Maija Svarinska

Teātra kritiķe

Pārsteigumiem pilna izrāde

Izrāde sākās ar pārsteigumu. Atsteidzos uz Daugavpils teātra „Kaiju” Dailē un biju izbrīnīta, ka zālē tik daudz cilvēku, pat papildvietas aizņemtas (tikai tā saucamā mūsu – kritiķu rinda patukša). „Skat tikai, kāda atsaucība,” saku savai līdznācējai. „Jokaini vienīgi, ka krievu valodu nedzird, latvieši vien, latvieši vien.” Tas patiesi šķita dīvaini, taču beigu beigās nospriedām, ka pašreizējās ukraiņu situācijas kontekstā latvieši šādā veidā pauž solidaritāti ar saviem, tas ir, Latvijas krieviem. Izrāde sākās, un atkal izbrīns. Uz skatuves, kuras noformējums likās jau redzēts, iznāk vai nu Arkadina, vai Ņina, kas ļoti atgādina Džilindžera izrādes Milēdiju. Pēc tam pie viņas pienāk puisēns, un es saprotu, ka tā ir Ņina ar dēlu, kas pretēji lugai pēc režisora ieceres ir palicis dzīvs, un tagad mēs redzam to Ņinu, kura kļuvusi kā Arkadina – slavena, bagāta un ar dēlu. Re, Džilindžers, kā izrādās, ir spēlējies, citējot arī Daugavpils teātra izrādi, Milēdijai piešķirdams Arkadinas/Ņinas veidolu (tiesa, Valda Čakare to savā gudrajā rakstā „Spīdola un četri malēnieši” Kroders.lv nepiemin, bet droši vien daugavpiliešu „Kaiju” viņa vienkārši nav redzējusi). Skatos programmiņā, lai uzzinātu, kā sauc Agnesei Zeltiņai tik līdzīgo aktrisi, bet te jau atskan „Ņinas” pirmās replikas, un man beidzot pielec, ka grasos otrreiz skatīties izrādi „Milēdija”. Tūdaļ ceļamies un, visus traucējot, metamies ārā no zāles, bet pēc minūtēm piecām jau esam tajā zālē, kur Daugavpils teātris spēlē savu „Kaiju”.

Kamdēļ gan šis mans ievads? Tādēļ, ka šāds ievads ļoti precīzi sakritis ar divu režisoru – Oļega Šapošņikova un Georgija Surkova – ideju spēlēt Antona Čehova lugu kā work in progress, kā savā veidā performanci, tas ir – nepabeigta daiļdarba atrādīšanu auditorijai, kad ik pa laikam tiek ieviestas korekcijas, kas saistītas ar to vai citu analītisku interpretāciju. Tādēļ arī programmiņā izrāde tiek pieteikta kā „Kaija. Under construction”. Tātad nejaušība man piespēlējusi „izdevību” noskatīties izrādes, tā sakot, iespējamo prelūdiju, kurā ieskanas sapņa tēma – vai tas būtu Arkadinas, Zarečnajas vai varbūt jebkuras citas aktrises sapnis par tālumā vēsi zaigojošo, apburoši skaisto un vientulīgo mākslas zvaigzni.

Uz šāda pacilājoša sapņa akorda jo pārliecinošāks šķita prozas motīvs. Režisori O. Šapošņikovs un G. Surkovs ir izdarījuši kaut ko ļoti ikdienišķu: paņemot Čehova lugu, viņi sākuši no tās nokasīt gadsimta gaitā uzkrātos poētiskos, metaforiskos un simboliskos uzslāņojumus, sev un aktieriem atstādami vienīgi kailu tekstu. Rezultātā radies kaut kas negaidīts. Padomājiet tikai: Čehova četru cēlienu luga ar minimālu teksta īsinājumu (tas attiecas pārsvarā uz Trigorina monologu par rakstniecību un atsevišķām tam laikam aktuālām replikām, piemēram, Dūzes vārda pieminējums) tiek spēlēta divas stundas un 40 minūtes (ar starpbrīdi). Nekas, atkārtoju, nekas nav izlaists, gluži otrādi – gandrīz viss tekstā, ieskaitot remarkas, līdz skrupulozumam ir ņemts vērā, un iznākumā daži labi pazīstamie tēli, dialogi un apstākļi atklājas līdz nepazīstamībai citādi.

No Daugavpils teātra izrādes „Kaija. Under construction” // Foto – Džeina Saulīte

Piemēram, Trepļeva luga Ņinas Zarečnajas izpildījumā. Nekā kopēja ar to, ko gadu desmitiem nācies redzēt tajās vai citās režisoru variācijās. Dekorācijas līdzīgas lugā aprakstītajām: redzama „Sorina muižas parka daļa”, skatuves mugurpusē ir videoprojekcija, kurā „skats uz ezeru; virs apvāršņa pacēlies mēness”, ir arī sērs (scenogrāfes Inga Bermaka un Agnese Stabiņa, video Ivars Utinans, gaisma Sergejs Vasiļjevs). Taču pats priekšnesums ir pilnīgi negaidīts. Ņina Trepļeva lugu nespēlē, nekādas „izdzisušās dzīvības” netēlo, arī no „mirušās dvēseles” nav ne miņas, līdz ar to nelokās un nežestikulē, neklaigā un nečukst, bet vienkārši lasa no papīra tekstu. Lasa ātrum ātri, tā sakot, dragā tik uz priekšu, jo, kā izrādās, viņa paklusām no mājiniekiem ir slepus izrāvusies uz šejieni tikai uz pusstundu un ne brīdi nedrīkst aizkavēties, tādēļ ka jābūt mājās, iekams pārbrauks tēvs ar pamāti. Ļoti iespējams, ka iepriekš nekādu mēģinājumu nav bijis, jo no Ņinas teiktā uzzinām, ka „tēvs un viņa sieva mani pie jums nelaiž. Saka, te esot bohēma... baidās, ka es nekļūstu par aktrisi....”. Acīmredzami lugu lasījusi mājās vienatnē un tagad saka Trepļevam, ka „jūsu lugā grūti spēlēt, tajā nav dzīvu cilvēku... maz darbības, одна только читка ” (diemžēl šis vārds читка latviski tulkots kā runāšana, kas maina tā jēgu). Spriežot pēc Trepļeva atbildēm, viņi ar Ņinu pārrunā lugu pirmoreiz – fakts, kas ļauj apgalvot, ka nekāda kopdarba ar tekstu līdz šim viņiem nav bijis. Tagad nudien atliek tikai lasīšana, kas Trepļevu nemulsina, jo laika ir maz. Mēs jau nezinām, cik vispār gara ir viņa luga, jo priekšnesums drīz vien tiek pēkšņi pārtraukts.

Šādu atklāsmju Daugavpils teātra izrādē nav mazums. Uzveduma režisori ir pilnībā atteikušies no „spēlēm” ar koncepciju. Kamdēļ gan traktējumi, ja ir Čehova teksts, ar kuru strādājot var izdzīvot visdažādākās aktieru un režisoru atklāsmju transformācijas, tādējādi spēlējot, kā tēlaini formulēts „Kaijas” programmiņā, „vienas izrādes festivālu”, jo punkts netiek pielikts. Tieši tādēļ Daugavpils teātra izrāde ir patiešām interesanta profesionālam un izglītotam skatītājam. Taču grūti pateikt, vai tā uzrunā plašāku auditoriju.

Vēl viens no pārsteigumiem saistīts ar paša autora personību. Jau teicu, ka no lugas tiek nokasīti skatuvisko tradīciju uzslāņojumi, un tādēļ arī Čehova būtība atklājas neierastā gaismā. Kļūst jaušams tieši tas Čehovs, kuru mēs vairāk vai mazāk esam iepazinuši postpadomju laikā, lasot viņa dienasgrāmatas, vēstules, un kurš PSKP ideoloģijas periodā tika rūpīgi slēpts. Gudrs, dziļš, bet ļoti cinisks cilvēks. Savā laikā esmu jau rakstījusi, ka Čehovs nemīlēja sieviešu dzimumu, proti, viņa daiļradē sieviete ir „vīrieša brīvības, pašcieņas, vēlmes un spēka pilnasinīgi dzīvot uzurpators” (Teātra Vēstnesis, 2003, Nr.1). Šādas attieksmes tendence ir jūtama arī Daugavpils teātra iestudējumā, turklāt panākta, kā jau arī teicu, nevis režisoru likto uzsvaru dēļ, bet ar precīzu, mierīgu iedziļināšanos tekstā.

Piemēram, Maša, kurai tik daudzi režisori ir aicinājuši mūs just līdzi viņas bezcerīgās mīlestības pret Trepļevu dēļ, tagad pēkšņi mūsu priekšā nostājas tāda, kādu to redzējis pats Čehovs. Vīrs lūdz viņu braukt mājās, jo abu bērns „jau trešo nakti bez mātes”, bet Maša atbild: „Tu esi kļuvis garlaicīgs. Agrāk vismaz reizēm pafilozofēji, bet tagad tev prātā tikai bērns un mājas, bērns un mājas, un cita nekā no tevis nedzird.” Un paliek spēlēt loto. Baisi, vai ne? Bērnam taču vēl nav pat divi gadi. Kā Maša (Jeļena Ņetesina vai Inese Ivulāne-Mežale), tā arī viņas māte Poļina Andrejevna (Žanna Lubgane vai Maija Korkliša) brīžiem biedē ar šādu, lūk, dvēseles „cēlumu”. Jā, Čehovs ir ļoti spilgti izteikts skeptiķis. Nevilšus pat rodas jautājums: cik viņš ir bijis cilvēcīgs? Visu redz, saprot un zobgalīgi piedod. Skeptiķis, kas par dzīvi saka – komēdija. Kā „Kaijā”.

Sorins – Vladimirs Dupaks, Arkadina – Irina Kešiševa, // Foto – Džeina Saulīte

Nudien komēdija: katrs no varoņiem kādu mīl, katru varoni kāds mīl, bet viss greizi. Tādēļ visiem „salti, salti... viss tukšs, tukšs”. Varbūt tikai Arkadinai un Dornam ir kaut cik silti. Prot nepadoties. Arkadinas lomā es redzēju Irinu Kešiševu. Lielisks darbs. Pateicoties tieši Daugavpils teātra izrādei, es, starp citu, pirmoreiz atskārtu, ka Arkadina ir aktrises pseidonīms. Vīra uzvārdā Irina Nikolajevna ir Trepļeva, bet meitas uzvārds viņai ir kā brālim – Sorina. Toties Arkadina ir pašas izvēlētais pseidonīms no vārda Arkādija, kas ir laimīgas dzīves simbols, līksmes tēls. Ak, kā Kešiševas Arkadina cīnās par pārliecinošu šī tēla iedzīvināšanu sevī! Pašapmierināta, pašpārliecināta provinces slavenība, kas visu savu dzīvi pakārtojusi darbam profesijā. Arkadina nemitīgi atrodas cīniņā ar pašreizējo brīdi, kas zog viņai jaunību. Vēlme apstādināt tagadni, būt par laimības iemiesojumu neļauj viņai nekam citam atlicināt spēkus, savukārt tieši aktiermeistarība palīdz viņai ne tikai uz skatuves, bet arī dzīvē.

Čehovs mums piedāvā noklausīties viņas lasītu fragmentu no grāmatas: „... sieviete, kad tā izvēlējusies rakstnieku, kuru viņa grib savaldzināt, uzmācas tam ar komplimentiem, laipnībām un mēģina visādi izdabāt...” Pēc tam šī pati instrukcija tiek meistarīgi likta lietā, apstrādājot Trigorinu, kad viņam sagribas pabaudīt jaunu dzīvi ar Ņinu. Kešiševas Arkadina prot pārliecinoši nospēlēt arī tēmu – māsas mīlestība pret brāli. Kādas gādīgas rūpes, kāds satraukums valda, kad viņam pēkšņi kļūst slikti. Bet kādas drazas uzvirmo Sorinā (сор no uzvārda Сорин krievu valodā; pēc analoģijas: draza no Drazniece), kad brālis priekš viņas dēla, bet pēc tam dēls priekš viņas brāļa palūdz naudu. Viņa ir tik sašutusi un nikna, ka arī par šo sievieti kā cilvēku jāsāk baiļoties. Zvērīga cīņa par savu Arkādiju.

Tieksme izrauties no kaut kāda biedējoša, sevī iesūcoša tukšuma – tas droši vien ir galvenais, kas apvieno visus lugas varoņus. Tikai Arkādija katram cilvēkam, protams, ir sava. Čehova sievietēm tā pirmām kārtām ir mīlestība, kas, izrādās, ir pārsteidzoši egoistiska. O. Šapošņikovs un G. Surkovs vada precīzi pa tekstu, un tad redzam, ka Poļina Andrejevna un Maša velkas vīriešiem nopakaļ, nemitīgi apnikdamas viņiem ar savu mīlestību. Šīs sieviešu lomas vienas izrādes laikā spēlē divas aktrises. Paņēmiens, kas savā veidā arī ir under construction. Rezultātā tēls ne tikai bagātinās ar dažādām niansēm, bet arī pārsteidz ar to, cik pēc būtības līdzīga ir sieviešu iedaba.

Vīriešu lomās šis paņēmiens tiek izmantots tikai darbā pie Trepļeva tēla (arī sievišķis?). Aleksandra Komarova spēcīgā, kaismīgā spēle izvirza šo varoni izrādes priekšplānā, kā to sākotnēji Čehovs arī bija iecerējis. Aktiera tēlojumā atdzimst mūsdienās izplēnējusī enerģija, kas savulaik bija raksturīga varoņa mīlētāja ampluā. Citiem vārdiem, ir jūtams spēks, kas plūst no sirds kā patiess mīlestības apliecinājums, nevis miesisks, seksuāls, tas ir, vizuāls, mīlas atainojums. Savukārt Māris Boka šajā lomā pārliecina par sava varoņa biklās dvēseles mokām. Būtībā puišelis, kas tik ļoti alkst pēc mātes mīlestības un nojauš, ka viņam nav nākotnes. Kā saka viņa gudrais, labsirdīgais tēvocis Sorins (Vladimirs Dupaks), jauneklis, kuram būtībā nekā nav.

Arkadina – Irina Kešiševa, Trigorins – Georgijs Surkovs // Foto – Džeina Saulīte

Trigorinu, kuram itin kā viss ir, spēlē viens aktieris. Viņš ir arī izrādes otrais režisors Georgijs Surkovs. Tāpat kā Čehovam, tas ir rakstnieks, kuram „līdz 40 gadiem ir vēl tālu”. Par sevi pārliecināts jauns cilvēks, kas pazīst slavu un sieviešu pielūgsmi, kas ir laiski uzmanīgs, tātad būtībā vienaldzīgs pret apkārtējiem, kurš tāpat kā Arkadina mīl sevi un savu darbu, kam patīk ķert zivis, dzīt jokus un stāvēt uz rokām. Absolūti mūsdienīgs tips, kādi, starp citu, ir arī visi pārējie varoņi.

Jā, darbība tiešām it kā ris muižā, videoprojekcijā ir redzama, kā raksta Čehovs, „māja ar lielu terasi”, tomēr ieskatoties pamani, ka tās ir pagājības mūsdienīgas atliekas. Mājas interjers arī itin kā pie muižkungiem. Arī varoņu apģērbs itin kā Čehova laikam piedienīgs. Bet ieskaties un redzi, cik tais pašos kostīmos prasmīgi saskaņots pagājušais un šodienējais gadsimts (teicams Ingas Bermakas un Agneses Stabiņas darbs).

Tikpat dabiski aktieri un režisori mūsdienīgojuši Čehova varoņus. Daudz ātrāks runas veids un maz paužu. Trigorins, piemēram, Ņinas savaldzināts, tā iekarst savā monologā, ka iemīlējusies jaunava šķietami pat nepagūst izsekot viņa domu gājienam. Varbūt arī ne visu spēj uztvert tādēļ, ka ir ļoti jauniņa, labi, ja viņai ir 16 gadu, taču, spriežot pēc Čehova teksta, viņai ir vēl mazāk, jo skeptiski nosvērtais Dorns (Jurijs Kušpelo) un acīgā Arkadina par viņu saka: meitene. Lietuviešu aktrises Jovitas Balčiunaites atveidotā Ņina Zarečnaja patiesi izskatās ļoti meitenīga. Varbūt tādēļ tik negaidītā rakursā paveras viņas liktenis. Meitene, kuras „nelaiķe māte visu savu milzīgo īpašumu novēlējusi vīram, un tagad šī meitene palikusi tukšām rokām, jo viņas tēvs jau testamentā visu mantu norakstījis savai otrai sievai”. Pēc tam, kad viņa kļūst par aktrisi, „tēvs un pamāte visur nostādījuši sargus, lai Ņinu nepielaistu pat savas muižas tuvumā”. Ne tikai Ņinas nelaimīgā mīla un neveiksmīgā aktrises karjera, arī šie fakti atspoguļojas Zarečnajas tēla patībā. Kad viņa parādās 4. cēlienā un drudžaini runā ar Kostju, drīz vien kļūst skaidrs, ka Trepļeva teiktais par viņas vēstulēm („Katrā rindiņā varēja manīt, ka viņas nervi līdz pēdējam izmocīti un sasprindzināti. Arī viņas fantāzija mazliet nenormāla.”) ir daktera Čehova konkrēta psihisko traucējumu diagnoze. Iespaidīgs nelaimīgas būtnes, bezpajumtnieka klaidoņa tēls.

Tikai, raug, nesapratu, kāpēc, drudžaini skandējot kādreiz spēlēto Trepļeva lugas monologu, Ņina pēkšņi sāk runāt lietuviešu valodā. Vai darbība notiek mūsdienu Latgalē, piemēram, Arendoles muižā? Vai Ņinas māte nākusi no kaimiņzemes Lietuvas? Tā kā visām iepriekšējām niansēm es radu pamatojumu Čehova lugas tekstā, šo „inovāciju” varu argumentēt tikai ar spēli – work in progress. Proti: Ņinas lomu veido no Lietuvas ataicināta aktrise, ar kuru Šapošņikovs sadarbojies, iestudējot Lietuvas teātrī „Domino”, un tas, ka viņa pēkšņi ierunājas lietuviski, ir pārlieku sanervozējušās aktrises Balčiunaites „kļūme”.

Finālam tuvojoties, uz videoekrāna parādās jauna aina. Ziema. Pa pusei pamesta standarta dzīvojamā ēka, pirmā stāva logi ir aiznagloti ar dēļiem, arī augstāk, šķiet, neviena nav. Tipisks mūsdienu skats. Pēc tam, kamēr uz skatuves vēl ris dialogi, uz šā skumjā fona pazib jauna cilvēka tumšais siluets. Viņš strauji pazūd aiz mājas stūra. Vientuļais Trepļevs steidz aiziet no dzīves. Drīz aiz skatuves, tieši tāpat kā lugā, atskan šāviens. Cik daudz aiziet postā viņu – mūsdienu Ņinu, cik daudz aiziet bojā mūsdienu Trepļevu? kā sarežģītajā un tik mainīgajā pasaulē atrast drošus orientierus? kāpēc centieni rast atbalstu pilnasinīgai dzīvei tik bieži beidzas ar sakāvi? – jautā Daugavpils teātris, spilgti izgaismodams izbāzto kaiju.