Pirmdienas anatomija
Recenzija par Liepājas teātra izrādi “Parasta pirmdiena” Valtera Sīļa režijā
Bērnībā šīs profesijas šķiet kā nebeidzams piedzīvojums, kurā var traukties ar ātrām mašīnām un gaudojošām sirēnām, nēsāt formas, ārstēt un mīļot dzīvniekus, jo pašiem vēl nav ne sava sunīša, ne kaķīša. Tās ir varoņu dzīves, kurās risks tiek romantizēts. Arī aktiera profesija bērnu, biežāk meiteņu, iztēlē ir spožs tēls: skaisti tērpi, frizūras, skatītāju ziedi un foto uz žurnālu vākiem. Taču pieaugot kļūst skaidrs – ikdiena, nevis varonība, ir darba patiesā substance. Tieši tajā iedziļinās režisors Valters Sīlis izrādē “Parasta pirmdiena”, kas skatāma Liepājas teātrī, Lielā Dzintara eksperimentālajā zālē.
Pirmdienas ir aktieru brīvdienas. Glābējiem, mediķiem, policistiem, aprūpētājiem – tās ir darba dienas, kuru saturs lielākajai sabiedrības daļai kļūst redzams tikai krīzes brīžos. “Parasta pirmdiena” skatītāju ieved profesiju neredzamajā laukā, tikai no otras – no iekšpuses.
Izrāde pieskaitāma dokumentālā teātra žanram, kur režisors aktieriem deleģē būtisku daļu dramaturģiskā darba. Strādājot ar reāliem cilvēkiem un viņu stāstiem, aktieri uzņemas līdzautoru lomu, vienlaikus nesot atbildību par to, kā dokumentālais materiāls tiek pārveidots mākslinieciskā struktūrā. Anete Rimkus, Karīna Tatarinova, Laura Jeruma, Edgars Ozoliņš, Sandis Pēcis, Kārlis Ērglis – kuri pētījuši, ēnojuši un intervējuši konkrētu profesiju pārstāvjus. “Parasta pirmdiena” ir koncentrēts divu stundu viencēliens, kurā reāli notikumi virknējas kolāžās, vienā stāstījumā, savstarpēji pārklājoties caur cilvēku rīcību, nolaidību un izvēļu sekām, radot dramaturģisku spriedzi. Skatītājs apzinās, ka viņa priekšā nav “tipi”, bet dzīves, kuras nevar reducēt līdz ilustrācijai. Stāsti seko cits citam, tādējādi veidojot lineāru struktūru, un paredzamība kļūst par vājo vietu. Tomēr linearitāti kompensē aktieru ātrās ķermeniskās transformācijas – spēja pārvērsties no cilvēka emocijām un rīcības uz dzīvnieku uzvedības formām, no profesionāla rāmja uz instinktīvu kustību, un tas atjauno pārsteiguma efektu.
Edgara Ozoliņa ugunsdzēsēja tēlu veido balss kontrole un profesionāli strukturēta kustība: straujš temps, precīzi žesti, ķermenis kā reaģēšanai trenēts instruments. Ainās ar šo varoni nav lieku emociju, tajās ir spriedze, kas uzkrājas un kulminē finālā.
Kārlis Ērglis mediķa lomā iemieso profesionālu koncentrēšanos, kurā līdzās dzīvības glābšanai pastāv nogurums un sabiedrības neparedzamība, cilvēku ikdienišķa nezināšana un nevērība gan pret sevi, gan citiem, kā arī vientulības radīta ilgošanās pēc saskarsmes un piederības.
Anete Rimkus izgaismo policistu profesijas psiholoģisko pusi – melnais humors kā izdzīvošanas mehānisms. Policijas ikdiena izrādē kļūst par sabiedrības spoguli: alkoholisms, vardarbība, vienaldzība atkārtojas tik bieži, ka kļūst par sistēmu, nevis atsevišķiem gadījumiem.
Īpaši trausla un vienlaikus nesatricināma ir Lauras Jerumas aprūpes darbiniece. Viņas tēls ir mierīgs, skaidrojošs, gandrīz bez emocionāliem lēcieniem. Monotonija šeit kļūst par patiesības formu – aprūpe nav par izglābšanu, bet par palikšanu. Par spēju būt blakus arī tad, kad nekas vairs nemainās. Tā ir profesija, kurā vienaldzība nav iespējama, jo klātbūtne pati par sevi ir rīcība.
Sanda Pēča atainotais dziednieks – tēls, kas maina izrādes enerģētisko ritmu, – balansē starp ticību un ironiju, ienesot stāstā cerības un komiskuma noti, vienlaikus atklājot sabiedrības daudzveidību. Dziednieks nav patiesības apliecinājums, bet nepieciešamais kontrapunkts, kas izgaismo cilvēku vēlmi ticēt un iespēju palīdzēt ārpus racionāli kontrolējamā lauka.
Savukārt Karīnas Tatarinovas stāsts par dzīvnieku patversmi atgādina, ka aiz katra dzīvnieka ir cilvēks. Suņi un kaķi nav metaforas – tie ir savienojošais dramaturģiskais pavediens. Profesija ar kodu 5164 – darbs ar mājdzīvniekiem – atklāj sabiedrības attieksmi pret atbildību, mīlestību un nodevību. Apbrīnojama ir Tatarinovas mīmikas transformāciju amplitūda – viņa pārliecina bez vārdiem, strādājot ar sejas muskulatūru kā ar precīzu instrumentu. Žesti, elpas un vaibstu maiņas veido pilnvērtīgu dramaturģisku valodu, kurā katra nianse ir jēgpilna.
Iestudējuma scenogrāfija ir minimāla: instrumentu kastes, šaura spēles strēle, melni stendi, kas slēpj skatuves dziļumu un beigu ainās atklāj profesijas cilvēcīgo pusi. Tie kļūst par durvīm uz neredzamo spēles laukumu – ugunsgrēku, slimnīcu, dzīvokli, patversmi.
Gaismu partitūra Viestura Andersona risinājumā ir kopdarba asinsrite – dinamiska, bet nepieciešamajos brīžos arī bremzējoša. Mirgojošās zilās ugunis, biežās fokusa maiņas un tumsa kā spriedzes telpa nepārtraukti virza skatītāja uzmanību. Mūzika šajā iestudējumā ir sekundāra, taču precīza – tā iekrāso, nevis komentē notiekošo. Niansēto skaņas klātbūtni pārliecinoši veidojis Gatis Krievāns.
Uzveduma mugurkauls ir aktieru ķermeniskā saspēle. Dialogu maz, bet kustības runā nepārtraukti – monologi tiek balstīti un papildināti ar partneru reakcijām. Šo kopdarbu balsta savstarpēja uzticēšanās. Stāsti ir patiesi, improvizācijai te nav daudz vietas – katra kustība ir atbildība.
Pēc izrādes paliek neatbildēti jautājumi: vai šī pasaule nav idealizēta līdz bērnības skaidrajām morālajām shēmām, kur labais ir viegli atpazīstams un pareizā rīcība nepārprotama? Vai operatīvo dienestu darbinieki, aprūpētāji un dziednieki patiešām ir tik skaidri savās izvēlēs? Visticamāk – nē. Varbūt vēstījums nav par to, kā ir, bet par to, kā vajadzētu būt. Par profesionālu ētiku kā ideālu, nevis statistiku.
“Parasta pirmdiena” runā par cenu, ko maksājam par sabiedrības funkcionēšanu. Par to, ka neparasto nerada notikumi, bet cilvēku rīcība – harmoniska, bet bieži destruktīva. Šis iestudējums nav par pasaules glābšanu. Tas paveic ko grūtāku – aicina uz notikumiem paskatīties bez varoņu maskām.
Rakstīt atsauksmi