Še… paturi dzīvi
Elmāra Seņkova Nacionālā teātra Akieru zālē iestudētā izrāde „Antigone” pēc franču eksistenciālisma klasiķa Žana Anuija tāda paša nosaukuma lugas motīviem sākas jau pirms tai noteiktā laika – Maijas Doveikas Antigone uzkāpj uz baltās skatuves šķietami garlaikota un gaida savu repliku, jau zinot, ar ko turpmākās divas ar pusi stundas beigsies. Arī izrādes otro cēlienu Antigone uzsāk, pirms skatītāji ieņēmuši savas vietas, – apsēdusies un izstiepusi kājas taisni sev priekšā, viņa nepacietīgi gaida, kad varēs turpināt iesākto pašiznīcināšanos.
Skatot Ž. Anuija lugu tās tapšanas laika vēsturisko apstākļu – Francijas okupācijas Otrā pasaules kara laika – kontekstā, tā ir par varoņiem un varonīgumu naidīgas varas ielokā. Turpretī E. Seņkova izrādes koncepciju pamatlīnijās var uzlūkot kā racionālā un iracionālā cīņu – arī šādā gaismā ir izlasāma Ž. Anuija luga.
Iespējams, ka režisoru vadījusi vēl plašāka vēriena doma, meklējot apolloniskā un dionīsiskā spēka kontrapunktus. E. Seņkovs liek minēt, kas ir tas praktiskai dzīvei nederīgais, dvēseles relatīvā miera jaucējs, bet – arī iekārojamais, kas Antigonei neļauj vairs labsajūtā sust ērtībās, bet liek kritiski ar šaubām uzlūkot esamību, jo, kā zinām, Antigone, izvēloties pienācīgi apbedīt brāli, apzinās savas bojāejas neizbēgamību. Režisors nerunā par to, ka šie dzīves virzītājspēki viens otru papildinātu, viņš mēģina saprast to līdzāspastāvēšanas nosacījumus.
Izrāde apliecina, ka cilvēka dzīves un arī sabiedrības organizācijas pamatā ir pašsaglabāšanas instinkta vadītais pragmatisms, prognozējamība, kārtība, ko ar tik loģiskiem argumentiem pamato it kā cilvēcīgais Kreons, kurš gatavs uz daudz ko, lai glābtu Antigoni. Taču šo relatīvo mieru un stabilitāti apdraud Antigones šķietami nedabiskais (tādēļ, ka pašdestruktīvs) pasaules redzējums, lai gan patiesībā tikai tas ir īsteni dabisks – tādēļ, ka dzīvīgs, tādēļ, ka meklē skaidras, nebeidzamiem kompromisiem neaizplīvurotas atbildes uz izšķirīgiem jautājumiem. Izrādē tāpat kā lugā Antigone iemieso mežonīgumu, ideālismu un, protams, brīvību. Taču Antigone šajā izrādē nav balta un „pūkaina”, brīvība viņas sniegumā iet roku rokā ar kaprīzi un pat provokāciju. Bez „visu vai neko” pārliecības, bez dzīves savdabības un vienreizīguma kā augstākās vērtības viņa nevar dzīvot pilnvērtīgi. Kreona vārdiem runājot, dzīve ir kā dzidrs ūdens, kas izplūst caur pirkstiem, bet kontroles labad tā ir jānotur plaukstā. Maijas Doveikas Antigone ir pārliecināta, ka tad ūdens sasmaks un no tā saindēsies ķermenis.
Režisoram, ļoti respektējot lugas tekstu (vien atsakoties no atsevišķiem otrā plāna varoņiem), izdevies izvērst atsevišķas detaļas pārliecinošos mūsdienīgos mākslas tēlos. Par īpašu atradumu uzskatu lugas uzvedinošo remarku transformāciju skatuves darbībā. Proti, lugā Antigone uzklausa aukles norādījumus, vāri pasmaidot, dīvainā balsī atbildot, savukārt izrādē Maijas Doveikas Antigones izturēšanos raksturo absolūtā dvēseles kliedziena izķēmota fizionomija un saspringta plastika. Tas ir neapstrīdams aktrises meistardarbs. Izrādi kopumā iespējams uztvert kā Antigones galvā notiekošu cīņu ar sevi – nepārtrauktām šaubām par katra nākamā soļa un izdarītas izvēles pareizumu. Viņa mērķtiecīgi apspiež prāta vēlmi analizēt savas rīcības apstākļus un riskus, bet saspringums laužas ārā pa katru ķermeņa šūnu.
M. Doveikas Antigone stāv baltās skatuves kaktā kā norāts bērns, bērnišķīgas fatalitātes pārņemta. Šīs Antigones pasaules uztvere asociējas ar bērna skatījumu uz lietām, kur netrūkst sapņainu ilgu, kur netiek samērots gribētais ar iespējamo. To, starp citu, apliecina arī izrādes programma, kas sasvītrota bērna noteiktajiem, bet haotiskajiem zīmuļa vēzieniem.
Šī Antigone ir tiepša, pat kaitinoša un it kā nevar šķist simpātiska – tomēr viņas spīts iekaro. Viņu var samīt, nolīdzināt līdz ar zemi, bet viņu uzveikt var, tikai iznīcinot. M. Doveikas Antigone ir ārēji trausla, bet jo stipra iekšienē. Viņa izmisīgi cenšas izlauzties no dzīves krātiņa, kas precīzā Evijas Pintānes dekorācijā uz skatuves redzams kā sterili balta telpa bez logiem. Šī Antigone ātrāk grib nomirt, lai izbeigtu mocības, par ko liecina gaidās mirdzošo acu skats, zaglīgie acu zibšņi, bet brāļa nāve un ar to saistītie notikumi viņai drīzāk ir patieso dzīves vērtību atklājēja, nevis princips, par vai pret ko iestāties. Antigonei ir riebīga pastāvošā pasaule, un tikai caur nāvi viņa var palikt uzticīga sev, saglabāt brīvību sevī, izlaužot krātiņa restes un sadragājot žilbinoši baltās sienas. Atbilstoši eksistenciālistu pasaules izjūtai, arī izrādē Antigones eksistence ir bezjēdzīga, jo viņa dzīvo, lai nomirtu, redzot, ka pasaulē nespēs rast labvēlīgu vietu savām domām, bet ar mazumu – dzīvi cita diktētu formālu noteikumu koordinātās – viņa nav gatava samierināties. Antigone ir pietiekami drosmīga, lai rīkotos un tādējādi sevi apliecinātu. Viņa ir brīva un atšķirībā no Kreona var darīt to, ko no sirds uzskata par pareizu. Antigone savas izvēles iespējas izmanto, apzinoties, ka kaut ko iegūt var, tikai ko citu pazaudējot, respektīvi, iemantot mūžīgu dzīvošanu iepretī laicīgai dzīvei.
Pirmais cēliens paiet vēja spārniem viegli, ātri. Nojaušams, ar ko izrāde beigsies, bet nevar neļauties Antigones degošajam entuziasmam. Savukārt otrais cēliens ir garāks, mokoši velkas laiks, uz skatuves līdz mielēm izdzīvojot Antigones un Kreona vārdu divkauju. Līdz ar to izrāde ir teju fizioloģiski iedarbīga – skatītāju aizrauj Antigones uzdrīkstēšanās, teju personiski ievaino atklāsme, ka duelanti cīnās atšķirīgiem ieročiem Antigonei svešos ierakumos, – viņai argumentu tikpat kā vairs nav, bet iekšējā balss saka – virziens ir pareizs.
Gundars Grasbergs Kreonu atveido gudri, tēlā precīzi apvienodams pragmatiķa pasaules redzējumu ar vāru iekšēju šaubu uguntiņu, ka varbūt tomēr ir iespējams dzīvot arī citādi. Ticu, ka G. Grasberga Kreons nav tirāns, viņš grib labu, plāno dienaskārtību, centīgi organizē sapulces, ved sabiedrību pretim mietpilsoniskai labklājībai. Izrādes Kreons atšķirībā no lugas Kreona saprot Antigoni vai vismaz ir ļoti tuvu tam, bet arī zina, ka nedrīkst nodoties viņas valdzinošajam neprātam. Svarīgi, ka ne tikai viņš pats uzskata, ka rīkojas pareizi, piedraudot Antigonei ar sodu par Polinika apbedīšanu, bet arī, ka skatītājs saprot – Kreona rīcībā ir loģika, jo indivīds taču nedrīkst terorizēt pūli!? Taču… tik sarežģītai būtnei kā cilvēks ir par maz ar siltu istabu un pilnu vēderu, un Antigone ir ieradusies, lai to apstiprinātu. G. Grasberga nevainojamā aktierspēle ir būtiska līdztekus M. Doveikas veikumam, lai attēlotu divu atšķirīgi derīgu dzīves virzītājspēku – ar prātu saprotamā un ar sirdi sajūtamā – neiespējamo satikšanos.
Finālā pēc nesekmīgajiem mēģinājumiem vest brāļa meitu pie prāta un fatālā lēmuma pieņemšanas Kreons pats nonāk krātiņā gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Viņš apzinās, ka galēji apspiedis cilvēcību, jo savas un sabiedrības dzīves plūdumu neatgriezeniski iegrožojis normatīvos, kuru vispārsaistošo spēku nodrošina vien bailes no soda. Viņam kļūdas netiks piedotas, jo tās radušās aprēķina un izskaitļota merkantilisma, nevis pārliecības dēļ. Turklāt G. Grasberga varonis nestāv kaktā kā bērns par „sliktu” uzvedību (līdzīgi Antigonei) – tagad viņa skatupunkts ir vērsts stūrī, no kura nav izejas.
Sajūtu, ka acu priekšā uz skatuves notiek kas liels, stiprina absolūtais atsvešinājums, kurā riņķo divas – Antigones un Kreona – kaistošās dvēseles. Līdztekus citām runātā teksta un izrādes notikumu nesaderībām (piemēram, M. Doveikas Antigone nav tērpta kleitā, viņai kājās nav sandales, lai gan runāts par to tiek) zīmīgi, ka šī Antigone nav ļoti jauna. M. Doveikas sejā ir viegli saredzami dzīves nospiedumi, šķiet, pieaugušās aktrises trauslajā ķermenī ir atdzīvojies bērns, kas reiz nu ir sadūšojies, lai bezkompromisu noteiktībā stātos pretī pasaules neapturamajam ratam.
Atsvešinājumu kāpina arī izteiksmīgais Marijas Bērziņas darbs Kora lomā, kura, nazālā, nogurušas muzeja gides balsī no malas komentējot sižetiskās norises, tādējādi vēl dramatiskāku vērš skatu uz cilvēka brīžam nožēlojamo pastāvēšanu. Pārliecinoši izmantotais atsvešinājuma efekts vedina domāt, ka cilvēks tik tiešām dzīvo tuksnesī, kur var nebūt neviena, uz ko paļauties grūtībās. Taču tajā pašā laikā visi tomēr ir ciešām saitēm sieti – tā var nolasīt uz skatuves vairākkārt sapulcināto improvizēto mūzikas grupu, kur katrs izrādes varonis apņēmīgi spēlē katrs savu mūzikas instrumentu. Melodijai jābūt ausij tīkamai – tas ir instinkts, tāpēc jāspēlē arī tad, ja grupas biedru klātbūtne nav paciešama. Kā redzams, vienā grupā spēlē gan Kreons, gan Antigone...
Izrāde ir nevainojama visos komponentos. Neuzkrītošie kostīmi (kostīmu māksliniece Marija Rozīte) ne tikai stilizē militāru askēzi, bet satur arī mūsdienu modei aktuālās lakoniskās līnijas un atturīgās krāsas. Arī visu otrā plāna tēlu izpausme ir līdz pilnībai noslīpēta. Kaut arī Sanitas Pušpures Ismene pilda tikai Antigones kontrasta funkciju, viņas precīzās balss intonācijas, vārdos izteiktais atbalsts māsai, atbalsts kam tādam, kam pati nespēj noticēt, apjukusī sejas izteiksme, kad kaut kas jāpieņem tikai „labā ticībā”, kalpo par lielisku papildu argumentu Antigones stāvokļa neparastumam. Sirdsskaidru un patiesu Uldis Siliņš rāda Antigones līgavaini Hemonu. Iemīļotās Antigones nāves spriedums izaicina viņa jauneklīgo spītu, jaunības maksimālismam nonākot kolīzijā ar skarbās dzīves īstenību. Īpaši ir arī sardzes vīri Arta Drozdova un U. Siliņa atveidojumā, kas savā cilvēciski siltajā niecīgumā, bet absolūtajā gara nabadzībā ar savu klātbūtni vien pazemo Antigoni viņas dzīves pēdējās stundās, kad ievada pārgalvīgā spēlīte nu izvērtusies traģēdijā.
Šai izrādei vēl spēcīgāk liek ieskanēties cits šīs sezonas šedevrs – Dailes teātra izrāde „Equus”. Abi iestudējumi runā par cilvēka iespējām saglabāt iekšējo brīvību, bet iepretī „Antigones” viengabalainībai un totalitātei, kā ar slotu izslaucītas telpas lakonismam Dailes teātra veikums pretī liek biezu, neizbrienamu normālības dūksti, kurā jāiestieg, lai izdzīvotu, bet jānogrimst, lai dzīvotu. Teātris prasa vairāk. Teātris liek dzīvot labāk.
Raksta autors – LU HZF Baltu filoloģijas MSP 2. kursa teātra zinātnes moduļa students
Rakstīt atsauksmi