Recenzijas

31. marts 2014 / komentāri 0

Mūsdienu vasarnieki

Ja Dailes teātra izrādi „Izraidītie” Silvija Radzobe un pēc tam arī es nosaucām vienā vārdā „lielā” (sk. Satori.lv un Teātra Vēstnesis 2014/1), tad Elmāra Seņkova M. Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudētos „Vasarniekus” es nodēvētu par gudru izrādi. Patiešām gudra, jo pilnīgi viss – Maksima Gorkija teksta apstrāde, režija, scenogrāfija, aktieru spēle – pārsteidz ar precīzu teksta adaptāciju mūsdienīgumā. Varētu teikt arī tā: izrāde ir patiesi intelektuālas interpretācijas paraugs, kurā katrs brīdis, pat visemocionālākais, momentā vedina uz domāšanu un provocē uz salīdzinājumu un vispārinājumu.

Luga ir uzrakstīta 1904. gadā, tātad drīzumā pēc „Ķiršu dārza” (1903). Būtībā M. Gorkijs centies uzrakstīt itin kā Antona Čehova darba otro daļu, proti, plašāk parādīt tā laika lopahinu pasauli. Bijušie nabagi, kas tagad kļuvuši bagāti, sacēluši vasarnīcas, daudz strādā, bet daudz arī uzdzīvo, ir kļuvuši par jaunu sociālo slāni. Gorkijs arī gluži stilistiski tiecas līdzināties Čehova izteiksmei. Taču jebkura atdarināšana esošo parādību pārvērš otrreizējā parādībā. Tas, kas Čehova lugā ir viegla un gudra filozofēšana, Gorkijam apvēršas nogurdinošā, apnicīgā daudzvārdībā.

Tādēļ arī uzrakstīju „teksta apstrāde”. Jā, pie lugas ir pamatīgi piestrādāts (režisora asistente dramaturģijas jautājumos Madara Rutkēviča). Pirmām kārtām aizvākts viss sadzīvi un vidi ilustrējošais, uzsveru, ilustrējošais personāžs, tādējādi 26 darbības personu vietā ir palikušas 15. No teksta argumentēti svītrotas domu un jūtu tālaika aktualitātes (tuvojas 1905. gads) – monologi, ko varētu saukt par „Vētrasputna dziesmu”. Ļoti gudri saīsināti ir arī dialogi, palicis tas, kas piešķir vārdam dinamiku un emocionālo zemtekstu. Pārdomāta un arī izstrādāta atsevišķu ainu montāža, kas tāpat dinamizē darbību un aktivizē tēlus. Kopumā ņemot, Elmārs Seņkovs Gorkija lugu prasmīgi pakļāvis savai idejai, tādējādi būtībā pierādīdams, ka „Vasarnieki” patiešām ir klasika, tātad darbs, kas spēj būt aktuāls visos laikos.

 No Rīgas Krievu teātra izrādes „Vasarnieki” // Foto – Reinis Dzudzilo

Izrāde sākas tā, kā pie mums arī sākas tas svarīgākais, proti, ar prezentāciju. Tā varētu būtu par godu pašai izrādei vai kārtējā rakstnieķeļa kārtējai grāmatai, vai jaunuzceltai vasarnīcai. Spriežot pēc modernajām virsdrēbēm, ko aktieri uzmetuši sev uz pleciem, vasarnieki visticamāk svin tieši jaunas vasarnīcas atklāšanu. Taču būtībā tas, kā parasti, nav tik svarīgi. Galvenais ir skaisti stāvēt, nepiespiesti tērzēt, daudznozīmīgi klusēt, eleganti satvert glāzi un laiku pa laikam no tās mazliet iemalkot. Citiem vārdiem, sevi prezentēt.

Pēc tam būs arī vasarnīca. Tās tēls un tās „dzīve” izrādes darbības gaitā no jauna apstiprina to, ka Reinis Dzudzilo ir savā ziņā unikāls scenogrāfijas režisors. Uz skatuves nekā nav, precīzāk – tukša mūsdienīgas dzīves telpa, bez logiem, bez durvīm, tikai kailas sienas un griesti, daži krēsli un modīgas čūskveida stāvlampas. Faktiski – nedzīvs tukšums. Sava veida cietums, kas izolē no debesīm un zemes. No dzīves.

Lūk, šajā tukšumā Gorkija varoņi arī sitas cits pret citu. Lugā tie atnāk un aiziet, šeit viņi visu laiku ir kopā. Viņu vidū nav ne slikto, ne labo. Nav īsteni nelaimīgu, nav arī patiesi laimīgo. Taču visi cieš no iekšējā tukšuma, kaut gan paši varbūt to nemaz neapzinās. Nerimtīga cīņa pašiem ar sevi, kas viņu izpratnē ir cīniņš ar citiem un visu pasauli. Tomēr viņi jūt, ka garīguma trūkums iznīcina. Tiecas pretim labākajam, augstākajam, saprazdami, ka mīlestība atdzīvina, taču, kā allaž, ilgas tiecas apslāpēt ar alkoholu un seksu. Un, raug, mūsu priekšā ir kārtējās nakts dzīres. Sienas pēkšņi lēni paceļas uz augšu, un tagad mums redzama tikai tā varoņu ķermeņa daļa, kas ir no apakšas līdz viduklim. Tēlaina seksuālas orģijas aina, nevienam šeit acis nav vajadzīgas. Tas, kurš tai pusē ir noguris, atrāpo, pavaid, pavaimanā un piesauc cerību, kaut vai dziesmā (kā to brīnišķīgi dara aktrise Jekaterina Frolova).

 Varvara – Veronika Plotņikova // Foto – Aigars Altenbergs

Ar katru ainu arvien pilnīgāks top to mūsdienu jaunbagātnieku kolektīvais portrets (atbilstīgi greznos tērpos, ko darinājusi Krista Dzudzilo), kas tagad veido jauno, tā saucamo postpadomju inteliģences slāni. Liela nozīme šā portreta izteiksmīgumā, protams, ir aktieru darbam. Atklāti sakot, šādu ansambļa saliedētību Rīgas Krievu teātrī sen nebiju redzējusi. Šis ir tas gadījums, kad grūti kādu izcelt, kaut gan neapšaubāmi galvenā slodze ir Veronikai Plotņikovai. Viņa panāk unikālo, proti, spēlē, tā sakot, izrādes dzīvo dvēseli. Tieši tāda ir viņas garīgi attīstītā, gudrā un neizsakāmi vientuļā Varvara Mihailovna.

Tikpat pārliecinoši gudri savu varoni spēlē Jeļena Sigova. Gaudulīga dāmīte, kas it kā nevienu negrib traucēt, bet visus traucē, jo ļoti vēlas būt citiem vajadzīga. Šis apzīmējums „gudri”, kā jau minēju, raksturo visu aktieru darbu, jo viņi nevis vienkārši veido tēlu, bet arī smalki apspēlē savu attieksmi pret to. Tādēļ, piemēram, tik interesants ir Kalerijas tēls, ko spēlē Dana Čerņecova. Komiska nimfomāne, kas visus biedē ar savu intelektu. Gan viņā, gan savaldīgajā Marjā Ļvovnā (Olga Ņikuļina), gan šķietami delverīgajā Jūlijā Fiļipovnā (Jekaterina Frolova) skatītājs atpazīst aiz maskām aizslēpušos mūsdienu sieviešu tipus.

Dzīvot neprasmes dēļ tikpat nomocīti ir viņu vīri, draugi un kolēģi. Sen nebiju redzējusi arī tik spilgtu Dmitrija Palēsa darbu, kāds ir viņa advokāts Basovs, kas „basē” pa labi un pa kreisi, izžmiedz no sevis dzīvesprieku, nežēlodams ne fiziskos, ne dvēseles spēkus, līdz noguris pēkšņi zaudē „optimismu” un saplok kā tukšs maks. Vīriešos šķietami jo īpaši jaušams šis nogurums dzīvot. Piemēram, Aleksandra Maļikova Vlass nepārtraukti sevi pātago – būt, būt. Taču mērķi, kālab to darīt, viņš būtībā nezina un trako, sevi un visus apkārtējos nicinot nīcina. Šķiet, ka tikai Leonīda Lenca Semjons Semjonovičs spēj „būt”. Varbūt tādēļ, ka nāk no citas paaudzes - tās, kas uz savas ādas izbaudījusi, kā ir tad, kad gribi, bet nedrīksti pilnvērtīgi dzīvot.

 Semjons Semjonovičs – Leonīds Lencs // Foto – Reinis Dzudzilo

Pēc nakts uzdzīves būs pēdējā aina – paģirains rīts, kad tiek mēģināts salikt punktus uz „i”. Kad kāds, lai izrādītos, aiz bēdām lūkos nošauties un trāpīs sev plecā, kad kāds visu, kas sakrājies uz sirds, izsacīs savai sievai, savukārt kāda cita sieva - savam vīram, kāds apraudās savu mīlestību un atteiksies no tās uz visiem laikiem, bet tālāk viss turpināsies kā līdz šim. Tikai, raug, griesti virs varoņu galvām lēni celsies augšup. Debesis nav redzamas. Tumšs. Taču pavērusies telpa svaigai gaisa plūsmai. Nez no kurienes blāvi iestīgo gaisma (gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš). Kādu mājienu mums dod izrādes režisors? Pašā finālā uz skatuves vairs neviena nav. Bet griesti joprojām ir augšā. Kam tiek vēdināts šis tukšums?

Rakstīt atsauksmi