Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Par mums, cilvēkiem

Piezīmes no Liepājas teātra festivāla “Teātris tuvplānā”

Iedibinot festivāla tradīciju Liepājā, tā veidotāji ir iezīmējuši diezgan skaidru nākotnes ceļu – gan reģionāli, fokusējoties uz valstīm ap Baltijas jūru, gan saturiski, ko varēja skaidri sajust, trīs dienās noskatoties piecas izrādes (20. augustā rādīto Klaipēdas Drāmas teātra izrādi “Atgriešanās” savos plānos nevarēju iekļaut).

Lai arī visai atšķirīgā formā, saturiski festivālā iekļauto izrāžu centrā bija cilvēks – nebūt ne perfekts, bet tieši tāpēc uzmanības vērts. Savukārt tā programmas sadaļa, kas izrādes papildināja, pildīja dažādas funkcijas. Tikšanās ar izrāžu veidotājiem palīdzēja precizēt un nostiprināt sajūtas un pārdomas, ko iestudējumi bija radījuši skatītājos, sarunas ar Liepājas teātra aktieriem un teātra valdes locekli mākslinieciskajos jautājumos Valteru Sīli iezīmēja mikroklimatu un nākotnes perspektīvu teātrī. Repa cīņa “Betona bīti” paplašināja festivāla auditoriju, bet režijas skiču un dramaturģijas lasījumu pēcpusdiena ļāva rezumēt dramaturgu vasaras rezidencēs paveikto.

Vecāki un bērni

Kaut vai pastarpināti, šķita, ka izrāžu komplekti, ja tos tā var nosaukt, katrā vakarā savstarpēji sasaucās. 21. augustā skatītājiem vispirms tika piedāvāta dramaturģes un režisores Kaisas Lundānas izrāde “Truša alas iemītnieki” Somijas vecākā “istabas teātra” – Jurkas teātra (Teatteri Jurkka) sniegumā. Izrādes struktūra nesa zināmus pārsteigumus un parādīja, kā vienu virstēmu iespējams atspoguļot no dažādiem skatpunktiem konkrēta iestudējuma ietvaros. Visās lomās bija divas aktrises – Ēva Kaihola un Ēva Mekinena, bet vēstījuma intonācija katrā cēlienā radikāli atšķīrās.

Izrādes pirmā daļa ir skatīta pusaudzes acīm, un tajā līdztekus reālistiskiem notikumiem ir arī iztēles ainas, kas kulminē skatā ar runājošu žagatu. Mēs redzam nomaļā mājā burtiski iebarikādējušos māti un meitu. Māte gaida pasaules galu un nelaiž meitu nekur ārpus šīs vides, turklāt vēl biedē ar visām iespējamajām briesmām, kas varētu notikt, ja šie aizliegumi tiktu pārkāpti. Liela daļa baiļu iemeslu, piemēram, pedofilijas vai terorisma draudi, ir reāli, un baidīties no tiem ir leģitīmi, taču attēlotajā sižetā tas notiek pārspīlētā un izkāpinātā formā. Ielenkums ir tiklab iztēlots, cik reāls, jo saprotams, ka kaimiņi iesaista atbildīgās iestādes un meitu mātei beigu galā atņem, tomēr pirmā cēliena noskaņa drīzāk ir rotaļīgi ironiska un nedaudz pārspīlēti groteska. Otrā cēliena skatuves noformējums un vēstījuma intonācija būtiski mainās. Kaihola, kas spēlējusi (un spēlēs arī vēlāk) meitu, tagad ir sociālā darbiniece, kuras uzdevums ir gan uzklausīt māti, kas cer meitu atgūt, gan pateikt viņai, ka tas nebūs iespējams. Emocionāli nospriegotajā dialogā vairs nav ne miņas no pirmā cēliena draiskuma, tā ir mātes cīņa par meitu, bet vienlaikus pilnīga bezcerības situācija no abām pusēm – mātes apdraudētības sajūta nekur nav pazudusi, bet valsts institūciju pārstāves rokās nav nekādu mehānismu, kā šai sievietei palīdzēt nevis formāli, bet reāli. Vientulību un izmisumu pārvarēt ar uzticības tālruņa palīdzību, kā to piedāvā darbiniece, nav nekāds risinājums. Abas aktrises šajā ainā sasniedz augstu ticamības pakāpi un parāda situācijas neviennozīmību – apkārtējā pasaule indivīdu tiešām var apdraudēt, taču reāli nav iespējams palīdzēt cilvēkam, ja šī apdraudētības sajūta izkāpj no saprāta rāmjiem. Taču ar to izrāde nebeidzas. Ir vēl viens monologs ar nelieliem interakciju elementiem, kurā nu jau pieaugusī meita izrādās pārmantojusi mātes paranoju, taču cenšas pārvērst to kapitālā, vervējot sev sekotājus. Ēva Kaihola pārliecinoši atklāj savas varones emocionālo haotiskumu un izmisīgos centienus slēpt nedrošību un bailes. Izrādes pēcgarša nenosēžas vēl ilgi, jo mums ir darīšana ar ļoti precīzi fokusētu problēmu spilgtā risinājumā.

