Zem vējdzirnavu spārna
Gruzdovs, Vilkārsis, Kauliņa, Raudinga, Kapustins, Vaivods (nepārspīlējot var teikt, Latvijas teātra zvaigžņu komanda) Krievu teātrī rāda savu redzējumu par Ingas Ābeles lugu „Labās asinis” - saistošu vielu pārdomām, bet par daudz šīs vielas, ja iztrūkst norādes…
Interesants šķiet pats izrādes koncepts, kur tumšā, drūmā telpā biezo putekļu kārtu izgaismo pa kādam spožam gaismas staram (scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis, gaismu mākslinieks Igors Kapustins). Tur mīt ļaudis, kas runā krieviski, ik pa laikam iestarpinot pa kādam vārdam latviski un dziedot rimtas melodijas kā latviski, tā latgaliski (atzīstama Jura Vaivoda dziesmu izvēle). Tie tērpušies pelēcīgos stilizētos Ievas Kauliņas kostīmos, kas ar nelieliem izņēmumiem veiksmīgi piemeklēti tā, lai derētu kā notikumiem pirms simts gadiem, tā mūsdienām.
Nav šaubu, ka režisoru Mihailu Gruzdovu interesējis integrācijas jautājums, jo jebkuram, kam nācies pabūt Latgales laukos, attēlotā situācija būs pazīstama. Jau senākos gados notikusī tautību, kultūru un valodu saplūšana tur vērojama vēl šobrīd. Tāpēc es uztveru redzēto kā fakta konstatāciju, bet ko skatītājiem ar to darīt, laikam paliek viņu pašu ziņā… Manuprāt, pārsteidzošākais ir tas, ka režisors aplūkoto reģionālās kultūras modeli ieviesis Kurzemē (kur tad arī pirmās vējdzirnavas Latvijā esot radušās) un Vidzemē – latvietības sirdī (izrādē izskan Aizkraukles un Kokneses vārdi). Šajā aspektā Mihaila Gruzdova izvēle man nešķiet saprotama.
Viss iepriekš rakstītais ir kā fons varoņu savstarpējo attiecību izspēlēšanai, kur pietiek vietas aizvainojumam, kaislīgai, bet aizliegtai mīlestībai, pragmatiskam aprēķinam, neizpratnei un piedošanai, tēliem jūtu uzplūdā paceļoties virs apkārt esošās pelēcības, bet jau nākamajā brīdī slīgstot tajā dziļāk.
Nepārprotami pirmā cēliena galvenā līnija ir mātes bēres. Viņa nodzīvojusi garu mūžu, izaudzinājusi bērnus, bet no šīs pasaules aizgājusi gruzdošu sirdi, tai skaitā - neizlīdzinājusies ar meitu. Radi vēl gribējuši ko teikt, tikai laika vairs nav pieticis, kas izskaidro vispārējo saspringumu varoņu starpā. Bet, beidzoties šai līnijai pēc pirmā cēliena divām trešdaļām, nesākas jauna... Ir zudis konflikts, un skatuviskā darbība sāk ritēt riņķī un apkārt – katram savas problēmas, katrs pa savu dzīvi knosās, kā nu māk un kā uzskata par pareizu esam, bet mantojuma dalīšana, kas būtu loģisks stāsta turpinājums, it kā paliek otrajā plānā. Kļūst garlaicīgi, un dīvaina ir sajūta, sākoties otrajam cēlienam, kad par notikumu centru un „Vējkalnu” māju saimnieci kļuvusi Veronikas Plotņikovas Ņina, kas līdz šim bija tikai vecās Glorijas mazdēla sieva...
Šķiet, režisoram vairāk interesējis stāsts par dzimtas dzīvi gadu gaitā kā tādu, nevis sevišķa iedziļināšanās kādos psiholoģiskos pārdzīvojumos smagu izvēļu priekšā. Iespējams, tāpēc arī iestudējuma nosaukums „Labās asinis” izskan tikai kā vārds. Uzveduma norises gaitā labās asinis tiek piesauktas ne reizi vien, pat izskaidrota to būtība, proti, tās rit cilvēkā, kas radīts zem īstas mīlestība spārna. Noskaidrots arī, ka labās asinis riņķo Sofijā un Ņinas un Mellera dēlā Sebastiānā (Sergejs Marčenko spēlē izrādē „Starpstacija” radītā tēla ietvaros), bet tālāku atšifrējumu to ietekmei uz personāžu likteņiem es no Mihaila Gruzdova interpretācijas nesaņemu.
