Recenzijas

20. janvāris 2014 / komentāri 0

Satikšanās ar pašu galveno Spoku

Ir dažas lugas pasaules teātra repertuārā, kuru iestudējumus no laba prāta, ja to neprasītu kritiķa profesija, es laikam neietu skatīties nekādā gadījumā. Piemēram, Rūdolfa Blaumaņa Indrāni, Sofokla Valdnieks Edips, Raiņa Pūt, vējiņi! Arī Henrika Ibsena Spoki. Liktens baigā nenovēršamība, kas neļauj izsprukt ne pa vienu spraugu. Sižeti, kuri attīstās tikai pa vienu – nāves un jebkuru cerību sabrukuma – ceļu. Diena, kas beidzas ar absolūto nakti. Arī Nacionālā teātra Spoki, ko Aktieru zālē iestudējis Mihails Kublinskis, protams, nav nekāda komēdija, tomēr to ir relatīvi viegli un, galvenais, interesanti skatīties, jo atrasta ne viena vien svaiga, negaidīta līnija, salīdzinot ar šīs lugas iepriekšējiem iestudējumiem Latvijā. Un tie, cita starpā, ir bijuši vērā ņemami – gan Herberta Laukšteina inscenējums Liepājas teātrī (1993) ar Anitu Kvālu un Ēriku Vilsonu vai Leonu Leščinski mātes un dēla lomās, gan Feliksa Deiča izrāde Valmieras teātrī (1999) ar Daci Eversu un Ivaru Lūsi.

Spēli organizē un vada Alvinga kundze 

Galvenais, kas saista, skatoties Ibsenu Nacionālajā teātrī, ir mūsdienīgā domāšana – gan tēlu psiholoģijas, gan teātra valodas izpratnē. Izrāde būtu nevainojama, ja varētu novērst divus diezgan būtiskus trūkumus, kas ņemti no vecā teātra arsenāla – ugunsgrēku, respektīvi, tā atveidojumu, un Ulda Norenberga plosīšanos galdnieka Engstrana lomā. Droši vien skan nežēlīgi, pat nepieklājīgi. Bet aktieris diemžēl ir nopelnījis beidzot to dzirdēt, jo tieši tāpat viņš grauj citu režisoru izrādes ne vienu vien gadu.

Darbība norisinās gandrīz tukšā pelēkā telpā, kurā ir vien pāris taburešu un galds uz ritenīšiem – tāpat pelēki. Šai krāsā arī Lāsmas Kugrēnas (Alvinga kundze) un Lienes Gāliņas (Regīna) kostīmi. Pelēkums acīmredzot simbolizē dzīves bezprieka vienmuļību tālos Norvēģijas fjordos ieslēgtajā Alvingu muižā. No griestiem visu izrādes laiku pa pilienam krīt ūdens uz grīdas novietotā misiņa bļodā, radot skanisku notikumu fonu. Ūdens nemitīgā pakšķēšana liecina vai nu par pavasara tuvošanos, kurš kausē ledus pili, vai/un par muižas, respektīvi, te valdošās dzīves beigu sākumu. Scenogrāfe Sintija Jēkabsone. Izrādes prologā L. Gāliņas Regīna pie griestiem striķos piekarina puķupodus ar kreppapīra zaļajām lapām uz leju. Šo uzdevumu aktrise veic, kāpdama uz taburetes, stiepdama uz augšu rokas; tā viņa arī izrāda Regīnas lokano, sievišķīgi pievilcīgo un jauno augumu, kam turpmākajos notikumos liela nozīme. Taču paši ačgārnie puķupodi, kuri pie tam vēl tiek laistīti, ūdenim tekot uz grīdas, gan šķiet lieki kā muižā valdošo attiecību absurditātes pārmēru tieši ilustrētāji.

Mācītājs Manderss – Voldemārs Šoriņš, Alvinga kundze – Lāsma Kugrēna // Foto – Gunārs Janaitis

Ja kāds grib saprast, ko īsti nozīmē 19. gadsimta beigās jaunās drāmas lugu rakstniecībā ieviestais grandiozais atklājums – zemteksts – (un kādas iespējas tas dod teātrim), tam jāredz Nacionālā teātra Spoku absolūti perfektais pirmais cēliens, kur vārdi visbiežāk slēpj, nevis atklāj, personu patiesos nolūkus un īstās domas, tādējādi sarakstot pavisam citu attiecību stāstu, nekā teksts liktu domāt. Lāsmas Kugrēnas Alvinga kundze, salīdzinot ar citām teātrī redzētajām, ir pilnā mērā mūsdienīgs cilvēks, kas spēj skaidri domāt un kas ir brīvs no melīgas morāles valgiem vai bailēm no sabiedriskā viedokļa. Ilgie vientulības gadi viņu nav sabojājuši, tieši otrādi – viņa ir strādājusi ar sevi un jau pirms lugas sākuma izdarījusi to darbu, ko citās izrādēs varones veic tikai pirmajā cēlienā, pamazām un smagi raisoties vaļā no vajadzības dzīvot atbilstoši citu uzskatiem. Viņa, cik noprotams, vienatnē arī nobauda pa vīna glāzei un iepīpē dēla aizsāktu cigāru. Bet galvenais ir tas, ka viņā kūsā ne tikai enerģija, bet arī aizturēts dzīvesprieks. Jaušams ass, vērīgs un ironisks prāts. Viņai iepretī Voldemāra Šoriņa mācītājs Manderss garīgā nozīmē ir gluži vai atnācējs no cita laikmeta. Viduslaikiem vai 20. gadsimta 70. gadu padomju zastoja ēras. Nevienas dzīvas, brīvas, savas domas. Vadīšanās vienīgi un tikai pēc dogmatiski izprastām kristīgās morāles normām. (Kaut gan... Varbūt tā ir tikai maska. Bet par to vēlāk.) Ar iekšējās pasaules arhaismu kontrastē priestera švītīgais fiziskais tēls. Var iedomāties, ka viņš regulāri lieto trenažieri un seko jaunākajiem dietologu ieteikumiem. Stāvs ir šmaugs un vīrišķīgs, ietērpts elegantā, figūru vizuāli pagarinošā frakā, kājās izmeklētas zamšādas kurpes. Sirmie mati rūpīgi saķemmēti, uz acīm smalkas brilles metāla rāmīšos.

Pēc šāda personu raksturojuma loģiski rodas jautājums: ja Alvinga kundze ir brīva no aizspriedumiem un melīgas morāles, tad kādēļ viņa grasās atvērt bāreņu patversmi, piešķirot tai sava mirušā vīra vārdu, kaut arī tas bijis izvirtulis un alkoholiķis. Lāsma Kugrēna ļauj domāt – varbūt, lai satiktos ar Mandersu, fonda vadītāju, svinīgu atklāšanas runu virtuozu un, galvenais, savu jaunības dienu mīlestību, kas to reiz atraidījis, kad viņa kā precēta sieva lūgusi aizsardzību, bēgdama no sava vīra. L. Kugrēnas Alvinga kundze pat apskauj Mandersu, lai pārliecinātos, vai zem aizgājušo gadu pelniem vēl kas kvēlo. Šķiet, neko daudz vairāk par smalku franču vīriešu odekolona smaržu viņa nejūt. Bet Manderss atraujas no sievietes ar vāji slēptu nepatiku. Brīdis ir īss, bet pietiekams, lai pieredzējusī Alvinga kundze to uztvertu. Taču viņa nezina cēloņus, jo nav redzējusi to, ko mēs. Kad Manderss ienāk viesistabā, viņš labpatikā, varbūt arī ne gluži apzinātā, kavējas pie Regīnas kairās muguras; ilgāk, nekā pienāktos, tur meitenes roku savā plaukstā. Kas vairs laikabiedrenes labi saglabātā, bet tomēr vītuma skartā miesa, ja tepat blakus ziedošs, jauns ķermenis... Kaut kādā mērā, ieraudzījis Regīnu, Manderss ir pat izsists no sava ikdienišķā olimpiskā miera, tādēļ gatavās iemācītās tikumības frāzes pat lieto ar uzsvērtu dedzību. Tā maska kalpo vismaz diviem mērķiem – lai atgūtu garīgo līdzsvaru un lai turētu Alvinga kundzi drošā attālumā. Nodarbināts ar sevi, Manderss nejūt, ka Alvinga kundze sarunas iniciatīvu pārņēmusi savā varā un ka ved to viņam pagalam neizdevīgā virzienā, izvirzot tādus jautājumus, uz kuriem atbildēs tas parāda sevi kā jau pavisam  smieklīgi liekulīgu ērmu. Tā ir Alvinga kundzes sievišķīgi gudrā atriebība par otrreizējo noraidījumu. Bet ne tikai.

Ugunsgrēka mīklas

Sekojot Alvinga kundzes un Mandersa divcīņai, ienāk prātā kāda fantastiska versija par iespējamiem ugunsgrēka cēloņiem, kaut arī tieši mājieni par to netiek doti. Varbūt ugunsnelaime norisinājusies pēc pavisam cita scenārija, nekā par to tiek runāts. Šīs izrādes Alvinga kundzei patversmes lietas interesē ļoti mazā mērā – viņa neizlasījusi paraksta Mandersa sagatavotos dokumentus, šķietami vieglprātīgā jautrībā iebilst pret tās apdrošināšanu. Bet, kad viss ir aizgājis bojā, viņa ne tikai nevaimanā un neplēš matus, bet, šķiet, nemaz nav izsista no līdzsvara. Toties izsists ir Manderss, it īpaši, kad avantūrists Engstrans apgalvo – vainīgais esot mācītājs, kurš nokniebto sveces degli iemetis skaidās. Var jau būt, ka es pārskatījos, kad ieraudzīju Alvinga kundzes acīs triumfu, kad Manderss piekrīt Engstrana piedāvājumam uzņemties vainu mācītāja vietā. Un, ja es nekļūdījos, vai tad nav iespējams, ka Engstrans pēc kundzes tieša vai netieša mājiena, respektīvi, naudas, ne tikai noorganizē Mandersa morālo eksāmenu,  kuru tas neiztur, bet pat rada apstākļus, lai šāds eksāmens notiktu?

Regīna – Liene Gāliņa, Osvalds – Kaspars Dumburs  // Foto – Gunārs Janaitis

Protams, mūsdienu teātrī ugunsgrēkus neattēlo, ilustratīvi žilbinot telpā sarkanus prožektorus un pūšot iekšā sadegušu papīru plēksnes, kā tas notiek šajā izrādē – īpaši ja runa primāri ir par garīgu ugunsgrēku. Tāpat: Engstranu var tēlot arī kā klaunu ar pārspīlētām, komiskām liekulības un tikumības izpausmēm, kā to dara U. Norenbergs. Taču galdnieks nekādā gadījumā nav muļķis, bet tieši tāds iespaids rodas, vērojot jauno uzvedumu. Pietiktu normālā intonācijā pateikt pāris teikumus, kaut vai vienā vietā, tad atkal varētu klibot, plātīties ar rokām, tricināt balsi un mētāt galvu. Bet diemžēl šo divu teikumu nav. Lienes Gāliņas Regīna ir labi audzināta meitene, kurā aktrise uzsver rakstura patstāvību vārdu kaujās ar savu surogāttēvu Engstramu, slēptu sirsnību pret Osvaldu, cieņu, pat padevību pret Alvinga kundzi. Tādēļ pilnīgi nesagatavots un diemžēl nepārliecinoši nospēlēts ir Regīnas aiziešanas skats: nav ticams, ka tik maiga meitene varētu atiezties kā prasta ielas skuķe.  

Lugas kulminācijas jaunā instrumentācija

Pēc ironiskā, pat asprātīgā un raitā pirmā cēliena, kurā L. Kugrēna un V. Šoriņš sevi apliecina kā augstas klases psiholoģiskā teātra meistarus, man radās jautājums – vai un kādā toņkārtā izdosies pieslēgt otrā cēliena neizbēgami traģiskos notikumus. Arī otrais cēliens piedāvā vairākus negaidītus pārsteigumus. Pirmais (un ļoti priecīgs!) pārsteigums ir Kaspara Dumbura tēlojums Osvalda lomā. (Osvaldu spēlē arī Jānis Āmanis.) Jaunais aktieris, kurš Edgaru (Purva bridējs) ņēma vairāk ar spēku un ekstāzi, ne sapratni, kurš bija precīzs epizodē kā asprātīgais Draugs (Vecene), Spokos radījis oriģinālu, viscaur pārliecinošu tēlu. Tas apliecina gan jaunā aktiera talantu, gan režisora joprojām nezaudēto prasmi taisīt aktierus un izteiksmīgas viņu lomas. Baltā kreklā, melnās biksēs un vestē, brillēs, pusgariem matiem, ar smaidu, kurš it kā lūdz sevi atvainot, Osvalds parādās spēles laukumā. Neparasta ir jaunekļa ķermeņa valoda – viņa muskuļi it kā lokās un mokās, katrs grib skriet uz savu pusi, viņš tos tikai ar grūtībām satur kopā. Tas ir kas līdzīgs drudzim vai viegliem krampjiem, ko vēl papildina runas sakāpinātais dedzīgums, tiekšanās par katru cenu ielūkoties sarunu biedram acīs. Un grimases-maskas lomu ieguvušais smaids. Šāda ķermeņa valoda, kas Osvaldu atšķir no citiem, liecina gan par viņa slimību, gan vienlaikus par jaunā organisma instinktīvo dzīvotgribu, kas pretojas nolemtībai un ir izteiksmīgāka par jebkuriem verbāli paustiem nolūkiem.

Osvalds – Kaspars Dumburs, Mācītājs Manderss – Voldemārs Šoriņš // Foto – Gunārs Janaitis

Lāsmas Kugrēnas Alvinga kundze savā dzīvē ir tikusi galā ar daudziem spokiem, var teikt arī rēgiem vai, visdrīzāk, maldiem – gan pirms lugas sākuma, gan pirmajā cēlienā (pēdējais no tiem ir Manderss). Spoki-rēgi-maldi tiek traktēti pat ne tik daudz kā tieši grēki, vairāk – kā kļūdīšanās aplamu uzskatu, pieņēmumu, tradīciju dēļ, kas cilvēku savalgo un neļauj tam būt brīvam. Kad Alvinga kundzei šķiet, ka viņa ieguvusi brīvību, viņa nenojauš, ka liktenis tai pataupījis vēl vienu satikšanos – ar viņas dzīves pašu galveno Spoku. Un neticamā kārtā tā nav ziņa par viņas vienīgā karsti mīļotā dēla slimību un iespējamo vājprātu. Tas ir – Laiks. Laiks, kas neviļus liek pārdzīvot dziļu personisku atskārsmi, ka viņas dzīves drāmas galvenais cēlonis ir viņa pati – tāda, kāda bijusi savā jaunībā: ar audzināšanas izkropļotiem priekšstatiem par pienākumu, laulību, tikumību, grēku, ar to vienādojot dzīvesprieku. Ar jautājumu – un ja nu viņas mūža īstā mīlestība varbūt bijis tik ilgi nicinātais, par netikumīgu un vieglprātīgu uzskatītais vīrs. Ar nojautu, ka viņi varbūt pat varētu būt laimīgi, ja viņš būtu saticies ar viņu tādu, kāda viņa ir pašlaik. Tādējādi Alvinga kundzes lomas un visas lugas kulminācija (un traģiskums) finālā tiek pārvirzīta no fiziskā līmeņa jautājuma (vai māte iedos nāves zāles neglābjami slimajam dēlam) uz garīgā līmeņa problēmu: neiespējamību dzīvi izdzīvot no jauna. Mūsdienu medicīnas sasniegumi varbūt pat atļauj Osvaldu apārstēt, ja ne izārstēt, bet nekādi atklājumi nevar pagriezt atpakaļ laiku. Padarīt notikušo nenotikušu. Un, ak vai – nav iespējams arī nenotikušo pārvērst notikušajā, kas sāp visdziļāk. Izrādes fināls emocionālā ziņā ir rimts – Helēna Alvinga, atminējusi savas dzīves mīklu, ierauga (un pieņem) realitāti tādu, kāda tā ir.

 Nacionālā teātra Spokus ir aizraujoši skatīties. Ja jums interesē noslēpumi, kas iemitinājušies nišā starp vārdiem un to jēgu. Un ja jūs gribat redzēt, ka Lāsma Kugrēna patiešām ir viena no labākajām Ibsena aktrisēm Latvijā – kā pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad M. Kublinska režijā spēlēja Hedu Gableri, tā šodien.

Rakstīt atsauksmi