Kam pieder šī dienasgrāmata?
Piezīmes par teātra trupas KVADRIFRONS izrādi “Es esmu tas, kas paliek pāri”
[anniņa vanniņā]:
2026. gada 5. maijs
18:05
Sēžu uz soliņa Rīgas cirka iekšpagalmā, lai vēl nebūtu jāiet Zirgu stallī. Ja nu šoreiz uzreiz nelaiž zālē un būs jādrūzmējas ar pārējiem, neveikli spaidot telefonu? Labāk neveikli spaidīt telefonu uz soliņa.
18:20
Starp segvārdu uzlīmēm, kā XXXX, riga 404, urbanfox u.c., ko dala pie ieejas, nolemju, ka šovakar būšu anniņa vanniņā.
18:55
Sirds sāk sisties tā, it kā pamatskolā skolotāja tūlīt izsauks tieši manu vārdu un liks iet pie tāfeles, lai gan nezinu atbildi. Ak, skatītāj, kas šovakar izvēlējās būt mazā16, kādēļ Tu klusē, kad Ance Strazda Andras Neiburgas ampluā tevi uzrunā otrpus ekrānam, smēķējot cigareti? Tas ir kā gaidīt, vai cilvēks apstiprinās draudzības uzaicinājumu. Vai kā redzēt, ka sarakstes biedrs ilgi drukā atbildi, bet neko nenosūta.
19:42
Izeju no Cirka teritorijas.
19:50
Pabeidzu lasīt Agneses Irbes rakstīto Andras Neiburgas nekrologu, kas publicēts “Satori”.
19:56
Izkāpu no autobusa. Domāju par to, kādu ziņu rakstīšu redaktorei, kad skaidrošu, ka mana recenzija par izrādi būs nedaudz neierastā formā. Ka vajadzības gadījumā varēšu to pārrakstīt, bet nē, tā labāk nerakstīt. Negribu iepriekš atvainoties par tekstu, kuru vēl neesmu uzrakstījusi.
Labai mākslai taču vajadzētu iedvesmot, un, ja Andra Neiburga iedvesmoja Ilmāru Šlāpinu izveidot grāmatu, kas apkopo viņas digitālos ierakstus, un šī grāmata iedvesmoja KVADRIFRONU radīt izrādi, bet izrāde iedvesmoja mani uzrakstīt šādu recenziju, tad tas, manuprāt, ir gana labs iemesls rakstīt tieši šādi.
21:43
Pierakstīju visu, kas netika pierakstīts reāllaikā jeb sākot no 19:50
21:45
2026. gada 6. maijs
17:30
Īstenībā pierakstīju visu, kas netika pierakstīts reāllaikā jeb sākot no 2026. gada 5. maija plkst. 19:50.
18:15
Vēlreiz atveru pierakstus no izrādes, it kā tur būtu kaut kas, ko nebūtu sapratusi, bet tur ir tikai tas, ko es redzēju, nevis tas, ko domāju. Vai ar jebkuru no šiem pietiek, lai uzrakstītu recenziju?
Varbūt problēma nav parūkā, bet tajā, ka es gribu, lai kāds pareizi attēlo cilvēku, kuru es pati nepazinu. Un kas tad būtu tas “pareizi”?
18:26
Man šķiet, ka kaut kas šajā izrādē mani nevis aizkustina, bet iedarbina. Aizkustinājums ir īslaicīgs. Bet iedarbināšanas moments turpinās, kad pēc izrādes nodziest gaismas, kad esi izkāpis no autobusa, kad esi pusdienu pārtraukumā, kad raksti bakalaura darbu, kad nevari aizmigt, kad ej pa ielu, nu, jūs sapratāt.
Ja šī ir par Andru Neiburgu, tad kāpēc es lielāko daļu no tās pavadīju, domājot par sevi?
Varbūt tā ir godīgākā recenzija, ko varu dot. Nevis vērtējums vai zvaigznītes, bet fakts, ka izrāde manā galvā turpina notikt.
22:00
Un skaidrs, ka tās sakritības nav nejaušība. Ne jau viņi meloja par dienām vai to, kas bija rakstīts. Viņi izvēlējās izrādes dienas pēc konkrēto tekstu noskaņām. Vismaz es tā darītu.
