„Kabarē” – mirklis pirms rītdienas
Nacionālā teātra jauniestudējums – mūzikls „Kabarē” – viena no 20. gs. 70. gadu Holivudas kinokultūras ikonām galvenokārt Sallijas Boulzas lomas atveidotājas Laizas Minelli leģendārā un pēc tam simtiem veidos reproducētā tēla un snieguma dēļ – ir drosmīga un dīvainā kārtā pārsteidzoši laikmetīga izvēle mūsdienu Latvijā, kas, protams, uz 20. gs. 30. gadu sākuma Berlīnes dekadentiskās un šobrīd, ar laika distanci lūkojoties, nepelnīti romantizētās dinamikas fona var šķist pseidoproblematizēta. Tomēr šī ironiski izklaidējošā muzikālā melodrāma pieaugušajiem ar dzimtajā valodā tulkotiem pasaulslaveniem hitiem režisores Indras Rogas interpretācijā brīžiem nez kāpēc uzdzen tikpat laikmetīgu zosādu kā ziņu kanālu skatīšanās. Kaut kur Latvijas mediju telpā jau parādījās retvītots krievu režisora Kirila Serebreņņikova paustais „Gribas iestudēt „Kabarē” – īstais laiks...”, un tas rāda, ka Indras Rogas jau pirms kāda laika iecerētais iestudējums publiku sasniedzis šajā – īstajā laikā, kad Veimāras republikas norieta dzīves, sadzīves un uzdzīves spogulī varam ieraudzīt daudz ko pazīstamu. Vispār Latvijas teātra vidē pagājušā gadsimta pirmās puses pasaules izjūta pēdējās sezonās kļuvusi īpaši aktuāla. Neiztirzājot izrāžu detaļas un režisoru personības un atturoties no vērtējuma paušanas, pietiek uzskaitīt kaut vai dažas un pat ne hronoloģiskā secībā – „Neprātīgā Zelda” Dailes teātrī, „Piafa” un „Lielais Getsbijs” Liepājas teātrī, arī režijas adaptācija operai „Lučija di Lammermūra” ar darbības pārcēlumu Musolīni laika Itālijā un „Kabarē” Nacionālajā teātrī –, lai saprastu, ka šis vēstures posms ar visiem kolorītajiem (un destruktīvajiem) personāžiem, dažādām robežsituācijām – krīzēm, kariem un apstākļiem, kuros samaltas vērtības un likteņi, kā mēdz teikt, ir modē.
Ko tad piedāvā šis „Kabarē” 21. gadsimta skatītājam? Pirmkārt jau izrādi ar dzīvo mūziku, kas dramatisko teātru publikai nav ikdiena. Grupa „Sus Dungo” un pārējā mūziķu kompānija šoreiz ne tikai „apskaņo” izrādi, bet arī organiski iekļaujas skatuves vidē kā kabarē orķestris. Otrkārt, pasaulslavenu mūziklu latviešu valodā, jāpiebilst, ļoti niansētā un stilistiski meistarīgā Edvīna Raupa atdzejojumā, kas atbrīvo no izmisīgas programmiņas lasīšanas vai neērtības sajūtas tos, kuri par daudzoskaroto filmu, nemaz nerunājot par ekstravagantā Kristofera Išervuda daiļradi, neko daudz nav dzirdējuši. Treškārt, formas un gaumes ziņā izturētu kabarē simulakru ar visiem nepieciešamajiem elementiem un numuru montāžu kā teātri teātrī, meistarīgi izpludinot visas robežas un jau ar „Willkomen” dziesmu laiktelpas pārvaldības grožus nododot spilgtā Mārtiņa Brūvera konferansjē rokās, kuram, tā vien šķiet, no kādas violeti spīdīgās svārku stērbeles teju izlīdīs āža kāja, liekot ikvienam zālē sēdošajam laiku pa laikam uzdot sev jautājumu – kurā realitātē es īsti atrodos – Nacionālajā teātrī vai Berlīnes KitKat klubā? Protams, teātra realitātē atgriež gan vilciena duna, gan filmēšanas kameras sprakšķi (acīmredzot, atsauce uz Džona van Drutena lugu „I Am a Camera”/ „Es esmu kamera”, kas ir versija par Išervuda romānu „Atvadas no Berlīnes” – mūzikla iedvesmas avotu), gan Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā izmantotās Lindas Ģībietes veidotās kinohroniku montāžas, ko var interpretēt gan kā laikmeta dokumentālā portreta integrēšanu izrādē, gan arī kā vizuālas alegorijas – piemēram, karuselis kā 30. gadu Berlīnes dzīvesstils un laika izjūta vienlaicīgi. Laiktelpu pārklāšanās notiek arī izrādē – spilgtākā epizode ir leģendārais Sallijas monologs „Varbūt šoreiz” (Maybe This Time), kas no izjustas pašrefleksijas plūstoši pārtop krāšņā kabarē numurā – laika rats turpina griezties un malt.
Skats no izrādes „Kabarē”. Centrā: Sallija Boulza – Agnese Cīrule // Foto – Gunārs Janaitis
Bieži par „vieglo” žanru apsaukātais mūzikls no aktieru viedokļa nebūt nav viegls, jo prasa daudzpusīgu sagatavotību un slodzes izturību – ir jāspēlē, jādzied, jādejo (un, ja iespējams, arī jāžonglē un jāveic akrobātiski triki) un reizēm tas viss vienlaikus, jo skatītāja uzmanība jānotur ne mazākā mērā kā action filmās. Turklāt tas viss jādara kvalitatīvi, jo nekas nav sliktāks par viduvējas kvalitātes muzikālu izrādi. „Kabarē” gadījumā, pārspriežot izrādi ar laikabiedriem, var gadīties kā senajā stāstā par ziloni, ko dažāda skaita aklie tausta no dažādām pusēm, mēģinot nonākt pie kopsaucēja par visai atšķirīgu pieredzi, ja redzētas dažādas izrādes. Proti, runa ir par vērā ņemamām kvalitatīvām atšķirībām izpildījumā, mainoties galveno varoņu lomu atveidotājiem. Agneses Cīrules kā Sallijas Boulzas un Aināra Ančevska kā Kliforda Bredšova gadījumā aktieriski, un vēl vairāk vokāli, sniegums ir daudz pārliecinošāks, tēli ir organiski, dzīvi un piepildīti, saglabājot romantizēto priekšstatu par Sallijas Boulzas marlēnisko trauslumu un Klifu Bredšovu nevis kā vienkāršu amerikāņu dienderi Eiropā, bet tiešām vismaz wannabe rakstnieku – bohēmistu. Dziedājumi skan līdzeni un tīri, katra tembrālo īpatnību ietonēti, droši un sagatavoti. Diemžēl to nevar teikt par Rūtas Dišleres Salliju – nenostādīta balss, diezgan lielas intonatīvas problēmas komplektā ar mēģinājumu tās kompensēt ar pārspīlētu spiedienu uz balss saitēm, nevajadzīgi skaļām garajām notīm un daudz frivolāku tēlu runas un ķermeņa valodas aspektā padara Salliju Boulzu vulgāru un izrādes melodramatisko līniju – neīstu, līdz ar to garlaicīgu. Ulda Siliņa Klifs vokāli ir daudz stabilāks par partneri, tomēr arī vietām trūkst precizitātes, turklāt aktieris šķiet vēl neatradis pārliecinošu sajūtu tēlā un balansē starp zēnisku pašpuiku pirmajā un pārlieku tēvišķu aizbildni otrajā daļā, liekot zust jebkādam ticamības momentam viņa jūtām un sajūtām. Mulsināja arī samērā daudzās atšķirības runātajā tekstā starp abiem galveno varoņu atveidotāju tandēmiem (skatījos izrādes 3. un 4. jūnijā). Cerams, ka šīs likstas dziedēs laiks un Rūtas Dišleres gadījumā – papildu darbs ar vokālo pedagogu: līdz šim Ievai Kerēvicai ar vairāku teātru aktieru balsīm ir izdevies panākt patiešām atzīstamus rezultātus, ja vien process ir abpusēji aktīvs.
Šķiet, ka tomēr šīs izrādes „trīs vaļi” un stabilākās vērtības ir Mārtiņa Brūvera konferansjē, Marijas Bērziņas Šneiderjaunkundze un Egila Melbārža Šulca kungs – kolorīti raksturtēli ar izkoptu, labi pārvaldītu vokālu (arī tad, ja daļa dziedājuma tiek runāta) un ķermeņa plastiku, pašironiju un sentimentu gaumīgā līdzsvarā ik rindā, ik solī, ik dziesmā. Tikpat izturēti spēlē arī Maija Doveika (Kosta jaunkundze) un Ģirts Liuziniks (Ernsts Ludvigs). Burvīgs, lai arī, protams, baisi ironisks akcents ir Zanes Dombrovskas čirkainais ebreju meitēns baltās pusgarās zeķītēs ar bumbuļiem hitā „Rītdiena pieder man” (Tomorrow Belongs to Me), pamanāmas un iedarbīgi pasniegtas „mēmās” lomas Gundara Grasberga (Maksis) un Ulda Anžes (Grāfiene) izpildījumā. Līdzās viņiem arī pārējais aktieru ansamblis īsteno jau pasen folklorizējušos Staņislavska frāzi par to, ka nav mazu lomu, ir tikai mazi aktieri, turklāt viņiem ir visai būtiski uzdevumi Ingas Raudingas nebūt ne vienkāršajā horeogrāfijā, kā arī muzikālajos ansambļos un izrādes darbībā.
Skats no izrādes „Kabarē”. Centrā: Šulca kungs – Egils Melbārdis // Foto – Gunārs Janaitis
Indras Rogas „Kabarē” nav Holivudas filmas rimeiks ar akcentu uz mūzikla izklaidējošo dabu vai vienu atsevišķu personību. Nacionālā teātra „Kabarē” uzrunā ar savu eksistenciālo stīgu, kas savieno 30. gadu Berlīni nacisma triumfa priekšvakarā ar mūsdienu pasauli, kurā virtuālo realitāti kļūst arvien grūtāk nošķirt no īstās, bet vērtību ceļa stabi postmodernisma spogulī sašķobījušies interpretāciju daudzveidībā. Principā „Kabarē” ir stilistiski izturēta un demokrātiska izrāde, kas varētu gan apmierināt Nacionālā teātra vecāko un konservatīvāko publikas daļu, gan negarlaikot jaunāko, priecējot gan dinamiskas izklaides, gan melodrāmas cienītājus, gan tos, kas teātri izmanto kā ierosmi refleksijai par laiku un pasauli, kurā dzīvojam šobrīd.
Rakstīt atsauksmi