Iztēles sacensības
Kritiķu īsviedokļi par Čehova teātra izrādi “Princešu olimpiskās spēles” Edgara Kaufelda režijā
Princeses bez kroņiem
Ilze Kļaviņa: Mācību gadam zīmīgajā 1. septembrī Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātris aicināja mazos skatītājus uz jaundarba “Princešu olimpiskās spēles” pirmizrādi. Notikums pats par sevi ir ievērības un atzinības cienīgs, jo repertuārteātru interese par jaunāko auditoriju ar katru sezonu mazinās.
Iestudējums ir pirmais igauņu autores Piretas Raudas grāmatu motīvu pārlikums teātra valodā, lai gan rakstniece bērnu literatūras lasītājiem pazīstama ar kopumā četrām latviešu valodā tulkotām grāmatām. Latvijas Leļļu teātra mākslinieka Edgara Kaufelda materiāla izvēle režijas debijai nav nejauša, jo asprātīgā un reālajai dzīvei līdzību saglabājošā, tomēr mazliet absurdā Raudas literārā pasaule sasaucas ar Kaufelda radošo rokrakstu. Savukārt Artūra Dīča dramaturģija vienkārši un precīzi centrē darbību ap trīs personāžu sacensībām princešu olimpiskajās spēlēs jeb jocīgās disciplīnās, kādas, šķiet, var notikt tikai pašsacerētās bērnu rotaļās.
Izrādes sākumā skatītājus kā žūrijas ekspertus uzrunā trīs bērnu tēlos iemiesojušies aktieri (lomās dublējas Jūlija Berngardte, Adriana Tatjana Začeste, Anastasija Ļovina, Ņikita Osipovs vai Mihails Širjajevs). Bērniem Olimpiādes gaitā jānoskaidro uzvarētāja princese, un sacensības sākas ar skaistuma konkursu, kam seko tāda fantastiska disciplīna kā lēciens ar ātrāko aizmigšanu, bet nākamās – zemūdens dziedāšanas sacensības turpina staigāšana pa virvi. Neparasti ir ne vien sacīkšu veidi, bet arī princešu pārsteidzošais izskats un vārdi, kā Monika, Mūmija, Karlīna, Zirnīte, u.c.
Kāpēc par princesi var dēvēt putekļu sūcēju, zirni, kaulu, somiņu, vai... tukšu gaisu? Izrādās, katram par princesi nosauktam priekšmetam var piedēvēt dzīvas īpašības, katram ir sava vēsture un neredzamas attiecības, kas mums to padara nozīmīgus, kad mēs tiem noticam. Un patiesībā interesantāko izrādes daļu piepilda stāsti par rotaļu objektiem, kuri ir pelnījuši, lai tos sauktu par princesēm. Fantāziju saasina olimpiādes noteikumi, kas mainās spēļu laikā, un, ja sākotnēji tiesnesis izlozē secību, tad vēlāk izrādās, ka tiesnesis rīkojas ar tukšu gaisu, un spēle kļūst vēl neizskaidrojamāka, kad par tiesnesi var kļūt jebkurš. Pamazām sacensībās katrs no trim personāžiem piedalās ar vairākām princesēm (objektiem), un princešu skaits, šķiet, var būt tik bezgalīgs, cik bezgalīgas ir iztēles robežas.
Manuprāt, par uzvarētāju šoreiz olimpiskajās spēlēs jāieceļ Raudas bagātīgas iztēles radītie stāsti un to sacerēšanas spēks. Ideja par iztēles sacensībām, kur uzvarētāju var noteikt auditorija, savā skatuviskajā realizācijā īstenojas daļēji, jo bērnu konkrētajām reakcijām nav atvēlēts izrādes laiks. Arī aprakstošais un blīvi runātais teksts neatstāj laiku un telpu iztēlošanās darbībai. Konceptuāli nojaušams, ka Kaufelda pieredzi leļļu un objektu mākslā tikai daļēji paredzēts iemiesot “objektu dzīvē”, kas aktieru rokās pārsvarā atgādina azartisku, tomēr ikdienišķu darbošanos ar priekšmetiem.
Izrāde apstrīd ne tikai priekšstatu par to, kas saucams par princesēm, tāpēc jācer, ka pēc izrādes pieaugušie ar bērniem skaidros radošuma principus visplašākajā nozīmē.
