Toms Čevers

Teātra kritiķis

Veltījums zudušajam laikam

Trīs vakarus augustā plašākai publikai un speciāli studentiem 8. septembrī Jāņa Akuratera muzeja pagalmā uzslietajā stilizētajā armijas teltī ekscentriskais režisors Viktors Jansons kopā ar scenogrāfu un režisoru Reini Suhanovu un kornetistu Normundu Kataju-Paegli publikai pieteica, paša vārdiem, izrādi/dialogu „Šillera „Laupītāji” trīs atklāsmēs”, kas balstīts vācu rakstnieka Veimāras klasicisma pārstāvja Fridriha Šillera 18.gs. beigu lugā „Laupītāji”.

Notikuma gaitā gan kļūst skaidrs, ka luga netiks uzvesta ne kopumā, ne arī daļēji. Radošā grupa, pieminot simts gadus kopš Pirmā pasaules kara sākuma 1914. gada vasarā, lugu izmantojusi, lai runātu galvenokārt par kara un mākslas mijiedarbību, jo tieši F. Šillera „Laupītājus” spēlējis latviešu strēlnieku pulka dramatiskais ansamblis. Tādējādi, no lugas smeļoties atsevišķus atskaites punktus, Viktors Jansons un Reinis Suhanovs ar asociāciju palīdzību sasaista lugā iztirzātus notikumus ar kara laikā un pēc tam piedzīvoto, metot tiltu arī uz šodienas Latviju.

Mākslinieki piedāvā radošu lekciju, jo šajā gadījumā izšķirošā nozīme ir tieši izglītojošajai funkcijai, nevis šī notikuma pašvērtības apliecināšanai mākslas darba formā. Publika tiek izglītota, sniedzot iepriekš atlasītus faktus un norādot uz likumsakarībām. Kaut arī informācija ir apstrādāta radoši, piemēram, darbībā iesaistot kara laiku piedzīvojušus eksponātus (iedragātu bruņucepuri, ierakumu dubļiem aplipušus strēlnieka zābakus un romantiskus foto par piemiņu no mājām) un V. Jansonam pat pārmiesojoties sava vectēva strēlnieka staltajā tēlā, pāri publikai raidot skumju, bet patiesas cieņas pilnu skatienu, redzēto tomēr nevar uztvert kā pilnasinīgu mākslas darbu, jo, šķiet, autoru mērķis nav bijis modināt līdzpārdzīvojumu skatītājā. V. Jansons jau pašā sākumā norāda, ka šī nebūs izrāde, taču tā nav arī dialogs – kaut arī mākslinieki strādā duetā, vienam otru papildinot, tomēr starp viņiem nav mijiedarbības, kas liecinātu par sarunu.

Skats no izrādes/dialoga „Šillera „Laupītāji” trīs atklāsmēs” // Foto – Maira Valtere, J.Akuratera muzejs

Lekcija vispirms mums vēsta par karu kā tādu. Lugā izspēlētas kara ainas, varonīgas cīņas, saceļoties pret pastāvošo kārtību un „kastrātu laikmetu”, kas droši vien pamudinājušas lugas tēlos iemiesoties arī strēlniekus. Tas ļauj atcerēties mūsu vēstures liecības, pārskatīt tās, galu galā novērtēt karavīru sasniegto tieši Latvijas labā, kas, ievērojot šodienas ārpolitisko kontekstu, liek ar bažām raudzīties uz to vērtību drošību, kuru vārdā asinis tika izlietas.

Otrkārt, māksla. Lugā, neraugoties uz visai barbariskajām ainām, kas atklāj cilvēka antihumāno dabu, māksla kalpo par veidu, kā nomazgāt dvēseli, aizmirsties no kara šausmām un saskatīt cilvēcību sevī, kā to dara Kārlis Mors, pēc kaujas spēlējot lautu. Mākslas attīrošo spēku mūsu strēlniekiem ļāvis baudīt komandieris Jukums Vācietis, kurš karapulkā iekļāva inteliģentus (māksliniekus) ar jūtīgo dvēseli.

Treškārt, revolucionārais gars, kas lugā ir spēcīgi ir izteikts, jo notiek atšķirīgu sabiedrības slāņu cīņa katram par savu vērtību aizstāvību. Redzams īpašumu ekspropriācijas motīvs, jo Kārlis Mors cīnās, lai nodrošinātu resursu godīgu sadali (atņemot bagātajiem un dodot nabagiem). Tādējādi tiek atgādināts par Latvijas dēkaiņu (J. Žāklis, Ģ. Eliass) piedzīvojumiem, kuri, piedaloties anarhistu kustībā 20. gs. sākumā, laupīja, lai gūtu līdzekļus revolūcijas finansēšanai.

Paralēli vēsturiski filozofiskam stāstījumam par karu, mākslu un latviešiem tajā, lekcijā tiek atklāts arī lugas sižets, norādot kontekstu, kādā no lugas var atvasināt apspriešanas vērtas tēzes. Kaut arī tas ir darīts shematiski, tomēr tiek pateiktas vairākas lietas, ko pienācīgi nenovērtēju, lasot lugu. Piemēram, ka Francis Mors baidās nogalināt Tēvu, lai gan pats deklarē, ka nekā nebaidās [1]. Tas viņu rāda vēl neglaimojošākā gaismā, viņa iekšējās gļēvulības dēļ varonī neļaujot saskatīt nekādas pozitīvas iezīmes. Francis Mors no mācītāja Mozera grib saņemt noliedzošu atbildi, ka Dieva nav, lai gan pats izmisumā ļoti labi jau sāk vismaz nojaust, ka laikam tomēr ir kāds soģis, kurš nosvērs laicīgo darbu [2]... Reinis Suhanovs arī akcentēja Kārļa Mora vēlmi pēc kultūras. Respektīvi, tumšos brīžos tā viņam ir kā ceļa rādītājs, lai tomēr nepazaudētu savu „es” un paliktu harmonijā ar sevi [3]. Tāpat ļoti saistošs šķita atgādinājums par suņa tēlu. Vecākais brālis suņa (mājdzīvnieka) dēļ ir gatavs pilsētu badā nomērdēt un meklē tam zāles [4], turpretī jaunākais brālis nenomirušā tēva vietā kapličā iemet nošautu suni [5]. Kaut arī Francis Mors vēlas ātrāku tēva nāvi, viņā ir iekšēja bijība pret tēvu, kurš tam stāv ceļā uz laimi, salīdzinot viņu ar pazemes apburto pasaku Suni [6].

Viktors Jansons izrādē/dialogā „Šillera „Laupītāji” trīs atklāsmēs” // Foto – Maira Valtere, J.Akuratera muzejs

Kopumā rodas neliela vilšanās, ka pasākuma autori nav vairāk iedziļinājušies lugas tekstā, jo tā tik tiešām nav zaudējusi savu aktualitāti vēl šodien, turklāt tajā atrodamas frāzes, kas arī mūsdienu publikai liktu sajūsmā notrīsēt. Kaut arī iestudēt „Laupītājus” acīmredzot nav bijis autoru mērķis, tomēr kopumā mazliet pietrūka mērķtiecības, vēstījuma skaidrības, lai tas no mazajiem un tik tiešām interesantajiem fragmentiņiem kļūtu par vienotu veselumu.

Taču, neraugoties uz to, tas ir arī veltījums zudušajam laikam, ko caurstrāvo siltums, atmiņas, personīgi pārdzīvojumi. Mākslinieku sniegums galu galā ir viņu radošā nemiera apliecinājums, kurš nedrīkst palikt neizpausts. Ir labi un vajadzīgi būt talantīgu un radošu cilvēku sabiedrībā, jo bagātinošs ir ne tikai rezultāts, bet arī process, it īpaši, ja patiesa aizrautība ir šīs radošās lekcijas pavadone.

* Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes MSP Teātra zinātnes moduļa students