Skatītājs vērtē: Nemiera laiks
Diplomdarba izrādes var gaidīt un apmeklēt ar interesei, jo tad kļūsti par liecinieku topošajai skatuves mākslinieku paaudzei, redzi to ceļa sākumu, vari izvērtēt progresu.
Izrāde „Nemiera laiks” Nacionālajā teātrī ir viena no tādām, kur savas spējas jāpierāda Latvijas Kultūras akadēmijas 4.kursa Dramatiskā teātra aktiera mākslas studentiem (bakalaura eksāmens).
Skaidrs, ka diplomdarbam izvēlas darbus, kur būtu iespējami daudz iesaistīto personu un vēlams daudzmaz līdzīgs teksta sadalījums vai vismaz lomu nozīmīgums, lai katrs topošais aktieris varētu izpaust mācībās gūto pieredzi tēlu interpretācijās. Izvēlētais Katrīnas Annas darbs pat it kā atbilst iepriekš izvirzītajiem kritērijiem, bet, apspēlējot tik daudz un dažādas dzīves situācijas, režisoriem (Patriss Dušē un Dominika Žurnē Ramela (Francija)) jāpieliek liela izdoma, lai uzvedums nekļūtu vien par fotogrāfiju virkni, kas uzvērtas uz diega un nostieptas pretī skatītāja acu skatam.
Tieši tā ir noticis šajā uzvedumā, tāpēc kopumā skatītājs nav liecinieks kādam smeldzīgam dzīves košumu un postu apliecinošam stāstam, kur katra aina ir kā zobrats kopīgajā mehānismā, bet gan vairākām monodrāmām, kuras kopā trīs stundu laikā saista vienīgi visu varoņu pāris reižu satikšanās un zināšana vienam par otra eksistenci. Līdzīgu iespaidu var gūt, skatoties vienlaikus vairākas filmas no vidus vai arī vienlaicīgi ielūkojoties vienas daudzdzīvokļu mājas vairākos dzīvokļos.
Minētā dēļ neatmaksājas atsevišķiem aktieriem atvēlēt sekundāras lomas, kas neko daudz nedod kopējā sižeta attīstībā un domas atklāsmē. Apšaubāma ir dažādu skaņu izraisoša spoka (lai gan Sanita Pušpure darbojas centīgi) un klaidones (Inese Pudža), kura aizpilda laiku starp galveno varoņu dialogiem, lietderība.
Pārsvarā aktierdarbos, kas topošajiem māksliniekiem bija viens no atskaites punktiem par jau paveikto, īpaši uzsakāmā nav, lai gan jāņem vērā to atrašanās sava ceļa sākumā, kad pieredze vēl tikai krājas un jāpierod pie desmitiem acu un ausu pāru, kas pavada katru kustību un izteikto vārdu. Daudzu varoņu tapšanā izmantoti jau iepriekš redzēti paņēmieni, jaunie aktieri pamanās arī atražot tīri ikdienišķas iekšēja pārdzīvojuma nepiepildītas/nepamatotas grimases un žestus, lai gan brīžam uzplaiksnī arī kāds patiess, oriģināls paņēmiens.
Šķiet, vispārliecinošāko iespaidu atstāja Anete Saulīte, kuras tēlā vairs nav iepriekšējā diplomdarba izrādē Aleksandra Vampilova „Vasaras rītā” redzētās groteskas, bet radīts dzīvs, patstāvīgs personāžs. Anetes Saulītes varone enerģiski darbojas savā bezrūpīgajā dzīvē, pakāpeniski, loģiski zaudējot stabilo pamatu zem kājām, mīļotajam atraidot to. Tēls būtu vēl interesantāks, ja ne dīvainas režisoriskas ieceres (viņu vēl dzīvu ieslogot „zārkā”), kas laikam gan pamatojas tekstuālajā materiālā.
Pārsteidza Dārtas Danevičas samākslotība un nespēja iejusties koķetes/pavedējas personā, lai gan viņa tik patiesi, izjusti iemiesoja bērnu ar savu dzīves uztveri, ideāliem par pasaules pārveidošanu Aleksandra Vampilova darba uzvedumā.
Jūtams, ka Zane Aļļēna ir uz skatuves pieredzējušākā, bet no aktrises, kas jau paguvusi arī filmēties, vietumis nepieņemams klaji bērnišķīgais naivums.
Pieļauju, ka aktieru veikums būtu spilgtāks, ja vien būtu izvēlēts atbilstošāks literārais darbs un cits piegājiens režijai. To apstiprina Māras Ķimeles veikums iepriekšējā diplomdarba izrādē „Vasaras rītā”, iesaistot tos pašus aktierus, kas, manuprāt, būtu pelnījis lielāka skatītāju loka uzmanību.
Kā zināms, ja pirmais cēliens nepatīk, tad vienmēr paliek cerība uz otro, bet diemžēl šoreiz nobeigums šķita neobligāti „piekabināts”, tā teikt – ja jūs nekas neuzrunāja visā izrādes gaitā, tad lai šī pēdējā dziļdomīgā aina par radīšanas brīnumu un dzīves pārvērtēšanu liek aizdomāties. Tas gan nenostrādāja, jo visa iepriekšējā uzveduma saspringtā noskaņa bija krasi atšķirīga un tādas spējas izmaiņas nešķita ticamas. Šai versijai arī nevar dot kādu kopīgu visu aptverošu apzīmējumu jeb moto, kas ļoti labi, manuprāt, bija nolasāms iepriekšējā diplomdarba izrādē „Vasaras rītā”. Tur piepildījumu guva Aspazijas vārdi: „Nekur vairs zvaigznes nespīd tā, kā tavā bērnības lodziņā.”
Vēl aizvien nesaprotu, kāpēc Viestura Meikšāna un Reiņa Suhanova izrādē „Septiņi Fausti” piedāvātais Jaunās zāles skatītāju vietu izkārtojums nav pieņemts par normu, jo šobrīd te stabs aizsedz tēlotājus, te malējās rindās sēdošiem ne reizi nav ļauts skatu vērst taisni uz priekšu.
Neuzkrītošā scenogrāfija (tās un tērpu autors Rūdolfs Baltiņš) veidota pieņemami, paturot prātā izrādes mērķi (aktierdarbi priekšplānā) un noteikti ne lielo finansējumu, lai gan arī askētisku interjeru var veidot ar lielāku izdomu un radošu garu. Tas pats attiecas arī uz kostīmiem, kur kāda koncepcija manam skatam palika nepamanīta.
Pēdējā laikā teātrī reti nācies ar nepacietību gaidīt izrādes beigas un iespējami ātri vēlēties ieslīgt ikdienā, lieku reizi prātā nepārcilājot nupat acu priekšā piedzīvoto. Šī bija tā reize. Diemžēl.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi