Makabrais skudru maratons
Dailes teātra pēdējais jauniestudējums „Skudru sprints” šās sezonas izskaņā šķita nogurdinošs kā maratons. Vien, atšķirībā no maratona skrējiena finiša, nebija gandarījuma. Mūziķa Kaspara Rogas kino scenārijs, izgājis cauri dramatizētāja Artūra Dīča un režisora Mihaila Gruzdova rokām un ievietots Leonīda Laganovska scenogrāfijā, diemžēl pazaudējis sākotnēji iecerēto dullumu un neordināro vieglumu. Vērojot izrādi, laiks apstājās nevis tāpēc, ka iegrimi nirvānā, bet tāpēc, ka pasaule, uz kuru vēries, šķita sen jau mirusi.
Jaunās izrādes reklāmas bija intriģējošas. Lai potenciālajai publikai būtu pastiprināta interese, mārketingam nebija jāizdomā īpaši pievilināšanas triki, pietika vien ar diviem daiļrunīgiem faktiem – Kaspara Rogas debija teātrī un Dailes teātra debija Vidzemes koncertzālē „Cēsis”. Visas mazajai zālei iecerētās izrādes biļetes tika pārdotas, un uzvedums 7. jūnijā tika izrādīts uz koncertzāles lielās skatuves.
Stāsts
Lai arī ne īpaši labā latviešu valodā sarakstīts, izrādes tekstuālajā materiālā Kaspars Roga ieraugāms kā asprātīgu kaskāžu meistars un dzīves/mākslas paradoksu smējējs. Tādu „Prāta vētras” rosīgo un atraktīvo bundzinieku iespējams iepazīt arī dažādajās intervijās plašsaziņas līdzekļos. „Skudru sprints” stāsta par diviem brāļiem, viņu dažādajām sievietēm, vēlmēm un dzīves modeļiem. Absurdu notikumiem piešķir „Sapņu grāmata”, kas tiek piespēlētā galvenajam varonim Markam un kurā viss ierakstītais arī piepildās.
Būtībā šī „Sapņu grāmata” ir idejas materializācija: mūsu vēlmes un sapņi, apzināti formulēti un skaļi izpausti, tiešām mēdz piepildīties. Kaspara Rogas piedāvātajā materiālā (kas radies, iedvesmojoties no kino operatora Jāņa Skulmes idejas) iespējams polemizēt par to, cik nevērīgi cilvēks mēdz izturēties pret dotajām iespējām, tādēļ viena no lugas ironiskākajām atslēgas frāzēm ir – baidies no saviem sapņiem. Atliek „Sapņu grāmatā” nejauši ierakstīt sen jau neeksistējoša džeza ansambļa nosaukumu vai iezīmēt Maļēviča „Melno kvadrātu”, un var sākties īsta jautrība. Pirmizrādē diemžēl šī jautrība bija samocīti uzspēlēta un neadekvāti psiholoģizēta…
Sids – Lauris Dzelzītis, Aleksandra – Kristīne Nevarauska, Marks – Ģirts Ķesteris, Sibille – Inita Dzelme // Foto – Kaspars Kviesis
Forma
Gaidot jaunās koncertzāles atklāšanu, daudz tika runāts par Cēsīm kā laikmetīgās mākslas citadeli. Materiāla idejas un spēles noteikumu ziņā arī Dailes „Skudru sprints” varētu pretendēt uz laikmetīgā teātra statusu, ja vien… režisors Mihails Gruzdovs lugai nebūtu uzstiepis psiholoģiskā reālisma teātra atslēgu. Cēsu koncertzāle gan nebūs šī iestudējuma patstāvīgā mājvieta, un pieļaujams, ka rudenī, „Skudru sprintam” atgriežoties Dailes teātra Mazās zāles tuvplānā, iespaids veidosies pavisam cits.