[semioticus]:
varbut autore varetu nosaukt ari radoso komandu? citadi sanak, ka vienigais pilnvertgi analizetais tels texta ir pati autore :P
[kritikite2003]:
2026. gada 8.maijs
21:37
Izrādes “Es esmu tas, kas paliek pāri” idejas un inscenējuma autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis konstruē stāstu, kurā skatītājs kļūst aktīvs. Laikam speciāli nesaku “iesaista auditoriju” vai “liek līdzdarboties”, jo tas izklausītos pēc kaut kā uzbāzīga, bet te tas darbojas citādi. Līdzīgi kā izrādē “Viss bumbās”, arī šeit skatītājs tiek aicināts notikumā organiski. Lai gan pirmajam otrpus ekrānam uzrunātajam varētu rasties sajūta, ka viņš tiek izrauts priekšā ar prožektoru sejā, sajūta, ka skatītāja klātbūtne telpā kaut ko maina, ir ļoti saistoša, pat tad, ja realitātē izvēļu robežas, kurās mijiedarbojas sanākušie, ir iepriekš noteiktas.
Katru reizi izrāde būs cita. Ne tikai tādēļ, ka lasītais teksts mainās atkarībā no izrādes datuma vai situācijas pilsētvidē, kurā ceļo aktrises, bet arī tādēļ, ka mainās cilvēki telpā. Mainās tas, cik ātri un kā tie izvēlas iesaistīties.
Manā vakarā tekstus, kas Neiburgas dienasgrāmatās tapuši izrādes datumā – 5. maijā – vai kādā no blakus esošajām dienām, klātienē lasa Santa Didžus. Intonācijā pārsvarā manāms atsvešinājums, ko pārtrauc atsevišķi tuvuma momenti. Rodas sajūta, ka varu pati aizpildīt tukšumus, dodot iespēju tekstam darboties vairāk galvā nekā telpā.
Valtera Karlsona gaismas lielākoties necenšas dominēt pār notiekošo, tomēr tieši gaismu pazušana izrādes beigās kļūst par vienu no spilgtākajiem mirkļiem. Mēs kā izrādes dalībnieki pamājam vai nepamājam pretī tikko telpā ienākušajām aktrisēm. Mūzika beidzas. Gaisma izdziest. Tas bija “čau” vai “atā”? Ja tas vispār bija.
Audiovizuālie risinājumi un skaņas režija, ko nodrošinājis Aleksandrs Lisovs, šķiet vienkārša, bet acīmredzami tāda nav. Divi ekrāni, kuros redzam aktrises, nekad pilnībā nesakrīt. Darbības, ko redzam, mēdz būt līdzīgas vai spoguļoties, bet bilde nekļūst par vienu. Tāpat kā nekad pilnībā nesakrīt cilvēks un atmiņa par cilvēku. Rodas asociācijas ar “Gob Squad” pilsētvides izrādi “Super Night Shot”, kur mākslinieki vienlaikus dokumentē pilsētu, paši sevi, kā arī skatītāju skatīšanās procesu. KVADRIFRONA gadījumā aktrises pilsētvidē apmeklē vietas, kas sasaucas ar lasītajiem ierakstiem, tādējādi fiksējot kā digitālo, tā arī pilsētas nospiedumu kā daļu no laikmeta arhīva. Kārlis Tone radījis mūziku, kurā dominē pulsējoši elektroniski motīvi, kas harmoniski sasaucas ar Rīgas urbānajiem kadriem. Atkārtotais motīvs, kas caurvij vairākas epizodes, rada asociāciju ar organisma asinsriti, tikai asinsvadu vietā šoreiz elektrības vadi.
Ance Strazda un Anta Aizupe eksistē starp dokumentalitāti un projekciju, ko pastiprina Ilonas Zariņas grims un tērpu mākslinieces Elīnas Pērkones radītais tēls. Tas it kā ir konkrēts cilvēks, bet arī priekšstati par viņu. Brīži, kuros tēlojumā parādās attieksme vai ironiska distance, līdz galam neļauj empatizēt, bet varbūt tas ir nepieciešams, lai izrāde nekļūtu par piemiņas pasākumu un ļautu koncentrēties uz sevi, laiku, kurā dzīvojam, un to, kas aktivizējas katrā skatītājā individuāli. Šķiet, ka viņas nevis spēlē divas atšķirīgas Andras, bet eksistē kā viena cilvēka paralēlas klātbūtnes. Šāds dubultojums šķiet loģisks arī pašas Neiburgas digitālās identitātes kontekstā – blogošanas vietnē “Ciba” viņa rakstīja no diviem profiliem, un iestudējums šo sadrumstalotās pašprezentācijas principu pārceļ telpā. Dzīve digitālā laikmetā tomēr paģēr, ka nepārtraukti saskaramies arī ar līdzcilvēku digitālajiem nospiedumiem, bet tas nenozīmē, ka viņus kļūst vieglāk saprast. Varbūt tieši tādēļ mani vairs īpaši neinteresē jautājums, vai izrādē attēlotā Andra Neiburga ir “pareiza”. Daudz interesantāk šķiet tas, ka tā mudina domāt par mūsu pašu vēlmi konstruēt citus un par neizbēgamo neveiksmi, kas šajā mēģinājumā ielikta.
Rakstīt atsauksmi