes rokrakstā, joprojām izrādot interesi par dzīviem cilvēkiem, ne tik daudz literāriem varoņiem kā tēlu prototipiem.

Šosezon patīkami vērot, kā uz dažādu teātru skatuvēm pamazām iedzīvojas jaunākā aktieru paaudze. Tikko bija iespēja novērtēt arī Polinu Čerņenoku “Freimaņa” pirmizrādē Liepājā, bet “Bolderājā” īpaši spilgts ir Sergejs Smikovs, kura tēlā droši vien ir arī kāda kripatiņa paštēla, tādēļ pusaudziski spurainais jaunietis ar ģitāru, zaļiem matiem un stāstiem par “dārgumu” aprakšanu Bolderājas pludmalē šķiet īstāks par īstu ar visu nepārtraukto balansēšanu starp ļoti atšķirīgām kultūrvidēm un cenšanos atrast savu optimālo izdzīvošanas stratēģiju nepārtraukti mainīgos apstākļos.

Laikam piederēšu pie tiem skatītājiem, kuri “Bolderāju” ies skatīties atkārtoti – kaut vai tādēļ, lai atrastos vienā zālē nevis ar pirmizrādes publiku, bet vairāk vai mazāk ierasto Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra auditoriju (to, kura atnāks uz izrādi, pirms izteikt viedokli), jo tas varētu virzīt uz daļēju ietverto novērojumu, kuru kā socioloģijas metodi šajā izrādē iespējams īstenot dabā, ne ar ko neriskējot. Par šo izrādi būtu vērts veikt skatītāju aptauju, jo, iespējams, tā piedāvātu tādu sabiedrības spoguļattēlu, kādu vēl līdz šim neesam tuvplānā skatījuši. Darbs ar kopienām šobrīd ir ne tikai visādu projektu obligāts nosacījums, bet arī ļoti noderīga sociāla prakse, lai iepazītu dažādus “burbuļus”, kopību funkcionēšanas modeļus un nosacījumus, uzvedības, rīcības motivācijas un galu galā domāšanas matricas, ar kurām varam saskarties komunikācijā ar citiem cilvēkiem, kuri dažādu apstākļu dēļ nonāk mūsu sociumā. Skatoties uz dinamiskajām norisēm pasaulē un apzinoties vēlēšanu gada specifiku, šogad šādi treniņi ir īpaši veselīgi.