Iestudējuma uztverē diskomfortu rada tas, ka līdz izrādes beigām tā arī nav saprotami spēles noteikumi. No vienas puses, režisors aizrāvies ar tēlu attiecību psihoanalīzi (piemēram, uzsverot, ka attiecības starp brāļiem ir svarīgākas nekā vīrieša attiecības ar sievieti), no otras puses, mēģinājis stāstu pasniegt caur atsvešinātu spēles manieri (horeogrāfe Inga Raudinga). Arī teksta fragmentu atkārtošana, kā filmu vairākkārt tinot atpakaļ, liecina par vēlmi izjaukt reālistisku notikumu plūdumu. Atsvešinājums mūsdienu teātrī ir bieži pielietots paņēmieniem. Taču tas ir smalks „kungs”, kuram attiecības ar spēles teātri var būt ļoti trauslas un viltīgas.
Aktierspēle
„Skudru sprintā” atsvešinājums aktierspēlē diemžēl ir nevis konsekvents formveides paņēmiens, bet drīzāk aktieros radies kā spontāna reakcija uz to, ka pašiem nav skaidrs, ko un kāpēc viņi spēlē. Turklāt aktieri diemžēl katrs spēlē citā manierē (piedevām ar saviem ierastajiem štampiem). Daļēji tā varētu būt arī pirmizrādes mazās-lielās zāles problēma. Ja vairākus mēnešus mēģināts mazajā zālē un ja materiāls primāri iecerēts kā kinoscenārijs, tad var jau būt, ka viss „traģiskā sviesta” (tādu žanra apzīmējumu neoficiāli devuši izrādes veidotāji) sāls palicis taipus rampai. Bet varbūt tas ir arī visas radošās grupas sezonas beigu sagurums un spēku izsīkums?
Kādā sarunā, mēģinot definēt signālus, kas liecina par iestudējuma neveiksmi, tika formulēts – par neveiksmīgu izrādi var runāt tad, kad ir žēl aktieru. Šoreiz žēl gandrīz visu. Kas, piemēram, noticis ar Juri Bartkeviču – vitālo, asprātīgo, ar veselīgu pašironiju apveltīto inteliģento aktieri? Viņa restaurators grieķis Gregorijs atgādina deklamējošu manekenu, kura uzdevums – pēc iespējas optimistiskākā tonī piedalīties dialogos ar Laura Dzelzīša Sidu. Var jau arī viņa skatuviskās darbības uztvert kā vienkāršu ampelēšanos – piemēram, ilgo taisīšanos uz viena punktiņa uzkrāsošanu baloža astei (baloža izbāzenis, iekārts trīsstūrīti gandrīz pie griestiem, laikam simbolizē garīgo vertikāli); un šim „atbildīgajam” darbam skaidrs, ka vajadzīgs arī Laura Dzelzīša asistents. Lai būtu, kas padod pindzeli vai mazo krāsas bundžiņu. Vai režisoram ir vienalga, kā un ko aktieri dara?
Sids – Lauris Dzelzītis, Gregorijs – Juris Bartkevičs // Foto – Kaspars Kviesis
Arī Lauris Dzelzītis, kas vēl tikko „Izraidītajos” kūsāja dzīvelīgā enerģijā un urlas sirsnībā, te izskatās apmaldījies teju trijās priedēs. Tomēr ir viena epizode, kuru Dzelzīša dēļ var saukt par izrādes notikumu: ātrrunā, piešķirot tekstam brīnišķīgu naivas pašironijas toņkārtu, Dzelzīša Sids stāsta par izvēlēm un brīvo gribu, atbildību par gaidāmo bērnu utt. Manuprāt, šī artistiskā un dzīvā, bet jēdzieniski absurdā epizode atklāj atslēgu, kādā varbūt bija jābūvē visa izrāde… Taču tā vietā Ģirts Ķesteris Marka lomā mēģina nebūt „Ugunsgrēka” Fēlikss, bet vienalga ir (jo tikpat bremzēts un drusku nervozs). Kristīne Nevarauska Aleksandras lomā runā pārkliegtā vai nodzerti griezīgā balsī un mēģina būt gan seksīga, gan seksapīla, bet nav. Initai Dzelmei Sibillas lomā, proponējot brīvo mīlu un demonstrējot hipijlaika (bez)kompleksus, ar guļammaisu plecos atkal jātēlo puķu meitene. Tieši tādu, kādu viņu var redzēt Gruzdova iestudējumā „Tas īstais, tā īstā”.
Pilnīgi apmaldījušies vietā un laikā izskatās arī Jānis Paukštello (Lompārs) un Pēteris Gaudiņš (Jazz trio menedžeris). Defekts šajā gadījumā nav pārvērties par efektu, kā tas, iespējams, notiktu, ja izrāde tiešām arī būtu iestudēta kā „traģisks sviests” (šāds žanra apzīmējums izskanēja iestudējuma priekšreklāmās).
Telpa un atmosfēra
Vizuāli spēles laukums atgādina cietuma kamerai līdzīgu drūmu telpu, tikai – ar komēdijiestudējumu tipisko durvju daudzskaitlību. Droši vien arī tādā veidā iespējams uzsvērt sirreālo telplaiku vai cilvēka apziņas plūsmu – vieni tēli parādās tavā galvā, citi iziet, vieni notikumi uzplaiksnī, citi – izgaist. Toties uz šāda fona pagalam nejēdzīgi izskatās epizode, kurā, nejauši „Sapņu grāmatā” ierakstot Maļēviča „kvadrātu”, skatuves strādnieki, ieģērbti ugunsdzēsēju kombinezonos, uz skatuves patiešām arī uznes lielu, melnu „kubu”, kam jāieskauj iedomātais Marka miteklis… Nekurieni vai arī tikai fantāzijas pasauli iestudējuma veidotāji imitē caur zīmīgām detaļām – piemēram, balodis reprezentē baznīcu, bet iepirkuma ratiņi – tirgu. Spridzinot „melno kubu”, ir pat viens pirotehnisks triks. Savukārt Ievas Kauliņas kostimērija iezīmē zināmu neobligātumu. Rezultātā izrādes kopums atstāj labi apmaksāta, taču slikta amatierteātra iespaidu.
Skats no Dailes teātra izrādes "Skudru sprints" // Foto – Kaspars Kviesis
Džezs un improvizācija
Izrādes muzikālo fonu nodrošina „Jazz trio” mūziķi Rūdolfs Macats, Artis Orubs un Reinis Ozoliņš. Tomēr lielās zālēs nežēlīgajos noteikumos mūziķi kļuva par neobligātu fonu, līdzīgi kā lielos banketos, kur visi ēd un sarunājas, kamēr mākslinieki „taisa” atmosfēru. Pieļauju, ka cits efekts var veidoties kamerzāles tuvplānā. Turklāt Ērikas Eglijas dziedātās partijas ir īpaša odziņa.
Iedvesmojoties no izrādē izmantotā tekstuālā materiāla, savstarpēji saspēlējoties šķietami nereālajām situācijām un negaidītajiem notikumu pavērsieniem, kā arī aktieru spēles vieglumam savienojoties ar līdzās esošo mūziķu dzīvajām reakcijām uz spēles laukumā notiekošo, džeza improvizācijas varēja kļūt par organisku kontrapunktu. Cilvēks taču visu dzīvi patiesībā improvizē. Tomēr kā fināla „akordu” izrādes veidotāji izvēlējušies sirtaki. Droši vien – lai lielāks sviests.
Gribas ticēt, ka Kasparam Rogam izdosies iecerētā sadarbība ar Krievijas kino cilvēkiem par filmas uzņemšanu. Tāpat gribas ticēt, ka Dailes neveiksmīgā debija Cēsu jaunajā koncertzālē šeit neatbaidīs teātra apmeklētājus nākotnē.
Rakstīt atsauksmi