Nepieskaroties ģitārai
Recenzija par Valmieras Drāmas teātra izrādi "Orfejs pazemē" Oļģerta Krodera režijā.
Vecmeistars Oļģerts Kroders radījis vērienīgu Tenesija Viljamsa lugas interpretāciju. To nosaka darbības norise uz lielās zāles skatuves, pakļaujot skatītāju tuvplāna burvībai un detaļu nozīmei, un stiprina Mārtiņa Vilkārša monumentālais telpas iekārtojums, varoņu attiecības iztirzājot 50. gadu stilistikā ieturētā tirgotavā, un Annas Heinrihsones radītie košie kostīmi, atspoguļojot laika un personību zīmes tajos.
Lugas autors sižetā iestrādājis alūziju par grieķu mitoloģiju – mītu par Orfeju, kas ar sevis raisītas melodijas spēku no pazemes izvilina mīļoto Eiridīki. Režisors jau iepriekš atzinis, ka vēlas uzsvērt mīta aktualitāti mūsdienās, norādot, ka sasniegts zemākais degradācijas punkts un turpmāk iespējama vien kustība augšup, vienas personas neatvairāma šarma pavadīta. Par metamorforizēto ieroci kalpos ģitāra, kas atskaņo mežģīnēm līdzīgas melodijas, kas piesaista un notur uzmanību, to atraujot no visa cita.
Mani ļoti iepriecina iepriekšēja neparedzamība un izvairīšanās no ilustratīvisma, neliekot Krišjāņa Salmiņa Velam vērt veikala durvis ar ģitāru rokās vai plecā (līdzīgi kā Rēzija Kalniņa Frīdas Kalo biogrāfijas inscenējumā Dailes teātrī atturējās no gleznošanas, necenšoties piesavināties mākslinieces radīto un izrādot pietāti pret to). Tā vietā režisors iet tālāk par mītu – viņš atklāj, ka šī ģitāra vienmēr ir bijusi pie Ievas Puķes Leidijas – nebija tikai neviena, kas to atklātu, un neviena, kas to aizskartu. Un te nu aizsākas Ievas Puķes, Elīnas Vānes un Krišjāņa Salmiņa trio saspēle. Elīnas Vānes Kerola ir tā, kas ar Ivara Vanaga negroīdā tēvoča starpniecību norauj jaku no pakaramā, kur atklājas ģitāra. No šī brīža Vela atveidotājam jāprot režisora izvēlētais un piedāvātais koncepts īstenot, kas nav viegls uzdevums – tam, pašam instrumentam nepieskaroties, jāpanāk, ka tas skan, nevis pateicoties labajā stūrī sēdošā operatora slēdžu bīdīšanas dēļ, bet gan paša gribas un spēka iespaidā. Un te nu novērojama problēma, kā rezultātā uzveduma atslēga diemžēl kļūst par vājo ķēdes posmu.
Krišjāņa Salmiņa atveidotais Vels nav mūziķis, nav siržu lauzējs, viņa izmantotie ārējās izteiksmes līdzekļi (svārstīgā gaita, noslēpumaini neieinteresētā runa) ir savdabīgi un interesanti, bet vienveidīgi, galu galā atstājot vien kāda klaidoņa iespaidu. Vēl vairāk – brīžam šķiet, ka nav skaidrs, kāpēc abas dāmas tik talantīgi, sparīgi un atbildīgi cīnās (par šī vīrieša klātbūtni), lai arī paša iemesla it kā nav vai arī tas aktiera izpildījumā kļūst nesvarīgs. Nepārliecina šāds Zavjēra kunga portretējums – nav saprotams, vai tam apkārt notiekošais liekas garlaicīgs, vai arī tieši pretēji (uz provinciālajām kaislībām tam ir aizraujoši nolūkoties), vai arī pavisam jancīgs. Viņš pats būtībā nemaz negrib nevienu no meitenēm, drīzāk viņas abas vēlas ļauties tā ģitāras skaņām, un pats ir neizpratnē, kāpēc tās viņam seko.
Vela dēļ līdz galam neizdodas arī iecerētais uzveduma fināls. Atšķirībā no lugas sadistiskajām beigām uz skatuves nošauj Leidiju, bet pēcāk abi ar Velu pamet skatuvi, uz tās atstājot savā nodabā lēni virpuļojošus, burvīgās melodijas spēka pārņemtus izrādes varoņus. Šajā brīdī bija īpaši spilgti jāiezīmējas galvenā varoņa mitoloģiskajām spējām – spējām pakļaut pūli, ieviest cilvēku prātos galu galā neizbēgamu skaidrību par viņu sīkmanību un to, cik patiesībā mazi tie ir, nenojaušot, kādas iekšējas vētras plosa apkārtējos. Velam, manuprāt, bija jādod cerība cilvēka mainībai, lai arī kā liktos, ka mazpilsētas dīvainie ļautiņi nebūtu uz to spējīgi. Minēto gan vairāk nākas piedomāt pašam, jo skatuviskā darbība šajā brīdī nepārliecina.
Ievas Puķes tēls ir viennozīmīgs dramatiskais centrs, to dalot vienīgi ar Elīnu Vāni, kad tā iesaistās skatuviskajās darbībās. Aktrise demonstrē kā smalkus ārējās izteiksmes līdzekļus (uzkumpusī mugura zem vīra kopējas nastas, neizteiksmīgā, nemainīgā sejas grimase, kur rūpes izdzēsušas visu košumu), tā arī patiesi dziļu, nomāktu iekšēju pasauli, kas atraisās, vien alkoholam aizēnojot tās raizes. Viņai nepanesami būt vienlaicīgi gādīgai sievai un ar dzīvi apmierinātai sievietei apkārtējo sabiedrībā; grūti nākas slēpt maiguma alkstošo būtni sevī vienatnē un vēl joprojām sirdī gruzdošo sāpi par tēva nāvi, kas var izsaukt pat īsti dzīvnieciskas dusmas, uzzinot par vīra saistību ar to (Rihards Rudāks Torensu rāda nopietnu, valdonīgu, aizdomu pilnu un vienīgi viņš pats (un varbūt arī Porteres kundze) zina, cik slims tas patiesībā ir). Tas viņu ārda, un Velu, kaut arī ar prātu to nevēloties, Leidija izmanto kā pēdējo iespēju pirms sabrukuma – tāpēc tik ļoti viņai sāp vārdi par vairs ne jauno sievieti, kam vajadzīgs vien štucers pie sāniem gultā.
Elīnai Vānei šoreiz pieder manas simpātijas. Viņas Kerola - trakule un avantūriste. Tāda viņa atklājas tikai svešām acīm un, iespējams, arī sev kā citādajai un nepieņemtajai, kas kalpo par sava veida aizsargmehānismu jeb masku, kas tik ļoti vēlas tapt noņemta, bet nespēj, nespēj... Te nu atklājas arī otra Kerola – provinciāla meitene, kurā mīt neslēpts naivums un kura nevēlas izjust potenciāli nepanesama atraidījuma sitienu, nu jau kārtējo viņas dzīvē. Aktrise meistarīgi izspēlē šīs dažādās tēla iezīmes, attiecīgi atrodoties atšķirīgā sabiedrībā – starp vietējām tenku vācelēm un divatā ar pilsētā ieklīdušo Velu. Ja pirmajā ampluā aktrisi ir ierasts redzēt, tad otrais pārsteidz un saviļņo, un, raisot līdzjūtību, ļauj saskatīt Kerolu tik nevienkāršotu un dzīvu.
Jau pierasta vērtība ir Valmieras Drāmas teātra otrais plāns, kas neliek vilties un, šķiet, jebkuru izrādi var padarīt skatāmu pat tad, ja režisoru tas nav ieinteresējis. Bet ne šajā gadījumā – manuprāt, Oļgertam Kroderam pienākas gana lieli nopelni aktrišu (īpaši kolorītais Regīnas Devītes un Baibas Valantes duets, Ilzes Pukinskas un Ineses Pudžas precīzi atveidotās māsas svētules, Skaidrītes Putniņas kopēja ar krampi) organizēšanā tā, lai uzsvērtu būtībā liekulīgās un paklīdušās sabiedrības iedomāto puritānisko morāli kā fonu izspēlējamām kaislībām starp Leidiju, Velu un Kerolu. Tātad to attiecības sarežģī ne tikai savstarpēja nesaprašanās, bet arī apkārtējo uzspiestais dzīves modelis. Pie tam režisors šādi cenšas atklāt vēl kādu sabiedrībai raksturīgu un peļamu iezīmi – neiecietību un nespēju pieņemt dažādo. Būtībā mazpilsētas „zieds” apzinās savu niecību un tamdēļ nevēlas pieļaut citādu dzīves uztveri, kas sniedzas krietni pāri pašu aprobežotajai dabai. Tas ir viens no iemesliem, kadēļ vadošajam trio klājas vēl grūtāk. To pamato jau pieminētā Kerolas tēvoča iezemieša iekļaušana skatuviskajās norisēs, īpaši uzsverot sabiedrības bailes no nezināmā, tam filigrāni izpildot kādu apkārtējās klukstes šausminošu rituālu, pašam nekļūstot smieklīgam. Arī Ineses Ramutes Vī Talbotas pienesums izrādes kopējai idejai saskatāms tik dažādā nodemonstrēšanā vienas sabiedrības ietvaros, aktrisei spēlējot aizrautīgi un patiesi. Manuprāt, gan bez šī tēla būtu varējis arī iztikt, jo režisora uzstādījumu pietiekami ataino jau košais dāmu pulciņš un tēvocis Plezents.
Šerifa un kovboju tēli šoreiz gan šķiet blāvi un nepietiekami izmantoti kopējā sižeta atklāsmē. Turpretī prieks par Valmieras Drāmas teātra jaunāko guvumu Inesi Pudžu – nelielo tekstu tā prot lieliski un mazliet ironiski pieskaņot savas nūģīgās varones dabai. Tā notiek, nokļūstot laba režisora rokās, ko nevar salīdzināt ar diplomdarba izrādes Nemiera laiks ārprātu.
Arī šajā izrādē Oļģerts Kroders nezaudē jauneklīgumu, pat traģēdijai piešaujot pa ironijas devai (Regīnas Devītes Hemmas kundzei ziņkārīgā nekaunībā no otrā stāva balkona nokliedzot Kerolai: „Palaistuve!”, un Ievas Puķes atveidotās Leidijas viskija gurguļošana kaklā, esot imūnai pret pilsētas tenkām), jo ir liels dzīves pazinējs, un kurš gan vēl labāk var zināt, ka dzīvē nemēdz būt tikai melns vai balts.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi