Čulimska. Versijas
Reta ir izdevība salīdzinoši nelielā laika posmā redzēt viena un tā paša darba divas interpretācijas. Šoreiz tā ir noticis, jo pagājušajā ziemā Nacionālā teātra (NT) Jaunajā zālē Māra Ķimele ar topošajiem (nu jau esošajiem) aktieriem piedāvāja savu, bet tagad Regnārs Vaivars Jaunajā Rīgas teātrī (JRT) savu versiju par Aleksandra Vampilova lugu „Pērnvasar Čulimskā”, tās attiecīgi pārsaucot par „Vasaras rītā” un „Čulimska. Pašu cilvēki”.
Jāatzīst, ka, manuprāt, Regnāra Vaivara piedāvātais būtībā tikai scenogrāfijas ziņā apsteidz Māras Ķimeles iestudēto...
Stāsts par deviņiem cilvēkiem, no kuriem vairums cīnās par mīlestību (cits klusējot, cits zobiem un nagiem), JRT Lielajā zālē izskan autentiskā vidē kādā nomaļā, tundras ieskautā Sibīrijas sādžā. Notikumu centrs ir ēdnīca, kas iekārtota koka kruzuļiem rotātā namiņā. Par dienas ritējumu vēsta spožas dienasgaismas nomaiņa uz siltiem laternas stariem (perfekts scenogrāfa Aigara Ozoliņa un gaismu mākslinieku Mareka Lužinska un Krišjāņa Strazdīša darbs). Padomju laiku gaisotni stiprina arī vienkāršie, bet nepārprotamie un pārāk universālie Antas Priedītes kostīmi.
Ēdnīcā strādā vienīgā laukos palikusī jauniete Valentīna (saukta arī par Vaļu). Viņa neatlaidīgi, apkārtējo izbrīna skatieniem pavadīta, pašas spēkiem labo sētas fragmentu, kas norobežo tās puķu stūrīti – lolojumu, kas ļauj patverties no tēva pavēlēm, vientulības un nodoties sapņiem par neiespējamo... Lieki piebilst, ka minētais žoga fragments ir tuvākā ieeja ēdnīcas pagalmā, citam amizanti eleganti, citam brutāli izsperot tikko iestutētos dēļus. „Čulimska. Pašu cilvēki” varoņi maksimāli sevi neapgrūtina, lai ietu apkārtceļu. Viņi ir aizmāršīgi, apjukuši, cīnās par sevi, par savu laimi, lai gūtu vismaz kaut kādu atlīdzību par likteņa labpatiku viņus iesviest šajā zemes nostūrī. Tāpēc trāpīgs ir režisora tiem dotais raksturojums – daži pat inteliģenti, visiem vajadzētu kļūt dvēseliski bagātinātiem, ikdienā raugoties uz senču daiļamatniecības paraugiem, bet vienalga gatavi locīties pa caurumu žogā...
Šajā ziņā Regnāra Vaivara piedāvātais risinājums ir uzskatāmāks par Māras Ķimeles izveidoto, kur šķita, ka aktieri speciāli iekāpj košās zāles pleķītī, kas novietots pirms lieveņa. Šo atšķirību var izskaidrot ar nesalīdzināmajām spēles telpām un ieguldītajiem līdzekļiem, bet varbūt arī būtība ir cita – „Vasaras rītā” varoņi bija nekaunīgāki, egoistiskāki, tiem šķita absurda tāda skaistuma izjūta – civilizācijas neskartā ciemā iekopt puķu dobi.
No JRT aktieru spējām gaidīju ko vairāk – ne visi ir „uzrakuši” savu patiesību par varoni, citi rāda jau redzētus raksturus.
Lai arī luga vēsta par dramatisko, kas var norisināties pat visu acu priekšā, nepieredzējušu indivīdu pakļaujot stingrām komandām, bet izšķirošajos brīžos tam neveltot pietiekamu uzmanību, liedzot izvēles iespējas un uzspiežot kādus universālus dzīves modeļus, JRT tā uztverta par komēdiju, aktieri ir apmācīti rādīt komiskus žestus, izteikties apzināti divdomīgās intonācijās, uzsvērt jancīgo šajā lielās Krievijas nostūrī. Tas arī sekmīgi izdodas, skatītājus pakāpeniski pieradinot brīžam piepildīt zāli smieklu šaltīm. Tā tas arī varētu būt, ja vien mirkļos, kad uz skatuves notiekošais tik tiešām vairs nav jautrs, aktieru spēles nospriegoto gaisotni neiztrūcinātu kārtējie smiekli. Pretēji tam Māras Ķimeles režija konsekventi ieturēja traģikomismu, kas ļāva plati smaidīt, bet reizē izjust arī spēcīgu katarsi finālā.
„Čulimska. Pašu cilvēki” aktieri asprātīgi atklājuši krievu dvēseles plašumus, bet stāsts ir un paliek par Valentīnu, Jeremejevu, Mečetkinu, Horošihu, Dergačovu, Kaškinu, Šamanovu, Pašku un Pomigailovu Sibīrijā, nevis par zālē sēdošajiem šeit un tagad, lai arī režisors tieši to vēlējies panākt.
Šīs izrādes centrālā figūra noteikti ir Gunas Zariņas Horošiha. Lai gan viņas darbību pavada jau „Revidentā” atrastais veidols (arī tur aktrise atveidoja padomju ēdnīcas darboni), spēles patiesums, iedziļināšanas raksturā ļauj noticēt šai nelaimīgajai sievietei, kurai jāatraida dēls, lai būtu laimīga, bet tomēr laime nav iedomājama bez dēla līdzās. Viņa ir gatava palīdzēt un uzklausīt, kaut arī laika nebūtu nemaz un savu raižu atliku likām. Aktrise Horošihu rāda kā spēcīgu sievieti, kā samierinājušos ar dzīvi pateicībā par to, kas tai dots.
Diemžēl Inga Tropa Valentīnas lomā ir tikai ļoti nedroša un bikla pretstatā Dārtas Danevičas zīmētajam naivās, kautrīgās un sarežģīti veidotās meitenes portretam NT, kas arī fināla traģēdiju vērta jo smagāku un nepanesamāku. JRT aktrise ap žogu darbojas neveikli, ar auklu cenšoties piesiet dēļus, tādēļ grūti noprast viņas rīcības motīvus. Māra Ķimele Vaļai lika ar diedziņu siet mazus spraislīšus – aizkustināja bērna bezspēcīgie centieni, neatlaidība, neapzināta ticība saviem spēkiem, jo trūkst pieredzes par pasaules pāraudzināšanas neiespējamību, cilvēka pakļautību apstākļu varai.
Kaspars Znotiņš, šķiet, šosezon „iestrēdzis” ārējo izteiksmes līdzekļu izmantojumā, jo stīvas kājas pārstaigā kā Oblomova viesistabu, tā arī Čulimskas ciemu, bet viņa attēlotais žēlumu raisošais vieglprātīgais un nevērīgais Dergačovs ļauj saprast Horošihas dilemmu.
Pārsteidzošs ir Ģirta Krūmiņa veikums (atšķirībā no titullomas „Oblomovā”, kur es nespēju notvert izdaudzināto eksistenciālo trauslumu kā Oblomova pastāvēšanas stūrakmeni). Aktieris nav atpazīstams šajās noplukušajās klaidoņa skrandās ar sirmo matu ērkuli. Apjukums, vienaldzība un neizlemība ir viņa ceļabiedri pārliecinoši nospēlētajā tēlā.
Ievērības cienīgs ir arī Edgara Samīša Paškas atveidojums, kurš lecīga „jaunā” krieva bravūru smalki spēj pārvērst bērnišķīgā priekā, kā ieguvis sen gaidītu dāvanu, bet dūša top mazliet šķērma, kad apjaut, ka šī balva bijusi nakts ar Vaļu (ar vai bez tās piekrišanas).
Sandra Zvīgule aptiekāri Zinaīdu Kaškinu, mazliet atkārtojoties, rāda parlieku ieslīgušu pašapmierinātībā. Cilvēcības šķautnes tomēr atklājas izšķirošajās ainās, cenšoties atrunāt Vaļu no braukšanas uz dejām un izskaidrojoties ar Mečetkinu.
Savukārt Ivara Krasta Mečetkinā, Gata Gāgas Šamanovā un Imanta Vekmaņa Pomigailovā uzsvērta kāda viena raksturīga tēla iezīme (attiecīgi neizskaidrots aizvainojums, iedomāta lepnība un raižu izraisīts raupjums), kas atspoguļojas teju visās ainās.
Māra Ķimele izrādi noslēdza filozofiskā vispārinājumā, visiem varoņiem sēžot uz gara sola un noskatoties uz Valentīnu, kas joprojām tupēja uz ceļiem un laboja jau atkal saplēsto žodziņu. Tas deva cerību saglabāt sevī atšķirīgo, ļāva noticēt cilvēka spējai palikt uzticīgam saviem ideāliem, lai arī kas stātos tā ceļā. Savukārt Regnārs Vaivars nonācis pie atziņas, ka pūlis pakļauj indivīdu, jo pēc Vaļas un Paškas noprotamā brīvprātīgā/ piespiedu tuvības akta, dzīve ciematā turpinās, it kā nekas nebūtu bijis, sadzīve, rutīna nokauj nepieradinātu garu (tā nolasu pēdējo ainu, Horošihai dzīvespriecīgi tērgājot par paveikto remontu, bet pārējiem iegrimstot ikdienas rūpēs, līdz gaismas nodziest).
Nav pareizas vai nepareizas versijas, bet pieļauju – katra spriedums ir pieredzē balstīts vai arī vēlamā, bet nepiepildītā atspoguļojums. Katrs režisors pārstāv savu paaudzi un tās uzskatus, lai gan Regnāra Vaivara interpretācija īsti neatbilst viņa kā visumā provokatīva režisora tēlam.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi