Dzīve bez dzeguzes
Nacionālajā teātrī gandrīz pēc 40 gadiem ir atgriezusies Jāņa Jurkāna luga „Pulkstenis ar dzeguzi”. Protams, autora aktualizētā variantā un jaunā aktieriskā veidolā. 1977. gada iestudējumam teātra Lielajā zālē bija divi režisori – Alfrēds Jaunušans un Mihails Kublinskis. Scenogrāfa Gunāra Zemgala radītais uzveduma vizuālais koptēls bija vienots, pat estētiski izsmalcināts: gaišā krāsu gammā tērptie izrādes varoņi – balti adīti džemperi u.tml. – izrādes vairāklīmeņu konstrukcijā atgādināja milzu skumjus, būrī satupušus un ieslodzītus putnus. Ansambli veidoja teātra vadošie vecās un vidējās paaudzes mākslinieki – Augustu Griezi spēlēja Alfrēds Videnieks, Martu – Elza Radziņa un Velta Līne, Astru – Rasma Garne un Helga Dancberga, Oskaru – Juris Kaminskis un Ints Burāns. Izrāžu tonalitātes katrā no uzveduma aktieru sastāviem atšķīrās: A. Jaunušana režisētajā tā dēvētajā pirmajā sastāvā dominēja dzīvē strandējušu personību ciešanu tēlojums, tāds cildens „Gaidot Godo”, nokaltušu ziedu un sakaltušu dvēseļu variants. M. Kublinska veidotajā izrādes versijā dzīve uz skatuves norisa daudz dinamiskāk, trauksmaināk, jutekliskāk; te visas cerības un jūtas vēl nebija nokaltušas, bet sāpēja, sūrstēja, mutuļoja pārmaiņu gaidās. Būris, kas bija deformējis vecākās paaudzes dzīvi un no kura alka izlauzties vidējā un jaunākā paaudze, abos izrādes variantos bija viens – tālaika stagnējošā dzīves īstenība ar parādiskajiem sociālajiem saukļiem un absolūto vienaldzību pret katra atsevišķā indivīda reālo likteni. Apdraudējumu viņa spējām/iespējām brīvi elpot un brīvi lidot. Mika teksts – kamēr vien mums ir vēl kaut viena kopēja dziesma, mēs esam – ietvēra autoram tuvo un tolaik par disidentisko atzīto ideju par latviešu nācijas apvienošanos, vārda un domu brīvību, kas tikai pēc gadiem desmit atklāti izpaudās dziesmotajā revolūcijā.
Laiki ir mainījušies, bet vai kas ir mainījies lugas un izrādes pamatnostādnēs? Gan jā, gan nē. Pirms izrādes Nacionālā teātra Aktieru zālē ar scenogrāfes Sintijas Jēkabsones iekārtojumu un daudzajiem vienkāršajiem austajiem paklājiņiem skatītājiem nākas starp tiem laipot, lai sasniegtu savas vietas, – un tas mūs precīzi iesviež realitātē, kas nebūt nav kāds aizgājušo laiku murgs, bet kurā daudzi dzīvo vēl šodien, jo ne tuvu visi brienam pa dārgiem eko dizaina paklājiem. Un, kad izrāde sākas – vienmuļā ikdienišķībā, lietū, bezcerībā, kādas mītiskas nekurienes vidū jeb vienkārši vidējā latvieša pieticīgajā mājoklī –, rodas iespaids, ka būra durvis ir aizcirtušās vēl ciešāk kā tālajos septiņdesmitajos gados. Tikai tagad tās nedarbina ideoloģiski aizliegumi un ierobežojumi, bet galvenokārt naudas vara un mūsu pašu radītās patērētājsabiedrības jaunie standarti, kuriem vai nu sekojam, vai cīnāmies ar tiem. Bet visbiežāk – nevis dzīvojam, bet gaidām kaut ko. Jo Ingas Misānes-Grasbergas Astra, tīstīdamās savā ērtajā, palempīgajā vilnas jakā, atgādina nosalušu un svešā ligzdā iemaldījušos spārnaini, varbūt izbiedētu irbi, kura arī rosās, tipina, bet pamatā gaida, gaida kaut ko. Ko gaida? Tīras debesis? Sniegu? Savu, jaunu Godo? Mīlestību, no kuras atkal galva sagriežas? Vai stabilitātes izjūtas iestāšanos, kas ļautu te palikt un iesakņoties? Pati savu īsto „es”? Dažas iespējamās atbildes izrādes gaitā pavīd un top nojaušamas.
Režisors definējis, ka iestudējuma galvenā tēma ir pragmatiskā un ideālistiskā dzīves skatījuma konfrontācija un stāsts par jauniešiem, kuri spēj atrast savu vietu šeit, Latvijā, nedodoties meklēt laimi uz ārzemēm. Lielās līnijās uzvedumā tas tā arī ir, taču manis redzētajā izrādē līderībā izrāvās Lāsmas Kugrēnas Marta. Darbojoties ar absolūti vienkāršiem, lakoniskiem izteiksmes līdzekļiem, aktrise ir pārtapusi ikdienišķā, raižpilnās dzīves nomāktā un nozombētā sievietē, kura uzņēmusies madonnas – cietējas lomu, bet no kuras lūpām birst palaikam tirgus bābas cienīga, trula leksika. Gan sagaidot Ģirta Jakovļeva izspūrušo dzērājvīru, gan klusi, ierasti bubinot savu dienišķo skaitāmpantiņu – ka te jau visi to vien grib kā viņas nāvi. Neviena lieka vārda, nevienas liekas kustības vai žesta, vai ārišķīgas, uzspēlētas intonācijas – perfekts aktierdarbs! Zem Martas tekstiem, šķiet, varētu parakstīties daudzas jo daudzas no ikdienas nodzītajām (un sevi nodzinušajām) latviešu mātēm.
Labi aktierdarbi ir šī iestudējuma lielākā vērtība. Tas tikai vēlreiz pierāda to, ka Nacionālais teātris savu nacionālo valūtu – patlaban patiesi spēcīgā un daudzveidīgā aktieru ansambļa potences – prot atbilstoši izmantot un tērēt. Arī darbā ar tik cietu riekstu kā šī Jāņa Jurkāna luga, kur katrs vārds un teksta gabaliņš ir tikai kā mazmazītiņa redzama svītriņa no lielumliela, neredzama aisberga – iepriekšējo un iekšējo, neredzamo drāmu un traģēdiju kopuma, kas izraisījuši pašreizējos notikumus. Gan Martas un Augusta uzvedības/rīcības motivācija, gan pamestās ligzdas un būra sindroms un plašākas cēloņsakarības atklājas tikai iestudējuma pēdējā ainā, kad mātei beidzot atrodas laiks mierīgi parunāties ar vedeklu. Toties gandrīz klasiski precīzi veidota lugas un iestudējuma kulminācija – mātes un Jāņa Āmaņa atveidotā jaunākā dēla Andra izskaidrošanās. Aina, kas nevar neskart vai ikkatru no zālē sēdošajiem skatītājiem – tik atpazīstama un rūgti patiesa tā ir.
Jāņa Āmaņa darbs Andra lomā sagādā profesionālu un cilvēcisku gandarījumu. Profesionālu tālab, ka ar šo un Osvalda lomu H. Ibsena „Spoku” izrādē aktieris, manuprāt, pelnīti un pārliecinoši atgriežas savas paaudzes vadošo aktieru līgā, no kuras pēc daudzsološā sākuma piemērotu lomu trūkuma dēļ teātrī bija jau tā kā sācis rotēt ārā. Un cilvēcisku tālab, ka filmas „Sapņu komanda 1935” vīrišķi žilbinošais skaistulis te Andra lomā apliecina ne tikai aktierisku precizitāti, bet arī dziļu, sāpīgu cilvēcisku jūtīgumu. Aina, kur pēc netīkamās izskaidrošanās māte ar jaunāko dēlu tomēr vienojas īsā, ciešā apskāvienā, pieder pie spēcīgākajām, kas teātros pēdējā laikā redzētas.
Kādreizējā Džuljetas lomas atveidotāja Inga Misāne-Grasberga savai Astrai laupījusi jebkādu poētismu vai izskaistinājumu. Tā ir Džuljeta, kas mazgā traukus, un Džuljeta, kas vadā vecmāmiņu. Džuljeta, kas jūtas kā saimniece tikai tad, kad mātes nav mājās, un kura atplaukst tikai tad, kad Miks lasa savu dzeju. Mākslinieciska dvēsele, tāds nervozs, bet, par laimi, gana vitāls jūtīguma kamoliņš. Astra tiek dēvēta par medicīnas darbinieci, bet Ingas Misānes- Grasbergas varone tikpat labi varētu būt arī skolotāja vai bibliotekāre. Taču – kāda gan tam nozīme? Aktrise pārliecinoši akcentē garīgo tuvību ar Miku un Andri – retajiem no te mītošajiem, kurus vēl interesē dzīve tur, ārpusē, un kuriem „vēl ir jautājumi pasaulei”, kā teiktu Mihails Gruzdovs.
Antons Čehovs, kurš nesavtīgi palīdzēja saviem pacientiem, dibināja skolas un sava Sahalīnas brauciena laikā apsekoja tūkstošiem netīru, izsalkušu un vārda tiešā nozīmē pūstošu tās iedzīvotāju, bet atpakaļceļā ļāva sev izbaudīt vai visu ievērojamāko Āzijas prostitūtu glāstus, rakstīja, ka dzīve ir briesmīga bez vadošas idejas. Ko ir gatavi ziedot un kādām idejām ir gatavi sekot uzveduma varoņi, kuru pulkstenis arī rit uz priekšu bez dzeguzes? Uz to ir grūti atbildēt. Izskatās, ka gan mātes, gan tēva ziedošanās ģimenei nav bijis tas veiksmīgākais „projekts”. Ģirtam Jakovļevam tikai divos mazos uznācienos izdodas atklāt sava varoņa – iekšēji iztukšota cilvēka – drāmu. Kas īsti viņu sagrāvis un iztukšojis – ikdienas „vāveres ritenis”, nedzīstošā sāpe par piekrāptu un nenovērtētu godīgumu, mīlestības trūkums? To tā arī neuzzinām, taču skaidrs top viens: tas ir cilvēks, kura debesis jau ir tukšas un kuram vairs nav jautājumu pasaulei – ja nu vienīgi kāds piedurknē iestrēdzis pārmetums pašam sev vai citiem.
Ausis pret pasauli un tās neērtajiem jautājumiem aizbāzusi arī Zanes Dombrovskas Vija. Krāšņa un skaļa būtne, kuras ietērpšanā kostīmu māksliniece Liene Rolšteina īpaši pacentusies, savelkot aktrisei mugurā vai visas jauno latviešu sezonas aktualitātes. Tas neapšaubāmi atdzīvina skatuves telpu un veido jēdzienisku kontrastu ar Astras pieticīgo, pat nošņurkušo ārieni. Taču, manuprāt, arī lej ūdeni uz joprojām eksistējošo stereotipu dzirnavām, proti, ka visi inteliģentie latvieši ir trūcīgi ģērbti, bet šikot atļaujas tikai jaunie, labi pelnošie un primitīvie mietpilsoņi. Z. Dombrovskas tēlojums gan pagaidām vēl šķiet vissasprindzinātākais un neizlīdzinātākais. Jaunā aktrise efektīgi iebrāžas pieticīgajā telpā kā īsta enerģijas raķete, taču pārcenšas, pārlieku temperamentīgi demonstrējot visiem savas laimīgās standartdzīves kvalitātes. Arī šim tēlam atvēlēti īsi uzplaiksnījumi un brīži, kad ausu aizbāžņi gribot negribot izkrīt – kā Vijas saskarsmēs ar Miku –, un tos jaunā aktrise cenšas izcelt. Taču kopējais tēla zīmējums šķiet pārāk robusts; Z. Dombrovskai būtu pa spēkam smalkākas pārejas, un te acīmredzami pietrūkst režisora koriģējošās rokas.
Autora un teātra izspēlētajos pretstatu pāros – starp pragmatiķiem, kuri „prot dzīvot”, un ideālistiem, kuri to neprot un nevēlas, – Miks pieder pie pēdējiem. Kaspara Dumbura atveidā šajā versijā tas nav kāds cildens, apromantizēts cietējs, bet dzīvs cilvēks ar miesu un asinīm – lai arī joprojām sava veida garīgais simbols. Kaut rāms, savaldīts un ir iemācījies savaldīties, bet joprojām turpina uzdot pasaulei savus jautājumus. Ne svētais vientiesis, bet vispirms dzejnieks, mākslinieks, radoša personība un tikai pēc tam – neglābjami slims, bet iekšēji gaišs cilvēks – šo lomu jaunais aktieris izveido pārliecinoši. Viņa pretpola – veiklā darboņa un šiverētāja, Vijas vīra Sašas lomā – Artis Drozdovs, kurš precīzi izvirpina mūsdienu tipiskā veiksminieka – bez morāles un bez-kādiem-tur-stulbiem-eksistenciāliem-jautājumiem-caur-dzīvi-maucoša-tipiņa identitāti. Baibas Indriksones vecāmāte, kura, neraugoties uz vecuma infantilismu, visu redz, dzird un saprot un visus gribētu apmīļot, tā arī aiziet no šīs pasaules, nespējot ne ietekmēt būra likumus, ne sagaidīt brīdi, kad atzels un atziedēs viņas mīļo dvēseles. Aktrises sirsnīgajā tēlojumā šajā versijā dominē tēla sadzīviskā, ne simboliskā un metaforiskā nozīme, ko lugas pirmiestudējumā varēja saistīt ar vesela garīgās un ētiskās pieredzes slāņa sabrukumu un bojāeju.
No aisberga dziļākajām dzīlēm uz virspusi vēl tikai kārpās Mārča Maņjakova vecākais brālis Oskars, kurš klīst pa spēles telpu bez īstas piesaistes un uzdevuma, bet acīmredzamā disharmonijā gan ar dzīvi būrī, gan ārpus tā. Aktieris pārliecina par to, ka viņa varonis savus sapņus ir sasējis pauniņā un noglabājis dziļi, dziļi, bet joprojām dzīvo kā uz naža asmens un balansē starp tiem, kuru debesis vēl nav pilnīgi tukšas un kuri turpina uzdot jautājumus pasaulei, un tiem, kas, dzīves nogurdināti – kā māte –, to sen vairs nedara. Lai gan finālā M. Maņjakova varonis jūtas spiests pieņemt Sašas šaubīgo piepelnīšanās piedāvājumu, tas vēl nenozīmē viņa ētisko kapitulāciju. Jo tieši Oskaram uzveduma finālā ir atvēlēti vārdi par to, ka beidzot uzsnigs sniegs, un tas būs balts.
Ir, ir tomēr arī kāds cerību stars šajā izrādē. Un tā ir šī nelielā, tradicionālā iestudējuma lielā, būtiskā un pozitīvā atšķirība no vērienīgā opusa „Mans nabaga tēvs”, ar kuru Nacionālais teātris atklāja sezonu Lielajā zālē. Abi iestudējumi zināmā mērā pat papildina viens otru, veidojot savdabīgu diloģiju par mūsdienu latvieša likteni ne tikai laukos, bet arī jebkurā pilsētas un dzīves nomalē, Dieva pamestā nostūrī, nenosakāmā, dubļainā nekurienē. Tieši šīs vārās, sīkās, bet tomēr neapšaubāmās cerības dēļ bija vērts tapt šīm smagajām ainām par bezprieka dzīvi bez sniega un bez dzeguzes.
Rakstīt atsauksmi