Pulkstenis piemiedz aci
Patīkami vērot, kā ar katru sezonu aug Liepājas teātra trupas iespējas. Plastiskā un vokālā sagatavotība, treniņš dažādu žanru iestudējumos – viss nes augļus, aktieri gatavi sarežģītiem uzdevumiem. T.s. Klaipēdas kurss, Inese Kučinska, Egons Dombrovskis profesionāli un enerģētiski „rauj” līdzi arī pārējo trupu. Aktieru aizrautīgais radīšanas prieks un ansambļa sajūta redzama no izrādes izrādē. Tālredzīga, gudra ir teātra vadības stratēģija, pakāpeniski iekļaujot repertuārā visplašākā spektra un žanra izrādes. Arī skatītājiem jāaug līdzi: gan Orvela „1984”, gan E.T.A. Hofmaņa „Zelta pods” nav izklaides darbi, skatītājam jāspēj sekot izrādes estētikai un saturam caur to.
„Zelta pods” ir režisora Jana Villema van den Bosa debija Liepājas teātrī, scenogrāfa Māra Kalves debija un režisora pirmā tikšanās ar romantisma laikmeta literāro materiālu. Van den Bosu pazīstam no Dailes teātra iestudējumiem, viņš bieži atgriezies pie Mārtina Makdonas, Mariusa fon Maienburga dramaturģijas, taču viņa radošajā CV ir arī Kristofera Mārlova „Fausts”, Žana Rasina „Fēdra”, Žana Ženē un Bertolta Brehta iestudējumi. Pasakas estētika, romantisma, ideālisma ideju cauraustais saturs, pat naivitāte režisora iepriekšējo darbu kontekstā gan ir jaunums. „Zelta pods” varbūt ir uztverama arī kā sirsnīga režisora atzīšanās eskeipismam mākslā, ka, dzīvodams ikdienišķo, rutinēto dzīvi kā jau mēs visi, patiesi laimīgs viņš ir tikai mākslas telpā.
Iestudējot E.T.A. Hofmaņa (1776-1822) pasaku, režisors izmantojis mēmā kino estētiku, konkrēti – Žorža Meljesa tēlainību, kurš kino pirmsākumos būvēja nereālas pasakainas pasaules. No kino izrādē ienācis melnbaltais skatuves kadrējums ar debesu spīdekļa tēlu centrā, zootropa imitācija, titru ekrāniņš, uz kura parādās 12 vigīliju/ainu skaidrojums. Zināmā mērā arī aktieru spēles veids, kurā sajaucas pantomīmiskas kustības, kino paātrinātā gaita, cirka, laukuma teātra komiskie elementi (groteskie klerki un akadēmiķi; pulkstenis, spoks, garu pantomīmiskā cīņa). Savukārt no Hofmaņa laika, 19. gs. teātra, ienāk it kā atsegtā skatuves mašinērija, kuras mehānismus darbina, sviras „griež” Autors jeb Stāstnieks Kaspara Kārkliņa atveidā, kurš ir savdabīgs gids starp skatītājiem un skatuves tēliem; pasaku estētika (fantastiskie tēli – runājošs koks, ragana, salamandras, lilijas u.tml.) un balets kā interlūdija, kuras laikā tiek paskaidroti notikumi.
Romantisma mākslā raksturīgi, ka iztēle, instinkti, sajūtas ir svarīgākas par loģiku. Poēzija valda pār prozu, acīmredzot tāpēc iestudējuma komandai pieaicināts komponists Andris Vilcāns – mūzikai Liepājas iestudējumā ir atvēlēta nozīmīga loma (dziesmu tekstu un dramatizējuma līdzautors ir Andris Akmentiņš).
Hofmaņa darbos pārdabiskie raksturi sajaucas ar reālistisku vidi un notikumiem, ironiski atklājot traģiskās un groteskās cilvēka dabas puses. Pats Hofmanis, jurispudences students būdams, nokļūst pilnīgā mūzikas, literatūras, mākslas valdzinājumā. Būdams klerks Drēzdenē, Hofmanis savu dzīvi šai posmā uzskata par marionetisku eksistenci. Māksla, iztēles pasaule paver citu – ideālo, pilnvērtīgo, bagāto, brīvo, harmonisko dzīvi. Tā ir viņa Atlantīda. Ideālā pasaule un reālā birokrātu dzīve sastopas daudzos Hofmaņa darbos. Laikā, kad Hofmanis raksta „Zelta podu” (darbs pabeigts 1814. gadā), viņš teātrī diriģē Mocarta „Burvju flautu”. Abu darbu paralēles ir jaušamas – gan simbolisko tēlu izmantojums, gan iniciācijas ceļš – galvenajam varonim jāiztur pārbaudījumi, jāizdara izvēles, lai nokļūtu „gudro brālībā” un gūtu laimi. Un beigās – slavinājums harmonijai. Atšķirīgais, ko savā darbā ieraksta Hofmanis, ir paša piedzīvotā groteski deformētā eksistences forma un reālā Drēzdenes vide.
Šo divu telpu – reālās un fantastiskās – līdzāspastāvēšanu sakomponējuši arī režisors un scenogrāfs, skatuves pārbūvju skaits ir grandiozs, teju 70. Centrālais scenogrāfijas elements – grozīgais kubs – iemieso vienlaikus gan reālo, gan fantastisko pasauli, tā pagriežas un ir jau cita. Studenta Anselma rutinētā ikdienas krāsu palete izrādes sākumā ir pelēka, Anselms visu redz melnbaltos toņos, reālistiskās dzīves telpa ir bez dziļuma. Telpiskums un krāsas (zelts, debesu zils, sarkans) parādās, ienākot fantastiskajiem tēliem. Turpmāk abas pasaules dzīvo paralēli, slāņojas viena uz otras un Anselma iztēlē jūk. (Serpentīna varētu būt arī Anselma iztēles auglis, iekšējā balss, nevis būtne ar miesu.) Hofmanim fantastiskais ir reāls. Bosam arī – fantastiskie tēli (Arhivārs, Serpentīna) nekustas kā groteskas marionetes, harmonijas ideja izpaužas arī plastiski (horeogrāfe Inga Raudinga). Finālā, 12. vigīlijā, izskanot himniskam harmonijas idejas vainagojumam, Atlantīda uz slīdošas platformas pietuvojas skatītājiem tuvplānā.
Rolanda Beķera Anselmam griba, racionālais prāts nav izteikts. Viņš ir jūtīgs un intuitīvs, kā jau romantiskais varonis. Jauneklis instinktīvi tiecas pretī notikumiem, kas mainīs dzīvi, bet pats tos nevirza. Arī izšķirošo kauju viņa labā veic Arhivārs. R. Beķeris ir viscaur ēterisks, trausls jurispudences students – aktiera trauslais stāvs, lokanā plastika perfekti parāda arī jūtīgo, iespaidiem pakļāvīgo un naivi aizkustinošo jaunā cilvēka dvēseli.
K. Kārkliņa Stāstnieks ir vienīgais tēls bez ekspresionistiskā grima, viņš vēršas pie laipnā skatītāja, azartiski skaidrodams un vēstīdams, līdz pats iekāpj stāsta pasaulē, tikpat predestinēts un iekšēji jūtīgs kā Anselms, kas spēja izlauzties no vidusšķiras cilvēka dzīves un ieiet brīnumu pasaulē.
Kā zivis ūdenī spilgtajā formā darbojas Anete Berķe, viņas doktora meitā Veronikā izakcentēti komiskie un groteski negatīvie vaibsti; I. Kučinska ar garšīgi nospēlēto Ābolu sievu-Raganu; Mārtiņš Kalita daudzajos komiski spilgtajos tēliņos (īpaši Spoks un Pulkstenis, kas strauji stumj vai, koķetējot ar skatītājiem, mēģina palēlināt laiku). Pašapzinīgs un cēli noslēpumains ir no Atlantīdas izraidītais Salamandrs-Arhivārs E. Dombrovska atveidojumā.
Izrāde nav bez trūkumiem, pie tiem es nosauktu monotono izrādes sākumu (epizode + statisks dziedājums), kur viens un tas pats režijas paņēmiens tiek izmantots bez izmaiņām vairākās ainās pēc kārtas. Darbību apstādina arī pagarās „baleta ainas”, kuras gan skaidro mītiskās pasaules un garu izcelsmi un likteni, taču principā dublē titru funkciju un realizētas nedaudz neveikli. Taču kopumā „Zelta pods” ir formā un estētikā spilgts, naivs, dažbrīd mazliet neveikls, bet svaigs vienlaikus.
Rakstīt atsauksmi