Gudrinieku košās maskas
Mihails Gruzdovs izrādē "Arī gudrinieks pārskatās" stāsta par dažādiem cilvēkiem – par praktiski visu dzīvē sasniegušiem un par tādiem, kam šai dzīvē nav veicies vai arī kam šķiet, ka nav veicies, negribot samierināties ar pastāvošo stāvokli.
Kvalitatīva komēdija – pirmā doma, kas nāk prātā pēc izrādes noskatīšanās. Tajā ir tālu no nepārtrauktas smiešanās pilnā kaklā, vēderu turot un kājas sitot pret zemi, taču vietām ir ne tikai pie sevis jāpasmaida, bet pat skaļi jāiesmejas. Humoristiskās epizodes ir īpaši efektīvas, jo pats stāsts brīžam iegūst baisi nopietnas aprises. Režisors savu Aleksandra Ostrovska darba interpretācijas žanru nosaucis par nopietnu komēdiju un pareizi darījis – Mihails Gruzdovs izveidojis interesantu komēdijas un drāmas iezīmju kokteili.
Komēdijas amizierīgo noskaņu palīdz radīt aktieru runas intonāciju maiņa un savstarpēja saspēle (īpaši Ģirts Jakovļevs – Dita Lūriņa, Ģirts Jakovļevs – Inga Misāne), kā arī dzejnieka Sergeja Timofejeva asprātīgie panti, ko režisors, nosakot aktieriem tos runāt, uzveduma darbībā ievieš atkal smaidu raisošas epizodes.
Tā, jokiem atsvaidzinot atmosfēru, padarot to dzīvu un cilvēcisku, Mihails Gruzdovs stāsta par dažādiem cilvēkiem – par praktiski visu dzīvē sasniegušiem, bet tieši tādēļ vienmēr pēc kaut kā tvīkstošiem un par tādiem, kam šai dzīvē nav veicies vai arī kam šķiet, ka nav veicies, negribot samierināties ar pastāvošo stāvokli. Izrādes gaitā esam liecinieki tīri mūsdienīgam veidam, kā panākt pretējo un ierotēt vajadzīgajā slānī. Ostrovskis apgalvo, ka lišķim ar glaimiem tas neizdosies, bet jāmēģina - kādreiz taču var arī sanākt. Iespēju izmantot vēlas arī Jegors Dmitričs Glumovs. Tāpēc, ja sākotnēji Ermitāžas jumtu min tikai sabiedrības dūži, tad vēlāk tajā uzraušas arī pats jaunais cilvēks. Šajā epizodē īpaši labi redzams, ka viņš neuzskata sevi ne par matu sliktāku par citiem (tāds taču viņš nemaz arī nav!), bet galu galā – tie pirmie (kam vismaz šķiet, ka tie tādi ir) būs tie pēdējie, un tie pēdējie (kas būtībā ir pirmie) būs (un paliks) tie pirmie. Tādu, lūk, kalambūru nolasu no režisora piedāvātās teksta, aktieru un atribūtu spēles.
Vietām gan uzvedumā redzamas ainas, kas savas ārišķības un samākslotības dēļ nepavisam nav smieklīgas, piemēram, Glumova un Kleopatras Ļvovnas vulgārie akti uz Ermitāžas vārtiem (toties Glafiras Kļimovnas parādīšanas atkal nevar neizsaukt spurdzienu), kā arī Artusa Kaimiņa drudžainā piezīmju izdarīšana, pat noraušoties no galda un vēlāk spēji pielecot kājās, un skaļi iesmejoties, nepavisam nav sajūsminoša, bet liek saraukt pieri par televīzijā atražotu paņēmienu pārnešanu uz skatuvi.
Īpaši patīkami pārsteidz aktierspēle. Vairāki aktieri spējuši radīt jaunas, pavisam neredzētas maskas, spējot distancēties no savām iepriekšējām lomām.
Tā, uznākot Nilam Fedosejičam, tajā grūti atpazīt Juri Lisneru, kas bez izrādes programmiņas izlasīšanas tik ātri nemaz neizdotos. I balss, i stāja vēsta par aristokrātu, kas labi apzinās savu stāvokli sabiedrībā, ir apmierināts ar to, bet tramīgs, it kā kāda nemitīga apdraudējuma iztrūcināts.
Ģirts Jakovļevs spēlē precīzi un ar lielisku humora izjūtu, izprotot smīdināšanas postulātu – joks visefektīvākais ir tad, kad, to izstāstot, pašam teicējam nesakustās ne vaibsts; aktieris pratis neizdabāt skatītājam, domājot: sapratāt - labi, ne – paši vainīgi.
Dita Lūriņa atklāj savu varoni, manuprāt, apliecinot, ka tieši „pus pa jokam, pus - nopietni” žanrs ir viņējais, aktrise spēlē viegli un atraisīti, vienīgi, spriedzei kāpjot, atkal saskatāma aktrises maniere saspringt un vārdus burtiski grūst pār lūpām, kas jau bija saskatāms Dollijas lomā „Annas Kareņinas” iestudējuma pirmajā cēlienā.
Patīkams Ingas Misānes uznāciens puritāniskās Sofijas Ignatjevnas tēlā, kuras apmetņa tumšo pagātni caurauž neviens vien grēks. Aktrise lieliski iemieso klaju divkosi, sakausējot grotesku, kas vietām varētu būt vēl precīzāka, un dzirkstošu ironiju, kam, pavēršoties pret pašu, seko slēpts mulsums, vienotā veselumā. Savukārt Daiga Gaismiņa pār mēru šķiežas groteskām krāsām, vajadzīgo efektu panākot tikai vietumis.
Profesionāli spēlē Uldis Anže, Ivars Kļavinskis, Astrīda Kairiša un Mārtiņš Egliens, savukārt Sanita Pušpure veiksmīgi pierādījusi savu spēju darboties uz lielās skatuves, lai gan brīžam franču akcents vairāk atgādina Turusinas lauku radinieci... Kaspara Dumbura un Toma Liepājnieka šķelmīgie skati un atstrādātās kustības ļauj arī statistu veikumu vērot ar interesi.
Artuss Kaimiņš ar tam uzticēto uzdevumu kopumā tiek galā apmierinoši, vienīgi daudzviet pārāk spēji tiek mainītas Glumova maskas un intonācijas, skatītājam (vismaz man) neizprotot to nozīmi, bet tā aktiera Glumovs spēj būt gan ievainojams, mātes glāsta alkstošs bērns, gan arī viltīgs un izveicīgs, ko paspilgtina horeogrāfes Ingas Raudingas vadībā apgūtā spraukšanās un izspraukšanās caur šķietami nelokāmajiem dzelzs vārtu pinumiem, veiksmīgi attaisnojot dramaturga doto vārdu, iztopot un vienlaicīgi ņirgājoties par mākslotās sabiedrības locekļiem. Toties jāatzīst – par daudz didaktikas beigās, pārāk moralizējoša tā pirksta kratīšana katram vaininiekam, ko aktieris varēja pārvērst šausminošā sabiedrības spogulī.
Manuprāt, Aigaram Ozoliņam izdevies lieliski iekārtot skatuvi, to piepildot ne tikai ar Ermitāžas kontūrām fonā, marmora kolonnām uz akmens bluķiem skatuvei pa vidu un kaltiem dzelzs vārtiem, nostieptiem pāri visai skatuvei avanscēnā, bet scenogrāfiju saskaņojot arī ar režisora izvirzītajiem iestudējuma uzdevumiem, tā iegūst arī simbolisku jēgu.
Kristīne Abika kostīmus veidojusi, apspēlējot 19.gs. modes tendences un atbilstoši komēdijas žanram tērpiem piešķirot dzīvespriecīgu košumu, bet pēc subjektīvām pārdomām šķiet, ka kopējā bildē neiederas Mašeņkas tērpi un Kleopatras Ļvovnas dekoratīvām detaļām izraibinātā kleita otrajā cēlienā.
Man patīk meklēt, bet vēl jo vairāk atrast ikvienā izrādē mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu izmantošanas racionālo graudu jeb to simbolisko nozīmi. Šīs izrādes sakarā noteikti jāmin lietus. Radošajai grupai tas viennozīmīgi bijis kāds svarīgs elements, kam paredzēta īpaša loma izrādes kontekstā, citādi nebūtu izskaidrojami publicitātes attēlos izmirkušie varoņi, ko lietus pamatīgi „izmērcē” arī reklāmas video rullītī, kā arī lietus pakšķi, kādai ainai nomainot citu uz skatuves. Skaidrojums varētu būt Turusinas kundzei veltītās epigrammas vārsmas par plūdiem, kas, lai cik spēcīgi, nenomazgās tās sirdsapziņu tīru. Ja tā, tad šīs metaforas izmantojumam vajadzēja būt mērķtiecīgākam, lai akcentētu izrādē attīstīto ideju par nespēju mainīties.
Kaut arī „labdzimušie” ļaudis nespēj analizēt notiekošo, paraugoties uz sevi no malas (šausminoties par Kruticka absurdajiem traktātiem, par Mamajeva neiedomājamo cinismu, piedāvājot lakstoties ap paša sievu, par Turusinas absolūto amoralitāti), izdarot secinājumus par Glumova paveikto, atklājot melīgās sabiedrības patieso seju, viņi man šķiet simpātiskāki. To naivums un absolūtā aprobežotība raisa žēlumu, bet viņi vienlaikus pamanās būt arī rafinēti. Ostrovska grēcīgā kompānija ir daudz „slīpāka” par Jaunā Rīgas teātra „Revidenta” personāžiem, sitot atklātības stundai. Viņi neēdīs no tukšiem traukiem, saviem knābīšiem noklaudzot vien, viņi zīmīgi saskatīsies, paēdīs un tad sameklēs Glumovu, paspēlēsies vēlreiz un tad izdomās, ko ar viņu iesākt.
Uzveduma pēdējās ainas ir stipri līdzīgas Alvja Hermaņa „Revidenta” finālam – atkal ir galds, atkal katrs uzzina jaunas patiesības par sevi, atkal pie galda vairs nav vainīgā, bet šoreiz pudelēs pūsto takti nomaina glāžu ritmiskā šķindoņa. Negribas ticēt, ka režisors minēto izrādi nebūtu redzējis. Varbūt mums ir dota iespēja salīdzināt un vērtēt – cik cilvēku, tik uzvedības modeļu, tik dažāda to attieksme un dzīves uztvere.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi