Izrāde, kas ievelk
Sākt ar ikdienišķo un beigt ar vispārsvarīgo, vispārcilvēcisko, un pakāpeniski vadīt skatītāju pretrunīgajos pārdomu džungļos, šķiet, ir katra uzveduma veiksmes ceļš, bet ne visiem režisoriem to izdodas panākt. Valtera Sīļa debijas izrāde Nacionālā teātra Lielajā zālē ir ļoti mērķtiecīgi veidota.
Režisors sākotnēji rāda, cik postošs ir tolerances, iejūtības un iecietības trūkums, cik daudz varētu palikt nepateikta, lai otru neievainotu. Pirmā cēliena laikā nav pat iespējams uztaustīt lugas traģēdijas aprises, jo mūsu acu priekšā norit vien sadzīviski ķīviņi, rīvēšanās, izskan klasiskie vecāku pārmetumi bērniem: kāpēc jūs tik reti atbraucat, vai nevarat braukt biežāk utt. Bet tad atklājas, cik rutīnas un ikdienas raižu izsauktā nevērība var būt postoša. Tikai tagad pie mātes Violetas pēc vairākiem prombūtnes gadiem atbraukusī meita Barbara uzzina, ka mātei ir mutes audzējs, tikai tagad Kārena un Barbara uzzina, ka māsai izoperēta dzemde, tikai tagad radiem top zināms, ka šķiras par ideālo pāri uzskatītie Fordhemi. Varoņi neizbēgami nonāk pie secinājumi, ka mīlestības un radniecības saites ir izirušas, viņus kopā satur tikai grūstošā māja neciešami karstajā Oklahomā. Tēva (Uldis Dumpis viņu zīmē samiernieciski dzīvespriecīgu, sakrātajam aizvainojumam reizumis izspraucoties no smaidā savilktajām lūpām) nāve, manuprāt, kalpo tikai par katalizatoru, par iemeslu tam, lai pārējie atgrieztos dzimtajā pusē, kur pārliecināties, ka viss tiešām ir pat sliktāk, nekā domāts.
Otrajā cēlienā varoņu raksturos ieskicējas jau sadisma iezīmes. Savstarpējie uzbrukumi kļūst neiedomājami zemiski, bet visi varoņi šai ziņā ir līdzīgi - pēc uzbrukumiem spēj piecelties un atbildēt ar ko vēl izaicinošāku, apmierināti smaidīdami par necerēti asprātīgi izdomātajām radu trūkumiem un netikumiem veltītajām metaforām. Neiztrūkstošais prastais, bet smalki realizētais melnais humors kļūst par neaizstājamu aizsargieroci. Tādējādi varoņu attiecības ieņem tādu kā mīlestības – naida stāvokli, bet, neraugoties uz to, varoņi nav ļauni, viņi ir dziļi nelaimīgi, un katram ir savi iemesli. Tā Barbaru sanikno Bila sānsoļi, Īvijas (Daiga Gaismiņa) un Mazā Čārlza (Uldis Anže) attiecības ar radiem apgrūtina abu sarežģītā mīlestība, satriecoši skaisto Kārenu (Daiga Kažociņa) iedragātais pašlepnums (viņa precēsies ar to, kuru var dabūt (Jura Hirša nekaunīgo Stīvu), nevis ar to, ko pati vēlētos) padara virspusēju attiecībās ar ģimeni (aktrise tomēr vispatiesākā šķiet reibuma ainās). Metijas (Lāsma Kugrēna) iekšējie pašpārmetumi, mokošas ilgas visu sākt no jauna un noklusētās patiesības ārēji izpaužas nerimstošā dēla zākāšanā, kas tracina mietpilsonisko Jāņa Skaņa Čārlzu (uz pēdējiem diviem aktierdarbiem raugoties, atliek vien noteikt – ko meistaram padarīsi), un galu galā Violeta, slimības mocīta, saasinātāk uztver visu apkārt notiekošo.
Režisors norāda uz katra izpostītās vai nesakārtotās dzīves destruktīvo iespaidu uz apziņu, domāšanu, vērtībām, dzīves uztveri. Un tieši tas noved pie traģēdijas trešajā cēlienā.
Viņi visi ir cits par citu spēcīgāki un arī vājāki, viņi spēj pastāvēt par sevi un kaut vai zobiem iegrauzties savā patiesībā, tikai – ko tad dod šis spēks, šī drosme? Zanes Jančevskas Barbara paziņo, ka nu viņa te būs galvenā, viņa kūrē māti, kad pašas vīrs ar meitu aizbraukuši, bet otra māsa ar līgavaini padzīta. Ko dod viņas spīts palikt šajās četrās sienās, kad zudusi laika izjūta, tai apmātai staigājot tēva noplukušajos rītasvārkos un tempjot viskiju? Kad uzzinājusi, ka māte neko nav darījusi, lai tēvu atturētu no pašnāvības, viņa steidzīgi aiziet. Nu māte palikusi viena, kāda tā visu laiku arī bijusi. Viņa ir stiprākā no visiem, bet viena... Kad tuvākie kļuvuši neaizsniedzami, tad svešais var kļūt par savējo. Kaut svešais paliktu, uzklausītu un saprastu! Un Džoanna to izdarīs.
Beigu beigās radošā grupa stāsta par mums pašiem, lai gan grūti iedomāties, vai daudz ir cilvēku, kas būtu izjutuši kaut nedaudz no tā, ko Vestonu ģimenes locekļi. Izrāde māca cilvēkam paskatīties uz sevi no malas. Džeina saka – viņas vecāki izskatās smieklīgi, bet patiesībā viņi visi ir baisi.
Jāatzīst, ka perfekts ir lomu sadalījums, grūti iedomāties kādu citu Nacionālā teātra aktieri, aizvietojam kādu no šī nelaimīgā velna duča. Aktieri noteikti pelnījuši balvu par ansambliskumu – katram izveidojot patiesi konsekventu tēlu, netiek izjaukta savstarpēja (ne-) saskaņa, lai gan ikvienā aktierdarbā vēl nepieciešama lielāka precizitāte.
Lolita Cauka Violetu nerāda ļaunu pēc būtības, bet slimu un jukušu. Tai ir dziļa, smaga bērnības trauma, mātei viņu cietsirdīgi izjokojot Ziemassvētku rītā. Manuprāt, šo atmiņu nozīme ir nepārvērtējama, bet papildus bērnībā attīstītajiem pašsaglabāšanās instinktiem, viņai nācies izjust māsas un vīra apkaunojošo nodevību, kas rezultējusies ārlaulības bērnā. Bet, neraugoties uz to, Vestonas kundze mīl māsu Metiju Feju (zobgalības viņu tikpat kā neskar), kura pašaizliedzīgi uzņēma mātes mīļākā raidītos sitienus Violetai bērnībā, mīl arī Barbaru, jo kā gan citādi skaidrot pucēšanos (samta kleitu un pērles), sperot nedrošus soļu meitas virzienā.
Zane Jančevska Barbaras tēlā radījusi dzīvē apmaldījušos monstru – valdonīgu, ekspresīvu, aizkaitinātu, bet, spriedzei atslābstot, aktrise rāda mīļas, siltuma pilnas ainas, alkas pēc mīlestības (īpaši saspēlē ar Mārča Manjakova šerifu un indiānieti Džoannu). Viņu vairāk nekā vīra Bila (Juris Lisners spējis radīt neiedomājami cinisku raksturu) sānsoļu pazemojums, šķiet, nodarbina jautājums, kāpēc viņš tā rīkojies. Barbara nevar aptvert triviālo, bet arī absolūti reālo iemeslu – viņa tik tiešām spēj būt kā skabarga pakaļā.
Jaunā Madara Botmane pusaudzi Džeinu nospēlē ļoti precīzi, neieslīgstot pārspīlējumos, bet spējot formulēt meitenes maldīgi skaidrās dzīves pozīcijas, un pierāda, ka ir labākā jaunākās paaudzes aktrise.
Mazliet dīvains ir statiskās indiānietes tēla traktējums. Anete Saulīte rāda stereotipisko indiāņu līdzsvarotību un iekšējo mieru, bet neskaidrs ir viņas pragmatisms un absolūtā neitralitāte – viņai nepieciešams tikai darbs un alga, bet, ja tās pienākumos ietilpst arī līdzjūtība un mierināšana, tad viņa to arī darīs, lai gan skolnieciskā deklamācija finālā ir jālabo. Varbūt šeit ir vietā runāt par īstajiem Osedžas iemītniekiem indiāņiem, kam liegts noteikt savā zemē, šeit uzturoties tikai ar valdības atļauju, bet kas spējīgi raudzīties uz lietām reāli, nesakāpināti atšķirībā no kolonizatoru pēctečiem. Arī šādu problemātiku liek apsvērt izrāde.
Scenogrāfijā (Ieva Kauliņa) pietrūcis stila izjūtas, lai gan doma par ēku bez starpsienām, ko notur tikai karkass, kā cilvēkiem, kas tikai eksistē, zaudējuši orientierus, ir atzīstama, bet kostīmos (Liene Rolšteina) par daudz eklektikas, līdz galam neizturot kopumā askētisko eleganci, bet, kā saka teātra kritiķe Silvija Radzobe, tas mani traucē maz, jo izrāde ievelk sevī un atliek vien cerēt, ka redzētais nenotiks ar mums.
* Skatītāja viedoklis
Rakstīt atsauksmi