Šķitums vai patiesība?
Tikai stundu un četrdesmit minūtes garā viendaļīgā izrāde „Ja tevis vairs nebūtu” Dailes teātra aktieru zālē ir piepildīta ar tik bagātīgu psiholoģisko nianšu lādiņu, ka nepamanām, cik tā patiesībā ir īsa. Vai var būt vēl labāka atzinība?
Intara Rešetina otrais režijas darbs, tāpat kā viņa pirmā izrāde „Nakts vēl nav galā”, itin visos komponentos ir nostrādāta līdz pēdējam sīkumam, tajā pašā laikā iestudējumam piemīt šarmants vieglums un absolūti izpaliek jebkāda didaktika. Vai tas tāpēc, ka pamatā ir franču autora darbs? Varbūt tāpēc, ka sižeta līnijai pašai par sevi te nav lielas nozīmes, daudz svarīgāk ir – kā šo stāstu izstāsta, kā piesaista mūsu uzmanību skatuves telpā notiekošajam. Droši vien arī tāpēc, ka visa radošā grupa, bet īpaši jau četri lomu tēlotāji, darbojas kā labi uzskaņots un sabalsots mūziķu kameransamblis – katrs spēlē savu tēmu, kas savijas kopā dzīvi pulsējošā ritma un stila saskaņā.
Galvenā varone Anna pirms pāris nedēļām negaidīti zaudējusi vīru Pjēru, kurš gājis bojā autoavārijā. Pārcilājot beidzamā laika epizodes, savas un vīra attiecības, viņa tajās meklē pierādījumus dzīvesbiedra neuzticībai. Sievas aizdomu dīglis radies pēc vīra-rakstnieka studijas apmeklējuma, un tālāk Anna tīši vai netīši arī sastop neuzticības apliecinājumu. Vai arī neuzticības šķietamību. Ja dramatiskajā materiālā būtu ietverts tikai stāsts par neuzticīgu vīru un viņa sievas sākotnējo aklumu un vēlāko apgaismību, jādomā, tas nebūtu izpelnījies ne režisora, ne arī mūsu, skatītāju, uzmanību. Taču Florians Zellers epizodes savirknējis fascinējošā virtenē, kurā nav reāli pierādāmu robežu starp šķietamību un realitāti. Ik dialogs ir uzbūvēts tā, ka to iespējams uztvert kā apliecinājumu Annas arvien pieaugošām aizdomām par tuvā cilvēka neuzticību vai arī tajā pašā laikā tieši otrādi – kā šaubu noliegumu. Un acīmredzot arī režisoru piesaistījusi šī situāciju suģestējošā ambivalence, kas notikumu skaidrojumu neļauj iegūt tikai un vienīgi no izrunātajiem vārdiem vai no varoņu redzamās reakcijas katrā konkrētajā saskarē. Līdz ar to ik epizode iegūst itin kā dubultu jēgu – varēja būt tā, bet tikpat labi – pilnīgi citādi. Viss atkarīgs no tā, kā uz to skatāmies, ko no sarunu partnera gaidām, kuru savu versiju gribam apstiprināt – apliecinājumu vai noliegumu.
Šī šķietami nepretenciozā dramatiskā darba piepildīšana ar pretrunīgu cilvēcisko saturu ir izrādes lielākā vērtība. Vitai Vārpiņai pārliecinoši, silti un dziļi izdodas atklāt tekstā ieprogrammēto galvenās varones Annas šaubu un neziņas ceļu klusinātā iekšējo meklējumu gaitā, kas, spriegumam augot, draud pārvērsties jau gluži paranoiskās aizdomās. Jāraugās tikai, lai pār mēru netiek klusināts runasveids, no tā tad cieš vismaz puse zāles. Annas ceļš, cenšoties izzināt absolūto patiesību, paver plašus asociāciju laukus, kuros skatītājam klīst arī pēc tam, kad priekškars jau aizvēries. Jādomā ne jau tikai par autora pieminēto masku, kas slēpj tuvā cilvēka seju. Tiklab arī par skatpunktu, no kura uz notikumiem raugāmies, par mīlestības, draudzības un godīguma interpretāciju. Un galu galā – arī par to, cik tuvu vispār spējam piekļūt pat sev vistuvākajam cilvēkam. Vai nav maldīgi to vispār vēlēties? Un tā joprojām…
Katrā ziņā, ja daļa skatītāju no zāles iznāk mazdrusciņ samulsuši – krāpa vai nekrāpa Pjērs savu sievu? –, nākas atzīt, ka iestudējuma veidotāju mērķis ir sasniegts. Tā nav izrāde par krāpšanu vai neuzticību, bet drīzāk gan par mīlestību, kas klusi sauc pēc godīguma un patiesības – kā Annai, un arī par tādu, kas neprasa neko – kā Lorai. Bet varbūt par to, ka nav jātic vārdiem, bet jāuzticas sirdsbalsij.
Izrāde, kurā darbojas tikai četri aktieri, ir uzbūvēta tā, ka bezgala saistoši ir vērot viņus visus, lai ko viņi darītu. Cik atšķirīgas, plastiski un iekšēji pamatotas ir, piemēram, Dārtas Danevičas trīs parādīšanās! Ārēji lādzīgā un izpalīdzīgā Pjēra drauga Daniela lomā Ivars Auziņš ļauj apjaust šī varoņa vīrišķības amplitūdu. (Žēl, ka, arī atkārtoti skatoties, nenotvēru šai lomā Pēteri Gaudiņu.) Arta Robežnieka Pjēra labvēlīgi vērojošā klātbūtne ainām, kurās viņa varonis ir miris, piešķir papildu dimensiju, bet tiešā darbība ir tieši tik noslēpumaina un tajā pašā laikā tik aizdomas kliedējoša, lai mums būtu ko minēt. Bet pāri visam – Vitas Vārpiņas Annas izmisumā dzenošās šaubas un atskārsmes.
Izrādes koptēlā nav nejaušību – lielisku noskaņu rada Jura Vaivoda komponētā oriģinālmūzika, kas skaņu partitūrā kombinēta gan ar ielas trokšņiem, gan vieglprātīgas meičas (Loras?) smiekliem, aktieri labi jūtas Kristiana Brektes izveidotajā skatuves telpā. Grīda izklāta ar mīkstu, garbārkšainu melnu audumu, kas, izrādās, lieliski izgaismojas arī violetā tonī, bet aktieru soļi uz tā līdzinās viegliem, nemateriāliem pieskārieniem, līdz ar to arī scenogrāfija iesaistās šķituma un patiesības spēlē. Savukārt Vitas Radziņas kostīmmākslinieces veikums labi „sēž” dekorācijā un raksturo personāžu.
Var jau atzīt, ka izrāde tāds intīms nieks vien ir. Taču nopietnība un atbildība, ar kādu tas izveidots, rada pavisam nopietnu uzticēšanos Intara Rešetina tiesībām saukties par režisoru. Atliek tikai novēlēt „audzēt muskuļus” lielākiem uzdevumiem.
Rakstīt atsauksmi