Vēstures grāmatas pārlasīšana
Nekā jauna par Kārli Ulmani. Tā, pārfrazējot Lindas Ģībietes recenzijas par izrādi „Vīrietis Smiļģis” nosaukumu (skat. Latvijas Avīze, 11.11.2011), gribas izteikties par Dailes teātra mazajā zālē tapušo Kārļa Auškāpa iestudējumu, kas veltīts Latvijas vēstures peripetijām. Šoreiz netiek ķidāta vadoņa privātā dzīve, bet netiek atrasti vai arī tiek nesekmīgi meklēti skaidrojumi viņa rīcības motivācijai Latvijas valstij tik svarīgās vēstures krustcelēs.
Godīgi sakot, skatītājam pēc garas darba dienas šis iestudējums nebūs viegla atpūta un tas arī nerosinās domāt un pārdzīvot līdzi, bet gan liks cīnīties ar uzmācošos miegu brīdī, kad tas nepavisam nepieklātos (kā nekā ar Kārli Ulmani saistīti fakti vienaldzīgu neatstāj), jo praktiski visa izrāde norit tādā „rāmi lēnām” ritmā bez kādas spriedzes un negaidītiem pavērsieniem.
Vienīgi skaļākas no folkloras aizgūtas meldijas ar leļļu (darinājusi Ilze Vītoliņa) ēnu performancēm fonā spēj atkal sakairināt uztveres redzokļus, asprātīgi apspēlējot apjukušās tautu meitas Latvijas atdošanos latviešu bāliņam vai tomēr lielajam austrumu kaimiņam. Tāpat, manuprāt, attaisnojas ilustratīvā, bet konkrētajos apstākļos iederīgā un trāpīgā metafora, 1940. gada Ministru Kabinetu kā tiešā, tā pārnestā nozīmē attēlojot kā marionešu valdību. Tik tālu būtu labi, ja uz skatuves notiekošās darbības pavadītu vien ēnas fonā, kur arī Rīgas pils kontūras grimtu zilganā (taču cerību) miglā, bet tā vietā radošā komanda piedāvā ilustratīvisma benefici, pa skatuvi pārbīdot ne tās labākās kvalitātes, neproporcionālus Rīgas centra vēsturisko ēku kartona maketus. Pirmkārt, kas tāds jau šosezon redzēts Nacionālajā teātrī, un, otrkārt, būtu smieklīgi salīdzināt Ermitāžas atveida vērienu no „Arī gudrinieks pārskatās” ar Dailes teātra Mazajā zālē redzēto... Arī režisora estētikas kategorijas man nav pieņemamas, ja tā jau pa nabadzīgo melno skatuvi (divi vēsturiski galdiņi ar piederumiem katrs savā zāles pusē – scenogrāfs Māris Putniņs) pastaigājas skatuves strādniekam līdzīgais leļļu dresētājs (Pēteris Šogolovs).
Tukšuma un sausuma sajūtu, it kā skatītāju acu priekšā notiktu vien publiska putekļiem diezgan pieputējušas vēstures grāmatas pārlasīšana, uzsver arī aktieru sniegums, jo tēli pārsvarā tiek rādīti bezpersoniski un atspoguļo jau visiem zināmo vai vismaz nojaušamo par to raksturiem.
Pirmkārt, jau izrāde nav par Kārli Ulmani un viņa izvēlēm. Runa ir par pils komandantu Oskaru Neimani Ginta Grāveļa atveidojumā. Viņš jau no pirmajiem mirkļiem ir izrādes centrs, viņš pauž savu satraukuma pilno attieksmi pret apkārt notiekošo, kas, kā šķiet, sasaucas ar tā laika sabiedrībā valdošo domu, atļaujas iebilst komunistu pavēlēm, bet, protams, savu pilnvaru ietvaros. Aktieris atklāj, ka viņam rūp nesen uzceltās valsts nākotne, būtībā tas, kas palicis no tās pāri – karavīra acu priekšā izslīd rožainās nākotnes pavediens, jo gala vārds pieder prezidentam... Aktieris Neimani uztvēris kā naivu, bravūrīgu puisi, bet skatītājam jājūtas pavisam apjukušam, izrādes programmā izlasot, ka reālais Neimanis bijis teju 10 gadus vecāks par prezidenta adjutantu Lūkinu, kuru ar nenoņemtu rūpju un nopietnības masku attēlo Juris Bartkevičs. Šajā brīdī sāku domāt par dīvaino lomu sadalījumu...
Pēteris Liepiņš prezidenta sekretāra vietā spēlē sulaini, kas pasniedz tēju, sagatavo uzvalku un pilnīgā angļu mierā dažbrīd dod savu sarežģītās situācijas izvērtējumu. Aktieris, brīžam, šķiet, pat ironizēdams, spēlē vecu vīru, un otrreiz mani pārņem mulsums, uzzinot, ka viņš ir vairāk nekā 20 gadus jaunāks par Neimani un 30 gadus – par Kārli Ulmani. Kam tādas rotaļas ar vecumu, laikam zināms vien režisoram...
Juris Kalniņš prezidentu spēlē ar lielu cieņu un bijāšanu pret valstsvīru, bet, manuprāt, tādējādi tēls neiegūst savu īpašo nokrāsu, tā nav iespējams skaidrot prezidenta rīcības motīvus, jo kas gan cits šobrīd var interesēt leģendas un nostāstus dzirdējušu skatītāju. Kādi tad tikai Kārlim Ulmanim vien zināmi fakti bija par iemeslu cerībām, ka Latviju tomēr atstās neskartu, ja reiz pils notīta dzeloņstieplēm un izveidota Maskavai paklausīga valdība, kādēļ bija jādara viss iespējamais, lai nesarežģītu attiecības ar Padomju Krieviju? Skaidrs, ka viņš nevēlējās liet tautas asinis jaunās brīvības cīņās, bet vai bija citas alternatīvas, kā neatkarību nosargāt? Jura Kalniņa spēle liecināja, ka bija. Bet kādas? Minētā dēļ jo īpaši neveikls liekas Neimaņa retoriskais jautājums finālā par Ulmaņa drosmi un gļēvumu.
Vienīgi Laurim Dzelzītim Sergeja Maģera tēlā izdodas ieviest kādas dzīvības pazīmes vēsturisko personāžu galerijā. Viņš būtībā ir arī vienīgais tēls, kurš piedzīvo kādas pārmaiņas, notikumiem attīstoties, proti, no vāji izglītota futbolista pašpuikas līdz marksisma ideoloģijas izaudzinātam komunistam pirmrindniekam. Viņš nepārvietojas pa spēles telpu kā pa muzeju, viņš tajā dabiski iekļaujas, atļaujoties i pasērst, uzgrauzt saulespuķu sēklas, futbolu uzspēlēt, i, ja vajag, pili pasargāt.
Nezinu, vai visas uzskaitītās problēmas pierakstāmas tikai radošajai grupai vien – sava daļa droši vien arī dramaturģiskajā materiālā, kura aktualizēšana laikam jau saistāma ar politiskajām kaislībām mums apkārt un iedomātu vai reālu negaisa mākoņu savilkšanos Latvijas austrumu pusē. Visādā ziņā šodienas Latvijas sabiedrībā pastāvošās etniskās spriedzes apstākļos, radošā grupa nav laipotāji (un paldies viņiem par to), jo jebkādas šaubas par okupācijas faktu šī interpretācija vienkārši nepieļauj (uzjautrinoša ir „brīvo” vēlēšanu norise, kur tukšos vārdus pavada arī burtiski tukšā lelles galva), bet stāstījuma intonācija diezin vai iekustinās Latvijai neticošo sirdis.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi