Atis Rozentāls

Teātra kritiķis, laikraksta "Diena" žurnālists

Četri Dukšos

Jaunās sezonas priekšvakarā Jaunajā Rīgas teātrī sarīkotajā preses konferencē dramaturģe Agnese Rutkēviča atzina, ka viņas luga “Dzīvnieks” mēģinājumu procesā tiek pārstrādāta. Salīdzinot lugu ar gala rezultātu – izrādi “Dukši” Gata Šmita režijā –, nākas konstatēt, ka sākotnējo materiālu piemeklējusi gluži vai pārkausēšana.

Ja atļauts būt nedaudz zobgalīgam, izrādes centrā ir modelis, ko savulaik kāda „lata romāna” virsrakstā formulēja Andris Puriņš: “Divu brāļu divas mīlestības”. Vienā gadījumā tā ir tikko radusies, iespējams, pat VĒL ne mīlestība, bet interese – lauku puiša interese par Rīgas radio strādājošu valdzinošas balss īpašnieci. Otrā, iespējams, VAIRS nav mīlestība, bet mokošs kopābūšanas ieradums, kas saista uz Rīgu no laukiem pārcēlušos pavāru un viņa attiecību partneri skolotāju. Izmaiņas lugā ir noapaļojušas asumus galveno varoņu – divu brāļu starpā, izvairoties no neizbēgamā salīdzinājuma ar Mārtina Makdonas “Vientulīgajiem rietumiem”, kuras pamatā arī bija divu brāļu naids. Makdonam tas ir naids starp diviem neveiksminiekiem, kuri diendienā jau ilgstoši dzīvo kopā. Rutkēvičas lugas pirmvariantā šis naids veidojas starp cilvēkiem, kas ilgu laiku dzīvojuši šķirti un tagad, apstākļu spiesti, zināmu laiku pavada kopā. Izrādē naida dominantes vairs nav, ir tikai vientulība. Lugas pirmvariantā starp brāļiem ir daudz izteiktāka plaisa viņu atšķirīgās seksuālās orientācijas dēļ, kas kalpo gan par katalizatoru, gan brīžiem tikai ieganstu citiem konfliktiem. Izrādē saglabājas jaunākā brāļa pārmetums vecākajam, ka tieši dēļ viņa seksuālā sakara ar skolotāju vīrieti māte ir saslimusi un, iespējams, tas viņu tuvinājis nāvei. Tomēr jaunākā brāļa attieksme pret vecākā brāļa „citādību” drīzāk ir ieinteresēta nekā noraidoša.

Četri JRT aktieri izlikti skatītāju priekšā uz visai neizteiksmīga fona. Scenogrāfa Rūdolfa Bekiča darbs raisa vilšanos, jo tas “nestrādā”. Ir nošķirtas “divi pasaules” – siena, kuras vidū it kā logā redzama radio studija ar biroja krēslu, bet priekšplānā izvietotas lauku mājas apvazātās mēbeles un sadzīves priekšmeti. Tomēr “pilsēta tur” un “lauki šeit” šādā veidā īsti uz skatītāju neiedarbojas, nav ne tēlainības, ne konkrētības, bet, godīgi sakot, ne šis, ne tas. Galvenokārt darbība rit Dukšu māju vidē, tātad priekšplānā, tomēr no dažām mēbelēm vides tēls neveidojas. Savukārt “Rīgas ainas” notiek radio studijā uz paaugstinājuma, un šajā noslēgtajā četrstūrī iesēdinātās varones Ingas vientulība „nolasāma” jau krietni precīzāk. Veidojas īsa saikne starp abām darbības vietām, jo studijā runāto klausās lauku mājā, savukārt no tās tiek zvanīts uz studiju. Cilvēku izgaismošana taisnstūrveida gaismas laukumos ir Bekiča rokrakstam raksturīga iezīme, ko nesen piedzīvojām arī mūzikla “Meierovics” iestudējumā. Toties Keitas kostīmi palīdz veidot raksturus un pat tēlu attiecības, īpaši košs akcents ir spilgtais krekls, ko, dodoties uz randiņu Rīgā, no sava “zilā” brāļa aizņemas Edgara Samīša Kārlis. Uzvelk un pats nobrīnās, cik stilīgi izskatās.

Inga – Baiba Broka, Kārlis – Edgars Samītis // Foto – Jānis Deinats

Lauku māja ir patvērums, vienlaikus kā vieta, lai tiktu skaidrībā ar sevi un savām jūtām. Tā ir arī piemiņas vieta mirušajai mātei, kas jaunākā brāļa dzīvē atstājusi būtisku ietekmi, no E. Samīša aktierspēles ir pilnīgi skaidrs raksturs – šķietami buntavniecisks, tomēr pieradis paklausīt mātes maigi stingrajai rokai. Tāpēc arī, meklējot draudzeni, viņš neizbēgami izvēlas par sevi vecāku sievieti. Izvēle ir visnotaļ veiksmīga, jo “valsts radio” raidījumu vadītāja Inga ir sieviete ne vien ar valdzinošu balsi, bet arī efektīgu ārieni. Baiba Broka šajā lomā ir lieliska savā smalkajā pašironijā par sievietes likteni, kas šinī gadījumā varbūt ne gluži ir mīlēt un ciest, bet gan censties mīlēt un censties daudz ko pieciest.

Dukšus jaunākais brālis Kārlis uztver kā savu pasauli. Te viņš ir nodzīvojis savu līdzšinējo mūžu, te ir bijusi māte un te ir sava zināma kārtība. Brālis Jānis lielā mērā ir „svešais”. Viņš ir aizbraucis prom, iespējams, laikā, kad jaunākais brālis labprāt būtu jutis vecāko sev līdzās, viņš ir ģimenes „melnā avs”, kura seksuālās orientācijas dēļ arī Kārlim šaurajā lauku vidē, iespējams, nācies ciest. Tieši šajā attiecību līnijā luga iestudēšanas gaitā ir nopietni transformēta, mazinot noliedzošo agresiju. E. Samīša varoni brāļa citādība nepārprotami intriģē. Aktieris Kārļa lomā uzsver varoņa puiciskumu, precīzāk, pāraugušu puiciskumu, brieduma trūkumu. Savukārt Ģirts Krūmiņš ļoti precīzi iezīmē vecākā brāļa raksturu – tas ir savu vietu dzīvē atradis, taču no attiecībām noguris cilvēks, kurš turpina sev iestāstīt, ka viss var būt kārtībā, kaut ļoti labi saprot, ka nav un nebūs. Ļoti organiski skolotāja – alkoholiķa lomā jūtas Andis Strods, kurš darbojas kā kontrapunkts, kā reaģents, ierodoties nelaikā un saasinot situāciju, vienlaikus piešķirot situācijai papildu komismu.

Pēc pailgas ekspozīcijas un situāciju izspēles centrālais “dvēseļu striptīzs” sarīkots gluži prozaiskā, tak ticamā veidā – varoņiem dažādās pakāpēs piedzeroties. Vienu brīdi rodas iespaids, ka tas varētu beigties pat ar visu četru varoņu haotisku grupveida seksu, bet tik tālu nenonāk. Nav izspēlēts arī viegli ieskicētais variants, kad Jānī pamostos interese par sievieti, savukārt Kārlis nonāktu skolotāja apkampienos. Iezīmēts, bet īpaši neizvērsts ir neizbēgamais secinājums, ka visideālākais pāris būtu Inga un Jānis... nu, jā, ja vien Jānis nebūtu gejs. Alkohola radītās mieles ir pamatīgas, piemīlīgās maskas nošļūk, īpaši jau mīlīgi apvazātā skolotāja sejiņa, kuras transformācijas nepatīkamā vieplī A. Strods atklāj meistarīgi, lai neteiktu, ka biedējoši precīzi. Skatītājā cīnās divas izjūtas – vilšanās varoņos, kuri sākumā likušies “jauki”, un sajūsma par aktieriem, kuri šos tipāžus veido bez pārspīlējuma, bet ar zināmu distanci. Un izvēle, vai to uztvert kā komēdiju par jocīgiem ļautiņiem, kas aiz neko darīt sačakarē dzīvi, vai drāmu par talantīgiem, bet sevi neatgriezeniski nerealizējušiem cilvēkiem, jau ir skatītāja ziņā.

Askolds – Andis Strods, Jānis – Ģirts Krūmiņš, Inga – Baiba Broka, Kārlis – Edgars Samītis // Foto – Jānis Deinats

Režisors Gatis Šmits nav mēģinājis šo stāstu padarīt sarežģītāku vai dramatiskāku. Tas daudzējādā ziņā ir apzināti ikdienišķs, pat palēns, bez īpašiem tempa lauzumiem un efektiem. Iespējams, ka beigu daļu varētu veidot savāktāku, koncentrētāku, mērķtiecīgāku. Pašlaik ir sajūta, ka izrādi nevar un nevar pabeigt. Dzert, ciest, iet prom, nākt un arī nenākt atpakaļ – šādā stilā jau var turpināt un turpināt. Izvēlētā beigu dziesma – Imanta Kalniņa Apvij rokas – skan brīdī, kad šķiet pajukušas gan jaunnodibinātās, gan ilgstošā kopdzīvē izsīkušās attiecības. Stingra punkta tomēr nav, jo varoņu raksturi nav tik monolīti, lai skatītājam rastos pilnīgi skaidra sajūta, ka viņi nemēģinās vēlreiz. Bet sajūtas, ka viņiem sanāks, gan vairs nav.

* "Diena"