Recenzijas

13. maijs 2015 / komentāri 0

“Maija un Paija” uz sarkanā paklāja

Vēl pirms Valmieras Drāmas teātra jauniestudējuma noskatīšanās, pārlasot lugu “Maija un Paija”, domāju – kurš gan vēl šo Annas Brigaderes pasaku lugu varētu ietērpt skatuves valodā, ja ne skaniski un vieliski poētiskās izrādes “Plūdi un saulgrieži Straumēnu skaņās” (2010) mākslinieks Reinis Suhanovs. Teiksmainā pasaule, kādu to tēlo autore savā brīnumpasakā par krietno un labestīgo sērdieni Maiju, ir lieliska viela fantāzijas lidojumiem. Šoreiz Reinis Suhanovs pats ir arī iestudējuma režisors.

Jaunuzvedumam ir ļoti spilgts vizuālais tēls, ko scenogrāfam Reinim Suhanovam un kostīmu māksliniecei Annai Heinrihsonei palīdzējusi veidot arī video māksliniece Katrīna Neiburga. Tomēr šoreiz mans lielākais ieguvums izrādījās Elīnas Vānes atveidotā Maija. Viņas varone ir apveltīta ar dabisku sirds siltumu un nepārejošu dzīvesprieku. Ne uz brīdi Elīnas Vānes Maija nekļūst falša un neslēpjas zem salkani pozitīvas varones maskas. Šī Maija pasauli mīl neviltoti un tik patiesi, ka spēj atdzīvoties pat Brigaderes lugas utopiskā ideja par to, ka pasauli iespējams mainīt. Mūsdienās gan šādas idejas vairs nav aktuālas, jo realitāte liek pieņemt skaudro patiesību par lietu nemainīgo dabu un norišu nepārtrauktu cikliskumu, kamēr pasakas fantazēšanu joprojām pieļauj.

Reinis Suhanovs “Maijas un Paijas” stāstam liek risināties proscēnijā, skatuves dziļumu un vertikāli tikpat kā neizmantojot – to aizņem milzīgs videoekrāns. Avanscēnu šķērsām klāj koši sarkans paklājs, un tā ir pirmā spilgtā “zīme”, kas liek uzdot jautājumus. Piemēram – vai, liekot uz tā gozēties koši puķainās zīda drānās ģērbtajām saimes mājas sievietēm, izrādes veidotāji vēlējušies uzsvērt mūsdienās tik svarīgo ārišķīgo izrādīšanos? Arī Riharda Jakovela Varim finālā Meža māte dāvina koši baltu uzvalku, puisi ar alusvēderiņu pārvēršot īstā princī. Savukārt Maija, atgriežoties mājās, tiek pie īstas “puķubērnu” kleitas. Bet varbūt sarkanais paklājs signalizē, ka arī zemes dzīve jau pārvērtusies par elli.

Brigaderes lugā gan Varis, pa elli izdauzījies, gan Paija, dzenoties cauri pazemes un Velēnu vecīša pārbaudījumiem, iegūst ragus, nagus un sarus – kā zīmes cilvēcības zaudēšanai. Tomēr Maija izlūdzas Laimai spēju izglābt Vari, pēc tam panāk arī, ka Paija var atbrīvoties no raganas anturāžas. Izrādē Varis ragus un trakokreklu “pazaudē” kulisēs un finālā baltajā ancukā sētā sāk lasīt žagarus, apliecinot, ka nu kļuvis par krietnu strādnieku, savukārt Paija – kāda bija, tāda paliek, tikai ar vārdiem pasaka: jā, gribu būt laba un krietna.

Skats no izrādes "Maija un Paija" // Foto – Matīss Markovskis

Brigaderes pasakas simbolus nav izdevies pārradīt skaidri uztveramā skatuves valodā un kopējā idejiskā vēstījumā. Jau izrādes sākuma aina ir izteikti statiska – Ligitas Dēvicas, Astras Baumanes un Baibas Valantes Saules meitas (augumi vizuāli pagarināti ar garām kleitām, aktrisēm stāvot uz bluķīšiem) publiku iesvaida problēmā: Pērkons saspēris zelta ozoliņu, galotnīte pazudusi, tāpēc Saule vairs nespīd un pasaulē viss sajucis. Esot vajadzīgs cilvēks, kas to galotnīti varētu atrast. Ko simbolizē šī zeltozola galotnīte, kura iestudējumā izrādīsies Laimas milzīgā galvas kroņa virsotne, var saprast dažādi.

