Recenzijas

25. janvāris 2012 / komentāri 0

Pašapmierināts tukšums

Ja es nezinātu, kas ir Aleksandrs Vampilovs, tad, noskatījusies Jaunajā Rīgas teātrī  Regnāra Vaivara izrādi Čulimska. Pašu cilvēki, kā pārdēvēta dramaturga luga Pagājušo vasaru Čulimskā, es nu gan neko labu par šo krievu ar burjata asinīm, kā viņš raksturots programmiņā, vis nepadomātu.

Latvija – Čehova un Vampilova lielvalsts

Taču esmu redzējusi tādas izcilas Vampilova izrādes kā Māras Ķimeles Pagājušo vasaru Valmieras teātrī un Arkādija Kaca Pīļu medības Krievu drāmas teātrī. Tas bija pirms vairākiem nevis gadiem, bet gadu desmitiem, taču vēl tagad šos uzvedumus varu izstāstīt pa mizanscēnām un minēt vietas, kurās aiz dziļa saviļņojuma nespēju savaldīt asaras.  Senajos laikos Padomju Savienībā Latviju ne velti uzskatīja par Čehova un Vampilova lielvalsti, zīmējoties uz šo dramaturgu smalko izpratni un augsto iestudēšanas kultūras līmeni pie mums. Izcilākie krievu kritiķi pēc Māras Ķimeles izrādes noskatīšanās atklāti atzina, ka tolaik slavenais Sociālistiskā Darba varonis Georgijs Tovstonogovs ar savu Čulimskas interpretāciju Ļeņingradas Lielajā drāmas teātrī palicis tālu aiz mūsu režisores, jo iestudējis to smagi un viennozīmīgi, kā Gorkiju. Bez tā impresionistiskā jūtu un sajūtu viegluma, kas finālā sabiezēja elpu smacējošā traģismā.

Regnāra Vaivara kļūdu labojums

Pirms dodos tālāk, gribētu atgādināt divas lietas. Pirmkārt, Regnārs Vaivars savu režijas gaitu pašos sākumos Nacionālā teātra Aktieru zālē iestudēja Aleksandra Vampilova Vecāko dēlu, kas guva kā skatītāju, tā visu paaudžu kritiķu vienbalsīgu atzinību. Tā bija smalki saskaņota ansambļa spēle, kur nejaušs joks izvērtās dziļā nopietnībā, raisot grēksūdžu lavīnu un iesveļot smeldzi kā spēles laukumā, tā skatītāju rindās. Jau nākamajā sezonā, tas bija 2000.gadā, šai pašā teātrī jaunais režisors, šoreiz uz lielās skatuves, piedāvāja atkal Vampilovu: Vasaras rītā. Šķita, to iestudējis kāds cits, nevis vakardien veiksmīgais Vecākā dēla interprets. Izrāde bija nomācoši garlaicīga: katrs tēls uz skatuves eksistēja par sevi, nekādi – ne draudzīgi, ne agresīvi – kontakti varoņu starpā neveidojās. Caur toreizējās neveiksmes prizmu labi varēja saprast, kāpēc Vampilovu dēvē par padomju ēras Čehovu: galvenais nav ne sižets, ne tēls kā pašvērtība vai ikdienišķais teksts, bet gan attiecības starp varoņiem un tas, kā šīs attiecības, vienalga, cildenas vai antihumānas, ietekmē un maina cilvēkus. (Tiesa, Pagājušo vasaru Čulimskā konstatējams čehovisms pat sižeta metos: Horošihas/Kaškinas – Paškas – Valentīnas – Šamanova  attiecībās spoguļojas Kaijas varoņu biogrāfiju fragmenti: Arkadina – Trepļevs – Ņina – Trigorins.) Acīmredzot Regnārs Vaivars arī pats apzinājās toreizējo neveiksmi, tādēļ pēc vienpadsmit gadiem nolēma gūt revanšu ar tās pašas lugas iestudējumu citā teātrī. Nevis kurā katrā, bet Latvijas labākajā teātrī, kur bez tam pirms pāris sezonām tapa viņa brīnišķīgais iestudējums Bračkas. (Čulimskā spēlē lielākā daļa no Bračku ansambļa.) Tātad bija visi priekšnoteikumi veiksmei, bet atkal – nekā. Bez tam piederu pie kritiķiem (tādi nebūt nav visi), kuriem nav nekādu pretenziju pret dažkārt visai ekstravagantajiem Vaivara režijas projektiem: esmu pat jūsmojusi par viņa uzvedumiem, sākot no Alises, Salomes, Rolšteina jūrmalā un beidzot ar Aiju. Pēc Jaunsudrabiņa, Bračkām un Skalbi un valdi.

Kad mīlestību aizstāj ar gribēšanu

Jaunajā Vaivara veiktajā Vampilova lugas skatuviskajā versijā ir vecās (versijas) vainas: nav ansambļa, neveidojas attiecības, katrs tēls čubinās ar un gar sevi, maz vai nemaz redzot un dzirdot pārējos. Izrādē piedalās virkne labāko JRT aktieru: Guna Zariņa (Horošiha), Sandra Zvīgule (Kaškina), Ģirts Krūmiņš (Jeremejevs), Kaspars Znotiņš (Dergačovs), blakus viņiem tādi jaunākas paaudzes daudzsološi mākslinieki kā Edgars Samītis (Paška) un Ivars Krasts (Mečetkins). Nu nesanāk viņiem. Kaut ko režisors darījis nepareizi. (Tādējādi likvidēts tiek arī skaudīgu mietpilsoņu uzražotais mīts par JRT aktieriem-brīnumdariem, kuri vieni paši patstāvīgi iestudē izrādes, kamēr Alvis Hermanis strādā ārzemēs, bet, atbraucis pie visa gatava, tikai paraksta izrādi.) Iespējamās problēmas laukā ievada izrādes programma. Iestudējums žanriski definēts kā smeldzīga taigas idille bez mīlestības. Bet režisora apcerējumā var lasīt, ka lugā deviņi cilvēki cīnās par mīlestību ar zobiem un nagiem. It kā lai to ilustrētu, blakus redzama Paškas tēlotāja seja ar atieztiem zobiem un ņirdzīgu izteiksmi: zobi, lūpas un smakrs notecējis biezām dekoratīvām asinīm, vedinot iztēloties viņu kā vampīru. Var jau būt, ka kādam tas arī šķiet smieklīgi, man nē. Bet ja atgriežamies pie diviem konstatējumiem, kuri viens otru izslēdz, tad kā īsti režisors uzskata: ir lugā mīlestība vai tās nav? Uz skatuves mīlestības katrā ziņā nav – ir dažādas intensitātes gribēšanas. Iespējams, ka tieši tā ir visas nelaimes sakne. Bet sakiet, lūdzu, ko tad lai galvenā varone – astoņpadsmitgadīgā ideāliste Valentīna te mīl? Cita starpā Ingas Tropas varone ir viens no diviem normālajiem izrādes cilvēkiem – viņa ir svaiga, organiska, kautrīgi neveikla, iekšēji tīra un stipra. Otrs ir Ģirta Krūmiņa Jeremejevs – vecais, naivais un aizkustinoši labsirdīgais vīrs no taigas, ko citi komandē un pat apsmej. (Viņš raisa asociācijas ar Rūdolfa Blaumaņa Bungatiņu no Sestdienas vakara.) Sižets Valentīnai liek mīlēt vidējās paaudzes izmeklētāju Šamanovu – sava veida romantizētu lieko cilvēku, kam viss apnicis un kam ikdienas spriedzes noņemšanai ir higiēnisks sakars ar vietējo aptieķnieci Kaškinu. Jāpasaka skaidri un gaiši – izrādes viens no lielākajiem pārpratumiem ir Gatis Gāga Šamanova lomā. Aktieris nespēj nospēlēt pilnīgi neko – ne iekāri vai paļaušanos straumei attiecībās ar Kaškinu, ne tēlam autora dotās klusās skumjas, kas to atšķir no pārējiem un ir cēlonis Valentīnas mīlestībai,  nerunājot jau par jūtām, kas pārāk vēlu, bet tomēr viņā pamostas pret meiteni naktī, kad Paška to izvaro. Nevar pārmest, ka aktieris ākstītos, kā to dara vairāki citi, bet aiz viņa runātajiem vārdiem nav paslēpts pilnīgi nekas – neviena doma vai jūta. Jaunajai aktrisei mīlēt tukšumu ir neiespējami, tādēļ arī viņa to nedara. Un rezultātā izrāde zaudē gandrīz jebkādu jēgu.  Zināms mākslinieciskais potenciāls piemīt Edgaram Samītim Paškas lomā. To, ka nervozajam, uzvilktajam jauneklim Valentīna ir vajadzīga kā tuvs cilvēks, ne tikai kā seksuālās iekāres objekts, aktieris nospēlē it pārliecinoši, bet viņš tīri tehniski netiek galā ar pārvērtībām, kas tā raksturā notiek pēc pastrādātā varas darba. Arī Ingas Tropas varonei režisors nav palīdzējis ne apjaust, ne nospēlēt baigo traumu – Valentīna finālā kļūst vienīgi tāda kā izlēmīgāka vārdos un kustībās, salīdzinot ar iepriekšējo savas dzīves periodu...

Zvaigžņu nomaldīšanās vai režisora aklums?

Taču izrādē ir vesela grupa tēlu, kuru izpildītāji ar izmisīgām pūlēm tiecas smīdināt publiku, pašmērķīgi izspīlējot/izspēlējot autora tiem piešķirtās niecīgās dīvainību potences. Bez tam tas primāri attiecas uz trim talantīgiem un pamatoti par slaveniem uzskatītiem  JRT aktieriem... Kaut kā negribas ticēt, ka tā būtu viņu personiskā iniciatīva. Un ja nomaldās vislielākā slavenība (katram var, respektīvi, nedrīkst gadīties), kur tad skatās režisors? Vai arī tās ir paliekas/fragmenti/gabali no pusrealizētas ieceres Vampilova lugu spēlēt kā komēdiju? Lai nekļūtu apnicīga, kārtējo reizi vairs nejautāšu: bet kāda tam būtu jēga? Vienīgi rodas un ar laiku sabiezē nepatīkama sajūta, ka izrāde piedāvā par kaut ko smieties, kaut ko apsmiet. Bet nav saprotams – ko. Kaut kādi savējo joki. Kaut kāds pašapmierināts tukšums. Godīga neveiksme var raisīt pat līdzjūtību. Neveiksme, kas apsmej – atgrūž, liek rasties pat sašutumam.

Kaspara Znotiņa alkoholiķis Dergačovs ar pielīmētām ūsām un vienu izstieptu nekustīgu kāju lēkšo pa skatuvi, pārnēsādams pussatrunējušas kastes un liedams rīklē vienu šņabja glāzi pakaļ otrai, pie tam nepārtraukti smīnēdams. Sandras Zvīgules Kaškinas sejā arī nenodziest negatīva tēla aprobežotais smaids, kad viņa  temperamentīgi un izaicinoši izrādes laikā vairakkārt izsper Valentīnas puķu dārziņa žogu, augstu celdama kāju un tā pauzdama savu greizsirdību pret meiteni. Tik neticami rupjiem un ārišķīgiem paņēmieniem aktrise tēlo baudkāru liekulīgu mietpilsoni, ka negribas ticēt savām acīm. Guna Zariņa, citkārt virtuozā krāsainu raksturu smalkā atveidotāja, arī ķērusies pie ārišķīgiem un pārspīlētiem izteiksmes līdzekļiem, lai arī tie ir nedaudz gaumīgāki nekā Sandrai Zvīgulei. Uzpolsterētām krūtīm, apspīlētā kleitā viņa slauka grīdu, zemu noliekdamās un allaž kārdinot pagriezusi dibenu pret Dergačovu. Entuziastiski sit odus (to dara arī citi – taiga taču!), manierīgi pļāpā pa telefonu, pūlēdamās raisīt sava piedzīvotāja greizsirdību. Arī Ivars Krasts grāmatveža Mečetkina aprobežotību cenšas nospēlēt vienīgi ar uzpolsterēta vēdera palīdzību. It kā viņa korpulence būtu iemesls Valentīnas vienaldzībai. Tāda šoreiz ir režisora  izpratne par lietu sakarībām. Imants Vekmanis uzaicināts uz Pomigailova lomu, lai trīsreiz pārietu skatuvei ar elektrības vadu rulli, vienreiz nostrostētu savu meitu Valentīnu un finālā uzkāptu stabā un tur paliktu, kamēr citi aktieri iznāk uz paklanīšanos.

Rakstīt atsauksmi