Varbūt vaina līdz galam neizstrādātajā attiecību partitūrā, lai gan aktieri kopumā spēlē pat ļoti labi, praktiski nevienu brīdi nav vēlēšanās ieslīgt krēslā dziļāk, saklausot kādu aplamu intonāciju, kas visai bieži notiek latviešu teātros. Katrs saskatījis savā tēlā personību, bet nevarētu teikt, ka redzama laba savstarpēja saspēle. Es, piemēram, tikai pirmā cēliena beigās saprotu, ka Ņina ir Mellera sieva – starp abiem kāda tuvība nav nolasāma, tāpēc jo dīvaina šķiet Ņinas aizdomīgā nolūkošanās, Melleram lakstojoties ap Sofiju.
Vislielāko tēla attīstību piedzīvo Ņinas tēls. It kā pagājuši nieka pieci gadi, bet klāt nākusī darbu un rūpju nastas smagme Veronikas Plotņikovas varoni no trīsdesmitgadīgas kalnu kaziņas padara par dzīves pabružātu sievieti- četrdesmitgadnieci.
Savukārt konsekventus, viengabalainus un arī interesantus tēlus radījušas Jekaterina Frolova un Olga Ņikuļina. Tantes Laimas (Jekaterina Frolova), kas nodarbojas arī ar apbedīšanas pakalpojumu sniegšanu, tēls ir noslīpēts līdz pilnībai, perfekti atstrādātās kustības un grimases iemieso īstu kapsētas vārnu – uzraudzi. Brīžam kļūst baisi, īpaši aktrisei spēji pieliecot galvu, neko nesakot, bet pavēstot – nauda nesmird, kur vienam nelaime, tur citam atradums, nāvi un tuva cilvēka zudumu uztverot kā lietišķas kategorijas. Olgas Ņikuļinas spēlētā Nele Mellere ir iekšēju pašpārmetumu un aizvainojuma pilna – vai tiešām mātes novēršanās izvēlētā vīra dēļ bijusi pamatota? Esot jau vecumā uz slimības gultas, jaunības pārdzīvojumi izlaužas ārpusē īgnuma formā, bet aktrise vēlējusies tēlam piešķirt arī mazliet siltuma un slēptas vitalitātes, kas spilgti izpaužas, metoties dejā.
Manuprāt, labākais aktierdarbs uzvedumā ir Anastasijas Timošenko kaimiņu meitene (kā vēlāk izrādās – radiniece) Sofija. Aktrise tik organiski iemiesojusies jaunietes tēlā, ka nav iespējams nenoticēt bērnišķīgajam naivumam, brīnumā ieplestajām acīm. Viņa ir kā dabas bērns, kas noteikti prot priecāties par vienkāršām lietām. Kaut arī Sofijai jau divdesmit pieci, viņa ienes „Vējkalnu” mājās spirgtumu un košumu, ceļ augšup šo vējdzirnavu spārnu piespiesto kompāniju (veiksmīgs scenogrāfa darbs, uzveduma darbību organizējot zem stilizētiem spārniem, kam cauri izauguši nezāļu stiebri, kas posta kā „nolaisto” māju, tā attiecības).
Mellera tēlā Aleksandrs Maļikovs izmanto divas maskas – saniknotu sātanu vai aizskartu bērnu, kas ir par maz būtībā tik psiholoģiski smagam raksturam, kas nespēj aptvert vecmāmiņas nāvi, aizslaucīt kā nebijušas aizliegtas jūtas pret māsīcu Sofiju un kam jāpieņem sievas jaunā dzīvē.
Neraugoties uz vairākām loģikas pretrunām, izrādes veidotājiem izdevies radīt īpašu atmosfēru – tā uzrunā ar maigo, iejūtīgo un klusināto intonāciju, kas īpaši izteiksmīga, aktieriem bijīgi daudzbalsīgi dziedot, varoņiem iegrimstot pārdomu dziļumos. Šajos brīžos izrādi gribas salīdzināt ar biezu, tumīgu mērci, kas līstot pārņem un padara nebūtisku visu apkārt esošo un ļauj aizmirsies. Tādēļ tik vien atliek, kā dungot līdzi: „Danco, meitiņ, danco – nedomā par kurpēm”, jo dzīve ir par īsu, lai kaut ko nožēlotu. Tā ir par īsu, lai skatītos atpakaļ. Un vienalga, vai tie būtu tikai divdesmit pieci vai jau deviņdesmit četri gadi.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi