Recenzijas

29. maijs 2015 / komentāri 0

Ar suņiem un mīlestību

Nacionālā teātra jaunais mūzikls “Bāskervilu leģenda”, kuru iestudējis Edmunds Freibergs, apliecina, ka šajā teātrī košas un skanīgas muzikālās izrādes uzvest varētu arī biežāk. Klausoties dalībnieku vokāla potenciālu, jūtot ansambļa radīto kustību enerģiju un novērtējot vizuālo risinājumu, var nojaust, ka šis Jura Hirša un Valda Zilvera oriģinālmūzikls būs skatītāju iemīļots. Ja prasības pret teātra mākslu nav pārāk augstas, tad “Bāskervilu leģenda” ir lieliska izklaide darbdienas vai brīvdienu vakaram, jo šādas muzikāli melodiskas un skaistas izrādes vēlas redzēt lielākā daļa skatītāju, kuri “noguruši no grūtās dzīves un negrib domāt par to arī vēl teātrī”.

Libretists Juris Hiršs, izmantojot dažus Artura Konana Doila darba motīvus, izveidojis stāstu par pārcilvēku Šerloku Holmsu, kuram ir mistiskas spējas izsekot cilvēku visnoziedzīgākajām domām. Viņam arī piemīt spēja nokārtot lietas tā, lai satiktos tieši tās sirdis, kas lemtas viena otrai, proti – finālā harmoniski apvienojas Mārča Manjakova Henrijs un Ditas Lūriņas Berila. Tadējādi stāsts, kurš iesācies ar baisām priekšnojautām, samezglotām intrigām un vairakās paaudzēs mantotu leģendu, beidzas laimīgi: ar ģimenes pieaugumu Bāskervilu mantinieka Henrija ģimenē. Dzīve var ritēt tālāk problēmu neapgrūtinātā mierā, ar klēpjsunīti uz Berilas rokas. Turklāt izrādē šis fināls tiek piedāvāts kā teātris teātrī, ko skatās Šerloks Holms un Doktors Vatsons, kuri Londonā pēc visiem kreņķiem nu var atvilkt elpu.

Par Londonas nepārspētā izmeklētāja mistiskajām spējām signalizē jau izrādes ievads, kurā, dūmu ieskauti, skatuves dziļuma “nekurienes vārtos” parādās Holmsa un Vatsona stāvi. Tomēr abi angļu džentelmeņi, kurus atveido Egils Melbārdis un Ainārs Ančevskis, ātri vien nonāk silti izgaismotajā proscēnijā, ko scenogrāfs Aigars Ozoliņš iekārtojis kā mājīgu buduāru – ar tējas galdiņu un pārīti klubkrēslu. Proscēnija abās malās šī telpa it kā turpinās kabineta imitācijā ar kataloga atvilkņu skapi, grāmatu kaudzēm, plauktiem un herbārijiem. Izrādes laikā gan īsti netiek konkretizēts, kam tas viss pieder, jo šī dekorācijas daļa tikpat kā netiek apspēlēta vai kā citādi izmantota. Izņēmums ir viena aina kreisajā “darbistabā” – Vatsonam, pagrūžot kādu sienas skapja posmu, ierakstā atskan baiga čīkstoņa un atveras slepens dziļums. Tas gan nekur neved ne praktiski, ne sižetiski.

Savukārt labās puses kabineta fragments, šķiet, bijis iecerēts “dabas draugam” Stelptonam, taču Ģirta Liuzinika spēlētā tēla uzdevums šajā muzikālajā stāstā ir rādīt glītu nelieti, kas attiecībās ar sievu Berilu apmierina savas vardarbīgās tieksmes, par ko vēsta solo epizode, kad no zemskatuves iznirst krēsls ar sašņorēto Ditas Lūriņas Berilu.

Skats no mūzikla "Bāskervilu leģenda" // Foto – Gunārs Janaitis

Skatītājam, kurš iepriekš nav bijis pazīstams ar slavenā kriminālstāsta sižetu, muzikla notikumiem un un tēlu attiecībām izsekot varētu būt pagrūti. Skatoties izrādi, var saprast, ka Londonā dzīvo divi labi paziņas Holmss un Vatsons, pie Holmsa dzīvo arī misis Hadsone, kura rūpējas, lai Holmsam un viņa viesiem vienmēr būtu tēja. Vatsons gan laikam nav parasts viesis, tāpēc tēju nedzer. Pie Holmsa ierodas kāds dakteris Mortimers. Viņš gari un tēlaini nolasa (izdzied) Bāskervilu leģendu. Izrādē šķiet, ka šī ekspozīcijas aina nekad nebeigsies, kaut arī tā spilgti ilustrēta ar kori – neskaitāmiem kustīgu roku pāriem un pelnpelēki nogrimētām sejām fona žalūzijās. Tad tiek izlasīta avīzes ziņa par Čārlza Bāskervila pēkšņo nāvi un paziņots, ka tūliņ Londonā ieradīsies sera Čārlza mantinieks no Amerikas. Un mūzikls var sākties, jo seko aina Vaterlo stacijā ar dinamiski iestudētu ansambļa skatu – Londona burtiski mutuļo: pilsoņi, klaidoņi, puķu pardevējas un staigules ar lietussargiem dzied par sapņu pilsētu Londonu, skatītājiem uz brīdi liekot pilnīgi aizmirst par tādām ierunātām frāzēm kā “Londonas miers”  vai “dzīve bez steigas uz salas”. Kaut arī šī epizode ir nedaudz ārpus sižeta, tā ir viena no dzīvākajām un enerģiskākajām izrādes ainām, kura pilnībā saista uzmanību un interesei, sekojot ansambļa kustību “korim”, ko lieliski režisējis horeogrāfs Alberts Kivlenieks. Turpretī dramatisko dziedājumu ainas acīmredzot palikušas tikai režisora un aktieru rokās, jo kā gan citādi var izskaidrot burtiski ilustrējošu uzvedību tekstiem “uz ceļiem lūdzu jūsu roku” vai “manas rokas sasaistītas”.

Tomēr pēc šīs enerģiskās dejas Vaterlo stacijā atkal turpinās numuri ar visai statisku dziedāšanu. Arī brauciens vilciena kupejā ir nedaudz komisks – pasažieriem pašiem mēģinot kustināt platformu, lai imitētu braukšanu. Teātra nosacītībā taču pilnīgi pietiktu ar Māra Kalves video – garām slīdošajām ainavām, ko vērtēju kā precīzi izvēlētu detaļu.

Šausmu atmosfēru mēģināts radīt ainā, kurā Henrijs ierodas Bāskervilu pilī. Tas ir atraktīvs grupas skats ar skotu mūzikas intonatīvu pieskaņu. Caur horeogrāfiju un Kristīnes Abikas veidoto pelēko kostimēriju Bāskervilu pils atklājas kā rēgaina un baisa pazemes valstība, kuru apdzīvo pa pusei satrunējušas cilvēkveidīgas būtnes ar pelēkām un iebaidītām sejām, tramīgiem stāviem. Šo “parādi” diriģē pārsteidzoši intriģējošs tēls – Mārtiņa Brūvera Berimors. Starp citu, vienīgais tēls izrādē, kurā jaušama reāla, kaut noslēpumaina, biogrāfija. Gribas uzzināt – kas tas ir par tipu un kādu lomu viņš spēlē šajā “mantojuma medību” intrigā. Brūvera Berimors ar aizmiglotām acīm apsutušajā sejā atgādina it kā aizmigušu būtni, kas tomēr visai precīzi veic savus sulaiņa pienākumus. Rodas pat izjūta, ka viņš atrodas savā pasaulē un reālajiem notikumiem pieslēdzas tikai garāmejot.

Seldons – Raimonds Celms, Stelptons – Ģirts Liuziniks // Foto – Gunārs Janaitis

Žēlojamu dīvaiņu plejādi turpina arī Raimonda Celma Seldens. Nabaga moceklis – katordznieks Seldens vienā epizodē tēlots dzīvs, otrā – miris. Izrāde apliecina, ka šis ir pozitīvais varonis, kurš mocekļa statusā nonācis tikai neveiksmīgas apstākļu sakritības rezultātā. Seldena solo melodija ir skumja, līdzjūtību raisoša, ar vadmotīvu “cerēt, ticēt un gaidīt”.

Viltīgs blēdis ieraugāms Ģirta Liuzinika atveidotajā Stelptonā. Šajā varonī kā atslēgas figūrā, iespējams, iekodēta arī izrādes morāle. Jau uzveduma ievaddaļā E. Melbārža Holmss skumji sūkstās par pasauli, kurā nav vērta ne ticība, ne dzīvība. (Šī ideja izrādē uzsvērti tiek izspēlēta vismaz trīs reizes, ja nu kāds nesaprot – par ko sāp sirds stāsta varoņiem.) Savukārt otrajā daļā idejai par pasauli, kas ļaunuma pilna, asprātīgi piespēlē portretu galerijas video Bāskervilu pilī. Vispirms vienā gleznā atpazīstami Ģirta Liuzinika spēlētā varoņa vaibsti, tad pakāpeniski tie atklājas arī pārējos portretos, turklāt vēl Stelptons no bildes šķelmīgi piemiedz skatītājiem ar aci.

Ar šo ļaunumu diemžēl nespēj tikt galā pat “dzelzs vīrs” Holmss (kā viņu  dēvē ne pārāk mērķtiecīgi izrādē ieviestā skotu folkloru kariķējošā klaidoņu kopa), tādēļ pēc satraucošās Mortimera un Henrija pirmās vizītes talkā jāņem glābējs opijs. Un, ja jau reiz iecerēti joki par skotu tēmu, tad kā otra manta nervu nomierināšanai der dūdas. Misis Hadsone, atbildot uz Vatsona izbrīnu, saka – vijole šādos gadījumos ir “par vieglu”.

Nacionālā teātra interpretācijā Holmsā un misis Hadsonē jūtams tāds kā sagurums rūpestos par pasaules nebūšanām. Hadsone arī ar zināmu pārākuma izjūtu, it kā būtu Holmsa slepenā līdzzinātāja, izrādē vairākkārt izsaka refrēnu “nu tā jau likās man...”. Melbārdis staigā vai stāv, nedaudz atgāzis  ķermeņa augšdaļu, aktieris ir pārmēru sasprindzis, radot iespaidu par apgrūtinātu kustēšanos. Kaut saprotams – tādējādi tiek spēlēts atturīgs un nosvērts angļu džentlmenis.

Džentlmenis Vatsons Ančevska atveidojumā gan ir nedaudz kustīgāks, tomēr viņa loma šajā interpretācijā atstāta bez īpašiem uzdevumiem, par ko liecina aktiera ierasti it kā biklā, ātrrunājošā intonācija un neveiklā sasaistītība kustībās. Šis Vatsons ir vien simbolisks rezonieris, kurš visu laiku par kaut ko brīnās vai ir pārsteigts, brīžiem radot asociācijas ar ciema muļķīti. Bet Holmsam viņš ir uzticams kā mīļš sunītis.

Doktors Vatsons – Ainārs Ančevskis, Šerloks Holmss – Egils Melbārdis, misis Hadsone – Dace Bonāte // Foto – Gunārs Janaitis

Pēc formāliem kritērijiem Zilvera un Hirša jaundarbs ir mūzikls. Sacerēta melodiska mūzika, kas turklāt tiek atskaņota miniorķestra mūziķu dzīvajā pavadījumā. Ir divi enerģiski deju numuri un divas atraktīvas kustību improvizacijas rēgu ainās, kur lieliski sastrādājusies kostīmu māksliniece Kristīne Abika un gaismu mākslinieks Igors Kapustins. Vairāku aktieru dziedājums ir cienījams, un atsevišķām ainām veidota izteiksmīga scenogrāfija ar asprātīgam detaļām.

Skatuvei radītajā stāstā lielāko maldīšanos saskatīju melnbaltajā tēlu dalījumā. Turklāt librets sarakstīts visai smagnējā valodā. Runāts tiek daudz, taču domai izsekot pagrūti. Arī attiecībā uz galveno caurviju motīvu, šķiet, notikusi nedroša taustīšanās. “Bāskervilu leģenda”, iesākta kā kriminālstāsts, beigās tomēr pāraug izteiktā melodrāmā. Var jau būt, ka tādējādi nošauti divi zaķi reizē. Un atrodams te arī vēl trešais zaķis – sakārtojot dziesmas noteiktā kompozīcijā, sanāktu skaista koncertprogramma 80. gadu estrādes noskaņās. Īpaši Manjakova un Lūriņas dziedājumi rada tīkami melanholiskas sajūtas. Un patiesi, varbūt arī nav nozīmes tam – bija vai nebija te kaut kur arī Bāskervilu suns?

Rakstīt atsauksmi