Ja neko nezinām par latviešu likteņdievībām (un cik tad zālē ir tādu, kas kaut ko par to zina?), tad Ingas Apines tēlojumā, kustībās un runas intonācijās Laima atgādina pa pusei sniega karalieni, pa pusei bargo kundzi. Ja šāda Laima nosaka meitas likteni, tad nav brīnums, ka Maijai līdz šim tas bijis tik sūrs. Un ar to nav gana – Maijai jāizskrien vēl “deviņi elles loki”, lai glābtu Vari, bet galvenais – jāatrod sava vārpstiņa, ko viņa pamātes burvestību dēļ pazaudējusi akā. Tikmēr pamātes tēls un loma, kura taču visvairāk vainojama pie netaisnīgās mājas kārtības, nav izvērsta ne Brigaderes darbā, ne arī jaunajā iestudējumā. Skatītājam ļauts saprast, ka Ilzes Pukinskas Patei par visu vairāk interesē pesteļi – vairākkārt viņa uz sarkanā paklāja ellīgā puskrēslā pussalīkusi ar dažādiem priekšmetiem buras. Virpuļojot ar slotu, viņa nepārprotami izskatās pēc raganas. Reālā dzīve un pat it kā mīļā, izlutinātā meitiņa, šķiet, nav pamātes prioritātes, taču – ko vēl viņa grib noburt, izņemot Maijas vārpstiņu, īsti netop skaidrs.  

Katrīnas Neiburgas video teju visā izrādes garumā rāda Latvijas dabas ainavas. Video stāsts veidojies no dažādās Latvijas vietās, dažādos gadalaikos notvertiem kadriem, kam jāatspoguļo dabas cikliskais rits. Ar Brigaderes pasaku tam ir visai formāla saistība, taču iespējams, ka video pasaulē redzamā īstā daba, īstā pasaule – krāšņa, dzīva un suģestējoša – ļoti apzināti veidota kā spilgts kontrasts visam uz skatuves notiekošajam, kas atgādina komiksa bildītes.

Skats no izrādes "Maija un Paija" // Foto – Matīss Markovskis

Kamēr Maija ceļo pa debesīm un elli, mājās visa dzīvība apstājusies, sievas staigā satuntulējušās, bads liek cīnīties pat par izžuvušu rieksta kodolu. Tikmēr video ekrānā redzam ziemu, it kā tieši ziema pie šī stāvokļa būtu vainojama. Brigadere savos darbos uzskatāmi respektējusi to, ka mūsu senči ļoti organiski iekļāvās dabas ritā, nesērojot ne par ziemas spelgoni, ne vasaras tveici, pieņemot to kā dabisku lietu kārtību un atrodot savu vietu un savu darīšanu katrā gada nogrieznī. Izrādē paralēli skatuviskajām darbībam video diemžēl dzīvo savu, neatkarīgu dzīvi, kur ziema nozīmē ziemu un gremojoša govs – mājlopu.

Viena no nedaudzajām dzīvajām un sirsnīgi cilvēcīgajām epizodēm iestudējumā ir aina, kurā Elīnas Vānes Maija nakts melnumā izdzīta pie akas vērpt. Šķiet, tā ir arī vienīgā epizode, kurā bez runāšanas par darbu (un Brigaderei patīk daudz par to runāt) kaut kas tiek arī darīts. Skatuves daļā, kas redzama aiz sarkanā paklāja teritorijas, pelēkas gaismas ieskauta, Maija strādā ar savu vārpstiņu un sarunājas ar pussnaudā guļošo Vari. Gaiši pozitīvais Maijas noskaņojums un Vara laiskā ņurdēšana tomēr rada trauksmainu noskaņu, it kā bailīgas priekšnojautas. Šī epizode rada dzīvu interesi par sekojošajiem notikumiem. Taču finālā vienalga, pat ja ar prātu saprotu, ka Maija izgājusi iniciācijas ceļu, netaisnība tomēr jaušama – kāpēc Varim un Paijai viss par velti klēpī tiek iemests?

Var mēģināt atcerēties, ka Brigadere respektējusi seno latviešu lietu kārtības un attiecību izpratni, daiļo no labā nenošķirot – mūsu senčiem labais ir daiļš un otrādi. Izrādē pat elles reprezentētāji ir koši un asprātīgi veidoti – brīnišķīga detaļa, piemēram, ir Oskara Morozova Ņurgas ugunssarkanā bārda. Tomēr izrādē ir par daudz visa kā – kopā sajucis daiļais ar nedaiļo, smieklīgais ar traģisko, mūsdienīgais ar arhaisko, kas, baidos, pat skolēnu auditorijai varētu radīt neatrisināmu labā un ļaunā nošķīruma rēbusu.

Dažas interesantas nianses kustību partitūrā iezīmējusi horeogrāfe Linda Mīļā. Zīmīga detaļa, simbolizējot nekā nedarīšanu, ir Ineses Ramutes Plaskas pasīvās rokas, kas visu laiku sabāztas kabatās. Smieklīgi ir slinkuma un apātiska miega noburtie saimes puiši, kas pirmajā uznācienā uz skatuves burtiski uzveļas līdz ar apstrādājamo baļķi. Maijai, ienākot ellē, kājas deg, un tāpēc viņa nevar mierīgi uz vietas nostāvēt. Ņurgas valstībā rokas sarkanos trako kreklos sasietas ir velna bērniem, tai skaitā Varim. Var arī tā interpretēt – cilvēkam piespiedu nekā nedarīšana var pārvērsties par īstu elli (jeb psihiatrisko klīniku). Starp citu, līgums ar velnu šodienas kontekstā izskan īpaši aktuāli. Vai mazums dzīvē nemitīgi parakstām kādas saistības – līgumus, līdz galam neizlasījuši, jo uzskatām, ka pārāk nesaprotami ir piedāvājuma un pakalpojuma sastatījuma līkloči?

Maija – Elīna Vāne, Varis – Rihards Jakovels, Velna bērni – Ivo Martinsons un Aigars Apinis // Foto – Matīss Markovskis

Kaut arī video šķiet ievelkošs, tomēr izrādē pārak maz ieraugāmi īsti teātra “brīnumi”. Veļu aka, piemēram, parādās kā statiska bilde, kurai satumstot jāsaprot, ka Maija tajā jau ielēkusi. Pie Velēnu vecīša skatuvē izgaismoti tikai divi večuki un ar kājām gaisā pakarināti koki. Savukārt par pirtiņas esamību kaut kur kulisēs jānotic uz vārda. Jau tā šajā ainā Maija gandrīz tikai runā par to, ko un kā viņa piedzīvojusi garajā pārbaudījumu ceļā, līdz nonākusi pie Velēnu vecīša. Bet vecīši viens pēc otra ieiet kulisēs un tūliņ iznāk no tām jau baltās drānās.

Evitas Sniedzes dramaturģiskajā redakcijā varoņi ir sapresēti, ainas un notikumu vietas mainās biežāk nekā oriģinālā, vietām dzirdam mūsdienīgos “baigi” un “stulbi”, videoattēls ir dinamisks, skatuves gaismojums kolorīts, tomēr pasakas vēstījums šķiet pazudis kaut kur starp mainīgajām bildēm un senvārdu pilno tekstu. Arī aktierspēlē tēlu savstarpējās attiecībās nav nekādu nianšu vai psiholoģiskā pamatojuma, pat ne spēles prieka. Izņemot Elīnu Vāni, katrs spēlē kādu masku vai priekšstatu par tēlu. Arī Paijas lomas atveidotāja Rūta Dišlere savu Paiju spelē tikai kā aprobežotu fūriju ar sliktu un neadekvātu uzvedību.

Uzveduma darbība rit raiti, bērni skatās uzmanīgi un ieinteresēti, taču – izskaidrošanas darbs, par ko tad patiesībā ir šī pasaka, vecākiem un skolotājiem nebūs no vieglajiem. Ja vien kādu mūsdienās vairs interesē par to reflektēt.

Rakstīt atsauksmi