Otra izrāde šajā vakarā vecāku un bērnu problemātiku skatīja ar daudz mazāku dramatismu. Rakveres teātrī (Igaunija) izrādi “Bērnudāzs” iestudējis lugas autors Urmass Vadi. Skatoties iestudējumu, likās pašsaprotami, ka Valters Sīlis izvēlējies šādu darbu festivālam, jo tā veidošanas principi un lugas struktūra šķiet radniecīgi tam, kā Sīlis un arī citi režisori mēdz strādāt Liepājas teātrī, proti, izvēloties konkrētu vidi, ap kuru apaudzē notikumus, kuros atspoguļojas cilvēku rīcība dažādās situācijās. Izrāde ir ainiņu virkne, kas sākas ar groteski pārspīlētu skatu slimnīcā, kur ķirurģe iekrīt operējamā pacienta vēderā un atgriežas no tā ar padziļinātām zināšanām par pagātni un nākotni. Tālāk seko pavērsiens, atgriežoties bērnudārzā, bet tur savukārt vairāk par bērnu gaitām izrādes veidotājus interesē viņu vecāki un audzinātājas, tātad pieaugušo pasaule, kad to spoguļo attiecībās ar bērniem – gan savējiem, gan svešiem. Visas lomas spēlē četri aktieri – trīs sievietes un vīrietis, turklāt ir atrasta veiksmīga forma zibenīgām pārejām no bērniem uz vecākiem un pedagogiem, tikai nedaudz mainot apģērbu. Vizuāli krāšņākās epizodes ir, kad, atveidojot bērnus, aktieri uzvelk hipertrofēti milzīgus kombinezonus. Savukārt video fonu īsti nevarēja saskatīt no zāles un radās jautājums, kam tas vajadzīgs.

Izrāde ir simpātiski cilvēciska, vienlaikus jāatzīst, ka atsevišķo ainu dramaturģiskā kvalitāte svārstās un stingrāka režisora roka būtu vismaz 15 minūtes no hronometrāžas noīsinājusi. Liekas arī, ka atsevišķas ainas paliek kārtīgi nenofiksētas, piemēram, bērnudārza vadītāja nejauši uzzina, ka viņas ilggadējā kolēģe dzimšanas dienu svinējusi ar citiem kolēģiem, bet bez vadītājas. Taču šī aina beidzas aprauti, bez precīzi pielikta punkta. Iestudējuma vērtība neapšaubāmi ir tā humānajā skatījumā uz cilvēkiem. Līdztekus reālistiskām ainām ir arī dažas, kas ir drīzāk anekdotiskas, piemēram, kad vecāki konstatē, ka no bērnudārza paņemta cita meitenīte, nevis viņu meita, un pilnā nopietnībā apsver, ka šis bērns ir jaukāks un paklausīgāks (ēd bez gražošanās!) un varbūt vajag to paturēt sev.

Pludmale un spa

22. augusta izrāžu divnieks arī kaut kādā ziņā sasaucās, jo no pludmales pirmajā izrādē skatītājus pārnesa uz iedomātu spa otrajā. Laikmetīgās mākslas teātra kompānija SWEETS no Zviedrijas pārnesa lietus un vēja novārdzinātos skatītājus pilnīgi pretējā, kaut arī zināmā mērā ekstrēmā vidē – izrādē “Pludmales patruļa” Frejas Hallbergas režijā telpa tiek ar īpašām lampām uzkarsēta līdz 32 grādu temperatūrai, skatītāji atzveļas pludmales krēslos, ir iespēja paņemt no pērnā gada festivāla programmām salocītus vēdeklīšus un ūdens glāzes, bet izrādes gaitā par īstu naudu ar karti var nopirkt arī atdzesētu limonādi bundžiņā. Precīzi divas stundas skatītāji seko līdzi divu glābēju – vīrieša un sievietes – sarunām, sēžot savās darbavietās – glābēju torņos. Jau pēc izrādes aktieri Jennija Mellere Jensena un Matiass Lehs atzina, ka praktiski viss teksts tiek improvizēts darbības gaitā, tāpat kā dziesmas, ko abi ik pa brīdim uzdzied, spēlējot sarkani krāsotās ģitāras, kas ietilpst glābēju ekipējumā. Ir atsevišķi sižetiskie punkti, kas ir iestrādāti izrādes struktūrā, piemēram, pirmā dziesma, sievietes došanās nopirkt dzērienu vai kopīga banānu ēšana, taču pārējā laikā viņi abi sarunājas... būtībā par visu un neko. Tur ir gan reāli notikumi, gan kaut kas lasīts, piemēram, par delfīniem. Nedaudz ciniska ir epizode, kurā šķiet, ka kāds slīkst, tomēr beigās abi vienojas, ka tas ir zars, kas grimst ūdenī, mādams no vienas puses uz otru (publika ķiķina). Šādā iestudējumā par būtisku sastāvdaļu kļūst skatītāju pašsajūta – nosēdēt ar ieliektu muguru pludmales krēslā divas stundas nepavisam nav viegli. Izrāde sākas bez jebkāda īpaša sākuma akcenta, abiem varoņiem vienkārši sākot sarunu, un beidzas, paziņojot par maiņas beigām, sakārtojot darbavietas un vienkārši aizejot. Lai arī nenoliegšu, ka iepriekš lietū samērcētā ķermeņa atslābināšana ļoti nopietni draudēja ar ieslīgšanu miegā, tomēr tā bija gana nozīmīga pieredze, jo apzināti neobligātajā teksta plūdumā tomēr ik pa brīdim izdevās aizķerties aiz kāda interesantāka sižeta diedziņa.

Atpūtas krēsli, tiesa, ne skatītājiem, bet varoņiem, bija izmantoti arī Von Krahl teātra (Igaunija) iestudējumā “Katra diena kā svētdiena” (oriģinālā “Jusīkes septiņi draugi”, izmantojot Igaunijā no 20. gadsimta 60. gadiem populāru pasaku tēlu). Šī iestudējuma lielākā intriga ir sešu performantu – piecu aktieru un mākslinieces – apgalvojums, ka izrāde radusies kā koprades darbs bez režisora. Iestudējuma struktūra rada iespaidu, ka režisors te noteikti ir bijis, tātad arī šādā radīšanas ciklā ir iespējams izveidot pietiekami grodu un precīzu struktūru, tomēr kā palīgi norādīti tikai dramaturģijas konsultanti Juhans Ulfsaks un Līsa Sāremēla.

Izrāde sākas ar pārspīlēti optimistisku un grotesku ainu spa viesnīcā, kurā pārvietojas relaksēti jauni cilvēki baltos halātos un peldkostīmos, uzsvērti laipni sarunājas un cildina jauko dienu, min krustvārdu mīklas un visbeidzot visnotaļ nehigiēniski dalās ar košļājamo gumiju, kuras stīdziņas no vienas mutes otrā ainas beigās izveido kaut ko līdzīgu tīklam. Tad aina atsākas no jauna un precīzi vārds vārdā un kustību kustībā dublē iepriekšējo. Trešajā reizē jau sākas nobīdes, bet ceturtajā iestājas haoss, īstajiem cilvēkiem uz īstajām replikām neierodoties savās vietās (šajā brīdī izrāde sāk balansēt uz robežas ar komēdijām, kurās kaut kas “saiet sviestā”). Izrādās, ka ārpus iestudētajām replikām varoņi nespēj funkcionēt un, neatskanot vajadzīgajam galavārdam, darbība iestrēgst. Lūzums ir pasaku varoņa Jusīkes ierašanās, izjaucot ierasto kārtību un ar savu robusto uzvedību (mazgājas kails, vēlas dzert alu) šokējot Svētdienas zemes iemītniekus.

Interesanti, ka šķietamajai anekdotei ir divi ar totalitārismu saistīti avoti. Silvi Veljalas populārā grāmata rakstīta padomju okupācijas gados, 1966. gadā, un māca bērnus, ka Svētdienas zemi nevar sasniegt bez darba pārējās nedēļas dienās. Izrādē tas risināts ar pazīstamas bērnu dziesmiņas palīdzību uzkrītoši butaforiskā, parodiskā estētikā. Savukārt Oldesa Hakslija antiutopija “Brīnišķīgā jaunā pasaule” (1932) “Arī jūs varat būt laimīgs. Vien jālieto pa gramam somas,” vēsta romāna apraksts, un valstiski akceptētā “laimes narkotika” izrādē transformējas jau minētajā gumijas kolektīvajā košļāšanā, kas atveidota ironiski tvertas biseksuālas erotikas atslēgā. Finālā mākslīgā pasaule tiek sagrauta, haosam izplatoties arī skatītāju zālē, un uz skatuves valda reizē postoša un tomēr radoša jaunības enerģija. Pēc izrādes tās dalībnieki skatītājiem pastāstīja, ka oktobra beigās paredzēta pēdējā izrāde, ko viņi vēlas rādīt astoņas stundas, sākuma daļu atkārtojot bezgalīgi daudz reižu. Lai arī tas būtu ekstrēms eksperiments, to redzēt varbūt pat būtu aizraujoši, tikai jautājums, cik stundas spētu izturēt, piemēram, es.

Vienlīdz svarīgi

Festivāla noslēdzošās dienas akcents ir Lietuvas dejas teātra Dansema kustību izrāde “Neredzētā pasaule”. Izrādei ir divas versijas – bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un mazuļiem no sešu līdz 18 mēnešu vecumam. Iestudējums, kuru Liepājā rādīja 92. un 93. reizi, paviesojies jau 17 valstīs, un, kā pēc izrādes stāstīja režisore un horeogrāfe Birute Baņevičute, tikai pirmo izrāžu pieredze ļāvusi saprast, kas konkrētai mērķa grupai strādā un kas nē, jo auditorijas reakcijas var būt visdažādākās. Apļveida spēles laukuma krāsu gamma ir strikti limitēta – melns, balts un sarkans, ir ģeometriskas figūras un dažādi elementi, ko izmantot taktili, piemēram, virves ar bumbulīšiem. Interesanti, ka sākotnēji kovida laikā tapušās izrādes nozīmīgs elements – no aktrišu kostīmiem izvelkamas virves – nav tapis estētisku iemeslu dēļ, bet gan distances ievērošanai starp aktrisēm un mazajiem skatītājiem. Bērni – un viņu Liepājā mazuļu izrādē bija gana daudz – ar savām nepastarpinātajām reakcijām uz skaņu, gaismu, kustību un krāsām – kļuva par būtiskiem izrādes līdzautoriem, kur divas dejotājas bija vairāk impulsu izraisītājas. Varēja novērot arī bērnu individuālās īpašības – viens puika braši līdzdarbojās apmēram 20 minūtes, tad pagura un apgūlās ārpus spēles laukuma nevis pie mammas, bet starp mani un kolēģi Ditu Jonīti, tad, atguvis spēkus, atgriezās darbībā. Citi “iesila” tieši ap divdesmito minūti un pat vēl vēlāk, uz izrādes beigām būdami gatavi darboties vēl. Cieņu raisa precizitāte, ar kādu iestudējuma veidotāji izturas pret temporitmu, skaņas un gaismas pārmaiņām, kas palīdz mainīt norises dinamiku. Žēl vienīgi, ka biļešu pārdošanas veids – viena biļete bērnam kopā ar vienu pieaugušo – sekmēja to, ka ar bērniem kopā bija pārsvarā mammas. Citās “bēbīšu” izrādēs ir redzēts, cik ļoti būtiski šādu kopā būšanu ar bērniem ir piedzīvot arī tētiem. 

Pārskatu par Liepājas festivālu gribu pabeigt ar atvērtu jautājumu, kuru dzirdēju bažīgi izskanam teātra kuluāros. Ir skaidrs, ka Eiropas kultūras galvaspilsētas statuss nodrošinās festivāla eksistenci nākamgad, 2028. gadā šāda finansējuma vairs nebūs, bet process būs iekustināts un nepieciešamība pēc šādas iespaidu apmaiņas tikai pieaugs. Tāpēc jau tagad jādomā, kur iegūt nepieciešamos resursus, lai pasākums, kas savā otrajā pastāvēšanas gadā pārliecinoši apliecināja dzīvotspēju, varētu turpināties. Sarunās ar aktieriem izskanēja arī secinājums, ka pašvaldības teātra statusā mākslinieki saņem mazākas algas nekā viņu kolēģi valsts kapitālsabiedrībās. Bet tas jau ir pamats citai diskusijai.