Sacensties radošumā
Līvija Pildere: Izrādes nosaukums “Princešu olimpiskās spēles” ir ass āķis, uz kura noķert uzmanību un ieinteresēt. Vismaz es, pavirši pārskatot repertuāru, uzreiz iztēlojos Bārbijas skrienam sprintu. Viens no maniem spilgtākajiem bērnības iespaidiem ir iepazīšanās ar brāļu Grimmu un citām pasakām, kuru ietekmē radās vēlme tūliņ pat kļūt par princesi, laiskoties pilī un gaidīt savu princi. Sevišķi realitātes un iztēles sadures punktos, kurus organizēja vecāki, liekot darīt visādus mājas darbus, sapnis kā karogs plandījās vējā, tomēr kādu laiku noturējās mastā, jo Pelnrušķīte taču to visu dabūja...
Izrāde tapusi pēc Maimas Grīnbergas tulkotā populārās un godalgotās igauņu rakstnieces un mākslinieces Piretas Raudas stāstu krājuma pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem “Princese pa pastu” motīviem. Autore ar to protestē pret līdzīgu bērnības pieredzi, kad tiek lasītas princešu grāmatas ar patukšiem dzīves ideāliem. Laika gaitā princeses tēls gan ir piedzīvojis evolūciju, tas ir kļuvis pašpietiekamāks, aktīvāks, neatkarīgāks, jo, mainoties sievietes lomai sabiedrībā, mainās arī princeses attēlojums. Raudas princeses ir gluži citādas, ko izrādē izdevies atjautīgi atklāt (radošajā grupā gan nav minēts izgatavoto princešu autors – mākslinieks, bet scenogrāfe un kostīmu māksliniece ir Marta Madara Grantiņa).
Dramaturgs Artūrs Dīcis kopā ar Latvijas Leļļu teātra galveno režisoru Edgaru Kaufeldu radījuši darbu ar skaidru vēstījumu. Trīs bērni rotaļājas, piedaloties pašu rīkotā princešu olimpiādē. Diviem no tiem tā ir ierasta spēle, kam nepieciešama sagatavošanās – paštaisīta princese, un par to var kļūt arī papjēmašē kauls. Tad uzrodas nesagatavojies trešais bērns ar izcilu iztēli un kļūst par līdzvērtīgu dalībnieku dažādajos pārbaudījumos. Radošums ir vērtība, un tā neattiecas tikai uz kultūru. Radošums ļauj rasties jaunām un oriģinālām idejām, un tas ir vienlīdz svarīgi gan teātrī, gan uzņēmējdarbībā, gan citos darbos. Tas brucina domāšanas rāmjus un paplašina redzes lauku, lai varētu rasties gudrība. Izrāde aicina pieņemt dažādo un māca, ka noteikumi ir gan tāpēc, lai tos ievērotu, gan tāpēc, lai pārkāptu, veidojot labākus.
Šis iestudējums ir laba iespēja Mihaila Čehova teātra aktieriem būt objektu teātra nosacījumos, un viņi tajos jūtas visai droši. Iestudējumam ir divi sastāvi: Jūlija Berngardte ir abos. Pirmizrādē viņa meistarīgi un ar sev raksturīgo šarmu radīja konkrētu bērna raksturu un arī teicami strādāja ar skatītājiem, kuru iesaiste žūrijas lomā pieder spēles noteikumiem. Mihails Širjajevs (citā sastāvā Ņikita Osipovs) kā negodīgais spēlētājs un spēļu vadītājs vienā personā ļoti pārliecinoši grib uzvarēt, pat drusku par daudz temperamentīgi, taču pieļauju, krievu auditorija man varētu nepiekrist. Adriana Tatjana Začeste (dublējas ar Anastasiju Ļovinu) iesākumā kautrīgi, taču ar pieaugošu ticību sev iesaistās darbībā, un šim bērnam svarīgākais ir piedalīties. Bērni skatītāju rindās labi iejutās spēlē un reaģēja ļoti atsaucīgi.
Izrāde notiek Mazajā zālē, un uz tās skatuves scenogrāfe ir radījusi pagalma imitāciju ar stereotipiskajā princešu rozā krāsotu suņubūdu, kā arī ķerru un atvāžamām metāla kāpnītēm. Centrā ir rozā plastmasas mājiņa, kas izskatās pēc pārvietojamās tualetes, kam abpus durvīm piemeistarotas baltas kolonnas un uz jumta novietota liela sudrabkrāsas kaka. Mājiņai ir svarīga loma finālā, jo tās durvīm, skaidrs, ir jāatveras. Tā patiesi ir tualete, un tajā sēž zaļas plastmasas vardes. Savu laiku nokalpojušās pasakas par princesēm un prinčiem uz vienu vietu ir aizsūtītas, bet kas ir šīs vēsts adresāts, gan nekļuva skaidrs.
Rakstīt atsauksmi