Rožu lietus – īstais un neīstais
Divu stundu laikā uz skatuves atainojot gandrīz gadsimtu nodzīvojušas, pie tam vētraini dzīvojušas, neko sev neliegušas personas dzīvesstāstu, ļoti grūti izvairīties no shematisma, varoņu attiecības ieskicējot vien vispārīgos vilcienos, pie tam regulāri atskatoties uz tik būtisko vēsturisko fonu. Mūziklā „Marlēna” Dailes teātra lielajā zālē libreta autori Evita Mamaja un Leons Briedis spējuši attiecību karkasu apaudzēt arī ar vairāk vai mazāk dramatisku miesu, lai uzvedums patiesi būtu mūzikls, nevis košs koncerts, vienam solistam nomainot otru.
Šādā situācijā katram aktierim jāspēj spīdēt no savas gaismas, mazāk paļaujoties uz tekstuālo pamatu. Līdzeklis jūtu un pārdzīvojumu demonstrēšanai ir Raimonda Paula radītās melodijas, ko aktieri arī veiksmīgi izmanto bez klaji sadzirdamām neprecizitātēm, un soļu partitūra, ko savirknēt palīdzējusi Inga Raudinga. Laikmetam atbilstoši un glīti, bet ne pārsteidzoši ir Ilzes Vītolīņas radītie kostīmi.
Režisore ar libreta autoriem piedāvā uzņemt filmu par slavenās vācu aktrises un dziedātājas Marlēnas Dītrihas dzīvi, iepriekš ļaujot ielūkoties tās košākajās lappusēs – gan karjeras sākumā kabarē, gan triumfa mirkļos Holivudā, gan arī neskaitāmajās mīlas dēkās un skandalozajās attiecībās ar meitu. Uzvedums sākas ar greznajos apartamentos nīkstošās un alkoholā slīkstošās aizgājušo gadu leģendas iztraušanos no spilvenu un palagu gūzmas, kas ļoti atgādina epizodi no „Ivonnas, Burgundijas princeses” Rēzijas Kalniņas spēles dēļ, bet galvenokārt cāļveidīgā halāta dēļ, kas ir izteiksmīga, bet jau redzēta metafora. Kopumā šis visai garais ievads, turpmākie straujie numuri un piedevām pa kādam asprātīgam, bet klišejiskam uznācienam (piemēram, visai neveiklā aina ar dejojošajiem karavīriem un mūzikas instrumentiem (šķiet, frontē labāk iederētos kāda taure un ermoņikas, nevis spožs saksofons)) rada neviendabīgu iespaidu, kas nettaisno iepriekš lolotās cerības.
Ja pēc pirmās daļas ātrā skrējiena pa Marlēnas Dītrihas dzīvi redzēto var novērtēt ar atzīmi „labi, profesionāli”, tad otrā daļa, manuprāt, izdevusies krietni veiksmīgāka, dinamiskāka un noslēgumā pat tik satriecoša, ka emocionālāks skatītājs varētu arī pa asarai notraukt. Režisorei Inesei Mičulei auglīgā sadarbībā ar scenogrāfu Kristapu Skulti padevies dziļš, filozofisku pārdomu pilns atklāsmes brīdis finālā (lai arī kādam tas šķistu triviāli – dzīves pārvērtēšanas brīdis). Nobeigumā esam liecinieki pat apokaliptiskai ainai, kur elles melnumu nomaina maiga paradīzes ainava un visam pa vidu likteņa mīlētas un sistas Marlēnas Dītrihas dzīves stalažas, kas, kaut arī kailas, vēl tomēr spožām spuldzītēm rotātas – pēc viņas palika nospiedums mākslā un vēsturē. Viņas dzīvei cauri kā caurstaigājamai sētai izgājuši neskaitāmi ļaudis (noteikti arī pašas aicināti, bet netrūka arī lūriķu), kaut ko tai dodot, bet vairāk, krietni vairāk paņemot – tā nolasu burzmu aiz Marlēnas finālā.
Rēzija Kalniņa finālā nospēlē liela mēroga personību – no viņas izgaismotā stāva un izplestajām rokām plūst kādas nenosakāmas stīgas, kas apņem un notur savā varā. Šajā brīdī kārtējo reizi pārliecinos par viņas absolūto skatuvisko šarmu, ko noliegt būtu vienkārši absurdi (lai gan – jā, viņa ir teatrāla aktrise, kas var patikt un var nepatikt, bet vienaldzīgo nav). Kaut arī kā aktrise, tā Marlēna nobeigumā bija pelnījusi īstu rožu lietu, kas atbilstu arī uzveduma vērienam, režisores izvēlē saskatāma arī metaforiska jēga – balto plastmasas rožu falšie trokšņi, atsitoties pret grīdu, raisa asociācijas ar to lērumu cilvēku, kas viņu tikai izmantojuši savu ambīciju apmierināšanai, jeb kā teica pati Marlēna: „Lai manās bērēs ar baltām rozēm ierodas tie, kas tikai teikuši, ka gulējuši ar mani”. Viņa nemitīgi ir centusies kaut ko pierādīt citiem, bet secinu, ka sev viņa jau labi sen visu bija pierādījusi un atklājusi, tikai Marlēnas Dītrihas lielā personība neietilpa vienā ķermenī, tur bija par šauru tik ārēji košai un iekšēji neizdibināmai būtnei.
Aktrise Dītrihas raibo, garo dzīvi dažādos dzīves posmus attēlo citā tēlā, izmantojot pat krasi atšķirīgus, ekspresīvus ārējās izteiksmes līdzekļus un visu izrādes gaitu ar pilnu atdevi un pašaizliedzīgi. Interesanti vērot, kādu masku Rēzija Kalniņa piemeklēs attiecīgajam vācietes emocionālajam stāvoklim, bet tajā pašā laikā pietrūkst kāda vienojoša elementa – līdz manai uztverei nenonāk kāds vienots apjoms, kurā tad atklātos Marlēnas dažādās personības šķautnes. Protams, šāda veida uzvedumā aktrisei grūti izvairīties no iepriekšējo lomu pamatīgās bagāžas, tāpēc visai bieži redzamas jau iepriekš atrastās dvēseles krāsas no Ivonnas („Ivonna, Burgundijas princese") un Elizabetes („Marija Stjuarte”) raksturiem. Bet, neraugoties uz to, ir arī spožas, emocionāli bagātas epizodes saspēlē ar Žanu Gabēnu (Ģirts Ķesteris), to pavadot uz fronti, ar Ernestu Hemingveju (Artis Robežnieks), ļaujoties pēdējām spēcīgajām jūtu bangām, un galu galā notiek pakāpeniska savas dzīves analīze, līdz spēcīgi enerģētiski uzlādētajam finālam, atrodoties nu jau uz citas saules sliekšņa. Iepriecina neatkārtošanās, nenoslēdzot „stāsts stāstā” kompozīciju atkal ar nevarīgā, dzīves sadedzinātā lupatu mākoņa parādīšanos, bet gan ļaujot mums vilkt līdzības ar reāli eksistējošo (ārēji redzamo) ķermeni sākumā un pašā Dītrihā esošo garu (iekšējo, svešam skatienam slēpto), skatoties uz cēlo augumu, priekškaram aizveroties.
Skaidrs, ka šīs izrādes centrs ir Dītriha – otrais plāns pieslēdzas atsevišķās epizodēs kā aktrises partneri, bet ne visiem izdodas nostāties līdzvērtīgās pozīcijās. Manuprāt, vislabāk to veic jau pieminētie Artis Robežnieks, attēlojot Hemingveju, un Ģirts Ķestera Gabēna lomā, rodot jaunas iespējas savās skatuviskajās izpausmēs. Brīžam kas vairāk par kašķīgu bērnu Marlēnas meitas lomā ir Ilze Ķuzule, savukārt režisores Lenijas tēlu Indra Briķe veido kā stingro skolotāju moralizētāju, bet Inita Dzelme kā asistente atkal skolnieciski pārspīlē (kā jau izrādē „Atvadas jūnijā”).
Līdzās veiksmīgajam un daudzfunkcionālajam telpas risinājumam papildus estētisku baudījumu sniedz video projekcijas (autore Dace Jokste) kā pasaulē notiekošo raksturojošs fons, bet īpaši Rēzijas Kalniņas fantastiskie tuvplāni, kas bez vārdiem pasaka tik daudz.
Protams, maestro Raimonda Paula klātbūtne visā izrādes gaitā un viņa rokrakstā ieturētās dažādās melodijas tikai spēcina iespaidu un ļauj noticēt personības spēkam arī šodien, kad tas mazināts, pakāpeniski pirmo plānu aizpildot augstajām tehnoloģijām un bezpersoniskām shēmām.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi